Henrijs Raiders Hegards ir viens no pamatlicējiem piedzīvojumu literatūras žanram, ciktāl tas attiecas uz piedzīvojumiem "zudušā pasaulē", līdz ar to savā ziņā var teikt, ka viņš ir vectēvs cita starpā arī Indianam Džonsam. Slavenākais viņa darbs ir "Ķēniņa Zālamana raktuves", kas vismaz manā bērnībā bija populāra arī latviešu jauniešu vidū, bet angliski runājošajās zemēs vienlīdz slavena ir arī "Viņa". Kā jau pieklājas piedzīvojumu literatūras autoram, Hegarda bibliogrāfija ir ļoti plaša (atbilstoši Wikipedia, viņš uzrakstīja 58 romānus) un diez vai to ir vērts iepazīt pilnā apjomā. Šī konkrētā grāmata tikām ir izdota Penguin Popular Classics sērijas ietvaros, kas apliecina - neatkarīgi no savām mākslinieciskajām kvalitātēm, šī grāmata ir sava veida klasika.

Gunas Rozes "Sadursme" ir viena no saistošākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām, pateicoties autores ļoti labam sniegumam sižeta sapiņķerēšanā. Nē, to galīgi nav grūti lasīt, bet lai šo grāmatu pilnvērtīgāk uztvertu, tā noteikti ir jāizlasa divreiz, un tad daudzas lietas labāk saliksies kopā. Vai arī ir variants - vispirms izlasa otrs cilvēks, tad lasa otrs - un abi pārrunā tur notiekošo, atkal jau saliekot visu pa plauktiņiem.

Atstājām aiz muguras Bukaresti, par kuru vēl pirms pieciem gadiem bija dzirdēts, ka tā ir skaista pilsēta, jo salīdzina ar Sofiju un neglīta, ja salīdzina ar Budapeštu, un devāmies uz Konstantu, par kuru nekādus salīdzinājumus dzirdējis nebiju. Toties Wikipedia apraksts lika domāt, ka tā būs viena no tām pilsētām, kas Rumānijai varētu veidot labāku tēlu, nekā tas šai valstij kopumā ir raksturīgs. Stereotipiski es teiktu, ka Rumānija man asociējas ar čigāniem, netīrību, korupciju un Čaučesku, kas nav tas labākais veids, kā domāt par valsti. Vienlaikus - no manas īsās pieredzes šajā valstī ar velosipēdu paņēmu līdzi zināšanas, ka pat svešvalodas nekādā līmenī nepārvaldoši rumāņi lielākoties šķiet atvērti un draudzīgi un noskaņoti ar tevi papļāpāt.

Ko darīt Lieldienu brīvdienās? Tāds bija jautājums, ko sevišķi ilgi nerisināju. Atvaļinājumu ņemt plānos nebija, uz pāris dienām kaut kur lidot šoreiz nebija motivācijas (un par to arī vajadzētu domāt daudz savlaicīgāk, nekā tas man parasti ir raksturīgi), līdz ar to izlēmām, ka varētu apmeklēt pāris vietiņas no Šurpu turpu izaicinājuma un pie reizes gan jau vēl kaut ko saistošu sadarīt. Viens no tipiskajiem saistošajiem variantiem būtu aiziet uz teātri, taču svētku brīvdienās teātri sevišķi ar strādāšanu neaizraujas - aktieri korporatīvajās ballītēs piestrādā par Lieldienu zaķiem un zaķenēm (ļoti ceru, ka tas ir joks!). Tomēr Liepājas teātrī sestdienā izrādījās pieejamas divas izrādes sestdienā un uz abām arī bija pieejamas biļetes. Protams, zinu, ka dažas nedēļas pirms vajadzīgā datuma neizpārdota izrāde nebūt nav izcilas kvalitātes rādītājs, bet - arī uz "Pūt, vējiņi!" mēs pamanījāmies nopirkt biļeti dienu pirms izrādes, līdz ar to - gadās visādi. Kā lai arī nebūtu, tātad izvēle krita uz Liepāju un tās tuvākās apkārtnes Šurpu-turpu punktiem, plus vēl iebraukšanu Lietuvā uz Palangu, papildinot statistiku mūsu ilgtermiņa projektā "Lietuvas pilsētu apceļošana".

Sev par pārsteigumu atklāju, ka vienu Eliasa Kaneti grāmatu esmu lasījis - tiesa, tas bija diezgan sen (pirms desmit gadiem) un konkrētā grāmata bija pieskaitāma ceļojumu piezīmju žanram, nevis daiļliteratūrai, līdz ar to vienlaikus varu apgalvot, ka šī Nobela prēmijas laureāta daiļrade man ir pilnīgi sveša.

Vispār jau nav šaubu par to, ka ska mūzika primāri ir paredzēta baudīšanai dzīvajā, bet gadās arī situācijas, kad mans noskaņojums tādu pieprasa kā audio noformējumu darba laikā. Un te nu es iepazinos ar Reel Big Fish jaunāko veikumu. Šis kolektīvs deviņdesmitajos gados bija viens no komerciāli (un laikam jau arī saturiski) veiksmīgajiem tā sauktā trešā viļņa ska pārstāvjiem, kam ar dziesmu "Sell Out" izdevās itin labu atpazīstamību iegūt arī ārpus konkrētā žanra cienītāju aprindām. Tie laiki, protams, ir tālā pagātnē, un mazliet par to ir arī šis albums.

Nezinu, vai vispirms man radās doma, ka Lieldienās jābrauc uz Liepāju, vai vispirms es noskaidroju, ka Klusajā sestdienā Liepājas teātrī skatāmas divas izrādes un uz abām ir pieejamas biļetes. Kā lai arī nebūtu, uz vienu no tām bija paredzēts iet man, uz otru - Marinai. Tikai dienu pirms reālā teātra apmeklējuma vienojāmies, kurš ies uz kuru. Arguments izrādījās dzelžains - Marina uz Liepāju bija atbraukusi bez publiskam pasākumam piemērotas kleitas, kamēr man šādas problēmas nebija - jebkura kleita, ko es uzvilktu, nebūtu piemērota publiskam pasākumam. Līdz ar to man tika izrāde trijos dienā, bet Marinai - sešos vakarpusē.

Dārgais Pulkvedi,

Uldis Tīrons jau trešo reizi iestudējis izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, un kā vienmēr, atsauksmes par viņa darbu ir pretrunīgas. Esmu lasījis un dzirdējis gan versiju, ka katra nākamā viņa izrāde ir sliktāka par iepriekšējo, gan ka gluži otrādi - iegūstot pieredzi kā teātra režisoram, Tīrons rada arvien kvalitatīvākus darbus. "Mielastu" gan es netiku noskatījies, līdz ar to mans salīdzinājums var būt tikai ar "Pēdējo Ļeņina eglīti", bet izteikt kaut kādus spriedelējumus jau tas neliedz.

Skaistie un nolādētie līdzās citiem Frensisa Skota Ficdžeralda darbiem veido daļu no vēsturiskās kārbiņas, kas raksturo tā saukto "džeza laikmetu" - periodu Amerikā pirms Lielās depresijas, kad tikumi bija brīvi, sievietes skaistas un dzērieni garšīgi. Protams, tas noteikti attiecas tikai un vienīgi uz lielo pilsētu turīgajām aprindām, bet par tām jau arī Ficdžeralds rakstīja. Vienlaikus šīs konkrētās grāmatas varoņi, kuros netrūkst personīga piesitiena no paša autora un viņa sievas dzīves, diez vai ir saucami par tādiem, kuriem tu gribētu just līdzi un vēlētu sevišķus panākumus.