Kazhes pierakstu burtnīca

Ir 30. decembris, un man, kā teju katru gadu, ir parāds viena neaprakstīta ceļojuma veidā. Šoreiz gan esmu gumiju nostiepis tik ilgi, ka nāksies būt lakoniskam un konspektīvam. Iespējams, šo ievadu nemaz nevajadzēja rakstīt.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es no šīs grāmatas gaidīju sevišķi daudz. Sevišķi interesējies par Jāni Ziemeļnieku un viņa dzeju nekad nebiju, Jāņa Plauža vārds man bija svešs un grāmatas noformējums lika domāt, ka darīšana ir ar kādu patriotiski audzinošu padomju pseidodokumentālās literatūras "šedevru" (proti, sausu zinātniska stila tekstu, kur uzsvērta šķiru cīņas nozīme mākslinieka daiļradē). Patiesība izrādījās mazliet citāda un daudz, daudz intriģējošāka.

Šo igauņu filmu skatījos divos piegājienos, un īsti nevaru teikt, ka kādā no tiem filmu redzēju pilnībā, līdz ar to mani iespaidi ir mazliet fragmentāri (pirmajā reizē biju divatā ar Esteri, otrajā klāt bija arī Marina, bet tajā reizē Esterei bija plāni tieši attiecībā uz mani). Interese par to radās tālab, ka filmai pamatā ir Andrusa Kivirehka tāda pat nosaukuma romāns, un Andruss Kivirehks ir gaužām interesants igauņu džentelmenis. Viņa kontā ir ne vien grāmata "Skaistais dzīvnieks", kuru iestudējot radies "Kvadrifrons", bet vienlaikus viņš arī bērnu grāmatu autors, piemēram, viņš raksta par Loti no izgudrotāju ciema. Bija diezgan skaidrs, ka "Novembra" Kivirehks ir tuvāks tam autoram, kas rakstīja par Romeo un Džuljetu, kur Džuljeta bija stirna, bet Romeo - zemnieks.

Šogad esmu palaidies gan visu veloaktivitāšu ievadīšanā Endomondo, gan arī aktivitāšu daudzumā kopumā, taču vienlaikus sacenties, manuprāt, esmu vairāk kā citus gadus. Proti, treniņu vietā šogad bieži bija mači. Cik tas ir labi vai slikti, tas, protams, ir cits jautājums, un nākamgad noteikti šo to plānoju piekoriģēt (par to, iespējams, ieraksta nobeigumā, ja nebūs slinkums tik daudz rakstīt).

Lielākais šoks pēc Jevgēņija Griškoveca "Ziemas" noskatīšanās Krievu Drāmas teātrī man ir par publiku, nevis par izrādi. Kas tās bija par desām, ka applausi izrādes beigās bija vien pārdesmit sekunžu garumā, radot sajūtu, ka bijām kino un nevis teātrī. Vai tas tā ir normāli? Man ir gadījies būt labākās un sliktākās izrādēs, redzēt vairāk un mazāk apmierinātu publiku, bet nojaušu, ka slavenajā 19. novembra koncertā applausi Evijai Vēberei bija jaudīgāki par tiem, ar ko izcēlās vakarvakara publika. Marina un es bezcerīgi mēģinājām uzturēt applausus pie dzīvības, lai aktieri vismaz vēl vienu reizi parādītos uz skatuves, bet ātri vien padevāmies, jo atsaucība izpalika. Nezinu, vai tā ir ikdiena šajā teātrī vai arī bijām patrāpījušies īpaši kūtru un steidzīgu skatītāju vidū, bet šī pieredze galīgi nebija pozitīva. Un tas - ņemot vērā to, ka pati izrāde ir lieliska!

Ar kura latviešu mūziķa albuma klausīšanos vislabāk varētu pabeigt 2018. gadu? Protams, ka ar Evijas Vēberes pirmo pilna garuma studijas albumu "Sirdsbūt". Evijai 2018. gada beigu daļa atnesa daudz lielāku atpazīstamību kā iepriekš, galvenokārt pateicoties simtgades koncertam, kur viņas dziedājums bija vai nebija slikts (patiesībā - gluži vienalga).

Pār Latviju decembris ir atnesis ziemu, pirmo reizi piecu gadu laikā nodrošinot normālus baltus Ziemassvētkus. Tikām vilcieniņu noskaņā šis decembris ir atnesis disciplīnas trūkumu dalībnieku pašorganizācijā, kavētu kalendāru un stresainas cīņas. Un, protams, valstiskā līmenī šis decembris ir atnesis politiķu nespēju vienoties jaunas valdības izveidei, kam pie vainas ir aiz partijām stāvošās naudas un veco komunistisko korumpantu intrigas.

Kristians Roiters ir autors, par kuru vācu literatūrā man skolā nemācīja. Tas gan nav nekāds brīnums, jo tur vispār neko daudz nemācīja, bet Roiters ir no tiem rakstniekiem, kuriem ir patiešām tālu līdz vidusskolas programmai, lai arī viņš ir piederīgs itin senam literatūras laikmetam un savā specifiskā ziņā skaitās ļoti ievērojams. Astotais bērns zemnieku ģimenē, Roiters pamanījās izskoloties Leipcigas universitātē un izsisties dzīvē (skološanās gan viņam, cik var saprast, aizritēja galvenokārt krogos, bet tas nekas - arī tolaik studenti dzīvoja studentu dzīvi). Grāmata par Šelmufski mūsdienās ievērojama ir kaut vai ar to, ka pret to lielu cieņu izjutis Ginters Grass, no tās ietekmējoties rakstot arī "Skārda bungas".

Karls Etlingers diez vai ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem vācu 20. gadsimta literātiem, taču ir sagadījies tā, ka viņa romāns "Der Widerspenstigen Zähmung" ("Spītnieces savaldīšana" - atsauce uz Šekspīru) ir pieejams Gūtenberga bibliotēkā un ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas tur vācu valodā atrodas plauktiņā ar nosaukumu "satīra". Un zināms, ka man šis žanrs ir tuvs, tālab esmu ķēries pie tā iepazīšanas.

Novērojumi liecina, ka Vladislava Nastavševa izrādes mani pamatīgi uzrunā uzreiz vai arī pamazām pēc noskatīšanās. Ja pirmajā vakarā vēl neesmu sajūsmināts, tad ar katru nākamo dienu parasti sāku pārskatīt savu viedokli uz pozitīvo pusi, līdz pamazām esmu teju jebko no viņa darbiem atzīt par šedevru. Pašu pat šobrīd šokē - kā es varēju "Tumšās alejas" novērtēt tikai uz 8.0, "Asins kāzas" uz 7.0 un "Cerību ezers aizsalis" - uz 7.5? Tās visas izrādes taču bija tik kvalitatīvas, tik ļoti nastavševīgas, tik ļoti drosmīgas! Un tagad jautājums - vai tas pats notiks ar "Jaunības putnu ar saldo balsi"?