Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms diviem mēnešiem biju arī uz Simanoviča solo koncertu Pils bārā, taču toreiz sev netipiskā veidā biju īpaši slinks un pat aprakstu neuzrakstīju (un tagad jau to darīt ir daudz par vēlu), taču Simanovičs solo un "Bērnības milicija" kā grupa uzstāšanās ziņā nav gluži viens un tas pats, tālab padzirdējis par viņu spēlēšanu fon Stricka villā trešdienas vakarā, daudz nedomājot, uz šo koncertu aizgāju.

Pirms dažiem gadiem divreiz biju Nerten izrādes redzējis "Vadātāja" ietvaros tajā laikā, kad tas vēl pastāvēja. Šoreiz savukārt izrādi redzēju pirms Bērnības milicijas koncerta, līdz ar to joprojām nevaru teikt, ka kādu reizi būtu Nerten skatījis kā pamatēdienu. Nezinu gan arī, cik bieži viņi vispār uzstājas patstāvīgi, bet varu sevi itin viegli iztēloties kādu reizi aizejam uz viņu izrādi.

Stum Stum man Marina uzdāvināja pērn, kad Andra Neiburga vēl bija dzīva, līdz ar to šis nebūs tas gadījums, kad interesi par mākslinieku izprovocējusi viņa nāve. Un marta sākumā medijos izlasītais vēl aizkavēja manu pieķeršanos grāmatas lasīšanai - atkal jau lai manus iespaidus par grāmatu neietekmētu aktuālā informācija, kurai ar literāra darba kvalitātēm nav nekādas saistības.

Nezinu, kā īsti tas sanāca, bet šodien mana rīta skrējiena muzikālais pavadījums bija Singapūras satina pirmais albums, un tā kā skrējiens bija gana ilgs, lai tas izskanētu divas reizes, jūtos tiesīgs izteikt savu viedokli par to, cik labs viņiem šis ieraksts sanācis).

Gulējuši esam maksimums piecas stundas, kad Estere paziņo - laiks celties! Rīgā patiešām jau sen ir rīts, un arī mēs nejūtamies ne tuvu tik apdauzīti, kā to varētu šādos apstākļos gaidīt, tālab raušamies vien augšā un pamazām krāmējam mantas. Pārdomājot situāciju ar vēsu galvu, saprotu, ka nekas traks jau nav noticis. Jā, droši vien iedzimtās taupības pēc būšu pārmaksājis simts līdz divsimts eiro (atkarībā no tā, vai izdosies atkarot samaksāto naudu par nesaņemto naktsguļu sākotnēji rezervētajā vietā), taču badu ciest mums tādēļ diez vai nāksies. Viss pārējais vispār pat nekādus tēriņus nav radījis - tik vien, kā sūdīgs emocionālais stāvoklis ienācies. Bet ar to var dzīvot tālāk!

Vismaz pāris gadu desmitus es dzīvoju stingrā pārliecībā, ka lai nu ko, bet Tomasa Manna "Budenbrokus" es nudien nekad nelasīšu. Tiesa, tāpat es konsekventi uzskatīju, ka bez "Kara un miera" piebeigšanas es varēšu turpināt dzīvot un ka arī "Titāniku" es neskatīšos. Varētu apgalvot, ka ar laiku cilvēks kļūst gudrāks un mazāk kategorisks, bet vismaz konkrēti "Budenbroku" gadījumā galvenais pamatojums bija nepieciešamība uz ātru roku tikt pie (vēlams) bez maksas pieejamas grāmatas vācu valodā pirms brauciena uz Īriju, un "Budenbroki" ir laipni pieejami Gūtenberga lapā.

Sākšu ar atrunu: es esmu pārāk jauns, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atgādinātu tos laikus, kad pastāvēja principiālais jautājums - vai tu esi "Jumpravas" vai "Līvu" fans, un pārāks vecs, lai izrāde "Zem diviem karogiem" man atklātu kaut ko iepriekš nezināmu par sociālpolitisko situāciju Padomju Savienībā, par mākslu un cenzūru. Līdz ar to es īsti neietilpstu nevienā no tām skatītāju grupām, kurās vairāk jūtama sajūsma par šo izrādi. Līdz ar to apzinos, ka citās kategorijās ietilpstošiem cilvēkiem var būt ļoti atšķirīgs skatījums uz šo izrādi no manējā.

Sākt ceļojumus ar kādu neizdošanos man ir raksturīgi - līdzīgi kā orientēšanās distancēs es visbiežāk "noroku" pirmu kontrolpunktu, tā ceļojumos kritiskākais ir pirmā nakts, kuru mēdzu rezervēt kriminālās viesnīcās, kaut ko ne līdz galam saplānot un visādi citādi - sākt ceļojumu uz jautras nots. Gadās arī, ka jautrība nav manis paša izraisīta - piemēram, robežsargu interesi Telavivas lidostā savulaik nebiju speciāli provocējis. Tomēr jāatzīst, ka tik "spoža" sākuma kā mūsu braucienam uz Īriju man vēl nebija bijis.

Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, pirms katra ceļojuma noskaidrot, vai gadījumā to nevarētu apvienot ar kādu orientēšanos. Sevišķi augstas cerības šoreiz uz to, ka kaut kas šajā ziņā varētu izdoties, šoreiz neliku - pārāk specifiski un konkrēti plāni, un nav jau tā, ka Bulgārija un Rumānija būtu pārākās orientēšanās lielvalstis. Neko daudz par to orientēšanās tradīcijām, bet Wikipedia var redzēt, ka par abām tām ir precīzi nulle medaļu pasaules čempionātu vēsturē, līdz ar to diez vai tur katru dienu katrā pilsētā ir kādi mači. Un tomēr, izrādījās, ka Rusē vietējā sporta kluba sezonas atklāšana notika tieši dienā, kad mums bija paredzēts tur iebraukt. Nācās gan mazliet piekoriģēt braukšanas laikus, lai uz pusdienlaiku jau būtu klāt, bet tas izrādījās pilnīgi realizējami.

No sākta gala esmu uzskatījis, ka pārgājiens Kolka - Dubulti nav domāts man. Pārgājiens mega lielā barā, milzīga distance, dalības maksa - nekas no tā visa mani nav uzrunājis. Būdams (reizēm neadekvāti) augstās domās par savu gatavību, vienmēr uzskatīju, ka man nav vērts pārbaudīt, vai es to fiziski varu, jo es jūtu - vajadzības gadījumā varētu. Neuzskatu, ka būtu tiesīgs šādus pasākumus vērtēt vai kritizēt kā tādus - zinu, ka daudziem tas ir viens no gada lielākajiem notikumiem jau vairāku gadu garumā, bet doma bija tāda, ka es neesmu viens no viņiem.