Kazhes pierakstu burtnīca

Fanijas Hilas memuāri ir visnotaļ īpaša grāmata savas vēsturiskās nozīmes dēļ, lai arī tikai retais to nosauktu par kvalitatīvu literatūru. Bet vēsturiskā nozīme - uh! Kā nekā Džons Klīlands ar to pirms vairāk kā 250 gadiem aizsāka droši vien vismasveidīgāko literatūras žanru pasaulē, kas turklāt izplatījies arī visos modernajos medijos, un lielā mērā - sekojot tiem principiem, kurus 18. gadsimta vidū šajā žanrā ielika Klīlands.

Tā bija pilnīga sagadīšanās, ka Alēna Renē filmu "Hirošima, mana mīla" skatījāmies atombumbas gadadienā, taču tas noteikti kaut vai novēloti, bet papildu nozīmi šai filmai tas noteikti piešķīra. Skaitās, ka šī filma ir pirmais lielais vēstnesis, kas pasludināja Jaunā viļņa ienākšanu franču kino, un šaubu nav, ka filma savam laikmetam bija drosmīga, moderna un neordināra. Jautājums - cik drosmīga, moderna un neordināra tā šķiet skatītājam 2017. gadā?

Bauskas rogainingā startēt izlēmu tik ļoti savlaicīgi, ka Auces Aeroklubs šajā reizē startēja ar pirmo numuru. Īpatnējais gan šajā situācijā bija tas, ka startēt izlēmu viens, kas izslēdza iespēju cīnīties par godalgotām vietām - sacensību nolikums vēstīja, ka individuāli startējošie dalībnieki kopējā ieskaitē nepiedalās. Lieki teikt, ka tā manā skatījumā nav sevišķa problēma, jo neesmu ne tik ātrs, ne tik attapīgs, lai varētu jebkādās orientēšanās sacensībā pretendēt uz vietu trijniekā. Patiesībā startēšanai vienatnē man bija viena pamata motivācija - tikt pie iespējas pašam saplānot maršrutu. Nu jau gadu gaitā manā kontā ir gana daudz startu dažādos rogainingos, taču kas ir raksturīgi pasākumiem komandā - es nekad neesmu galvenais maršruta plānotājs, jo te darbojas tas princips, ar ko teju katram gadās saskarties savas profesionālās (darba) karjeras sākumā. Proti, lai tevi pieņemtu darbā, tev ir nepieciešama pieredze, bet pieredzi tu vari iegūt tikai, tiekot pieņemts darbā. Rogaininga gadījumā tikām ir tā, ka komandā ar mani vienmēr būs kāds pieredzējušāks maršruta plānotājs, kurš uzņemsies iniciatīvu. Vienīgais rogainings, kurā līdz šim biju startējis vienatnē, neko šajā jautājumā man uzlabojis nebija, jo Tautas rogainingā solo dalībnieki startē pavēles distancē un atkal jau nekādu maršruta plānošanu neveic.

Nezinu, kā ir realitātē, bet manās acīs "The Beautiful South" ir pieskaitāmi one hit wonder kategorijai - grupa, kura vēstures annālēs iegūlusi ar "Don't Marry Her" dziesmu, kura deviņdesmito gadu vidus poproka kontekstā ir kaut kas līdzīgs kā Deep Blue Something "Breakfast at Tiffany's" - pietiekami gudra popmūzika ar savu devu sentimenta un savu devu ironijas. Protams, "The Beautiful South" gadījumā patiesībā ironijas noteikti ir vairāk kā sentimenta, jo cik gan sentimentāla var būt dziesma, kuras piedziedājumā (albuma versijā) skan "Don't marry her, fuck me"?

Tā vien rādās, ka šovasar Latvijas koncertdzīves smaguma centrs no Salacgrīvas ir pārcēlies uz Lucavsalu - līdz ar ne gluži veiksmīgās "Kubanas" aiziešanu Lucavsalas pludmalē šīs vasaras laikā paviesojušās vairākas patiešām joprojām itin aktuālas rokgrupas (ņemot vērā, ka kopā ar Foo Fighters uzstājās arī Biffy Clyro un The Kills), un līdz ar to daudziem domājams par šīs vasaras koncertdzīves naglu kļuva leģendāro Red Hot Chili Peppers koncerts 27. jūlija vakarā.

Breolīns jeb "Grease" ir viens no tiem Holivudas mūzikliem, kuru leģendārumu neviens neapstrīd, bet vienlaikus tikai retais apgalvos, ka tā ir izcila filma. Galvenā tās vērtība noteikti ir lipīgajās un gadu desmitiem populārajās dziesmās: "Summer Nights", "Greased Lightning", "You're the One That I Want", "We Go Together", kamēr daudz mazāk - filmas sižetā un tās varoņos.

Alehandro Amenabara filma "Citi" ir baiss stāsts par sievieti un viņas diviem bērniem, kas dzīvo spokainā mājā Džērsijas salā neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Kamēr filmas noskaņa tev kā skatītājam dzen šermuļus pār kauliem, tās iekšējās loģikas trūkums un pretrunas man vismaz sagādāja vēl vairāk nepatīkamu mirkļu kā baisās priekšnojautas.

Igijs Pops ir itin savdabīgs tipāžs. Diez vai ir daudz citu septiņdesmitgadīgu rokeru, kuri joprojām publiskos pasākumos labprāt ierodas bez krekla un kuri līdzās mežonīgam protopanciskam muzikālam stilam spēj ierakstīt kaut ko tādu kā "Après". Šis itin pārliecinoši ir dīvainākais ieraksts visā Igija karjerā - kaverversiju albums, kurā izvēlētais materiāls galīgi nav kaut kas tāds, kas man sākotnēji būtu asociētos ar The Stooges vai Igija solo daiļradi. Protams, arī Ozija kaveru albumā "Under Cover" vairums dziesmu nāk no daudz popsīgākiem apcirkņiem, nekā viņa paša izpildītā mūzika, taču franču šansons - tas ir pilnīgi cits līmenis.

Mana lasāmās literatūras izvēle vācu valodā pēdējā laikā ir itin sarežģīta: kaut kur Interneta plašumos iegādājos nelielu krājumiņu ar grāmatām vāciski un pamazām vairāk vai mazāk uz dullo cenšos kaut ko no tā visa izlasīt. Patiesībā gan tā īsti sakarīgi lasāmu grāmatu šajā sarakstā nav tik daudz - liela daļa ir tulkojumi un visbiežāk - no angļu valodas, kas šo grāmatu lasīšanu dara itin bezjēdzīgu. Pārējo vidū augsts procents (atbilstoši maniem novērojumiem) ir apšaubāmas kvalitāte dāmu romāni un detektīvi, kam labprātāk eju ar līkumu. Taču reizēm, pāršķirstot šo grāmatu sarakstu, gadās uziet kaut ko tādu, kas spēj mani ieintriģēt. Bernharda Gīršes "Pēdējais smilšu graudiņš" ir viens no šiem gadījumiem.

Es esmu diezgan pacietīgs un nesteidzīgs, tā vismaz man gribētos domāt. Ne velti man vajadzēja tikai divdesmit gadus, lai saņemtos noskatīties manu pusaudža gadu populārāko kinolenti - Džeimsa Kamerona "Titāniku". Sākotnēji, protams, šīs filmas neskatīšanās šķita principiāla, bet ar laiku sasniedzu to stāvokli, kad nekādu īpašu idejisku iebildumu pret filmu kā tādu man vairs nebija, tikai kaut kā nesanāca to iekļaut savos kino baudīšanas plānos. Līdz beidzot sanāca.