Kazhes pierakstu burtnīca

Gada pēdējā nedēļā sanāca piedalīties divos rogainingos - Gardenē un Rīgā. Abas reizes startēju kopā ar Vilni, abas reizes zem Auces aerokluba karoga. Apstākļi un rezultāti gan bija gaužām atšķirīgi.

Filmu "Office Space" (kura, starp citu, nav iekļauta slavenajā grāmatā) es biju jau skatījies, taču nelaikā. Ko tas nozīmē - nelaikā? 2004. gadā man itin izteikti trūka pieredzes, lai es varētu šo darbu saprast pilnībā, jo tā tomēr vēsta par to, kāda ir biroja planktona ikdiena un tolaik es vēl īsti par šādu plaktonu nebiju kļuvis - strādāju gadījuma darbus / gabaldarbus, līdz ar to mana pieredze, strādājot pie Lamberga, bija diezgan precīzi vienāda ar nulli, un lai arī atsevišķi filmas elementi man šķita komiski, filma kopumā mani toreiz nepārliecināja. Tagad, skatoties šo filmu ar pilnīgi citādu profesionālo pieredzi, arī iespaidi bija labāki.

Pēc tam, kad bijām izlasījuši (reta situācija, kad par grāmatas lasīšanu lietoju daudzskaitļa formu) grāmatu par Omces atvainošanos, šķita itin dabiski noskatīties iepriekšējā Bakmana darba - romāna "Vīrs vārdā Ūve" ekranizāciju, kas Zviedrijā kļuva par megagrāvēju un arī tika nominēta Oskaram.

Šo grāmatu bija paredzēts lasīt Infogram grāmatu klubiņā, taču grāmatu klubiņš paspēja izbeigties, kamēr grāmata bija ceļā. Iemesli? Pirmkārt, grāmatu klubiņš no sākta gala bija pusdzīva padarīšana, ko pie mākslīgās elpināšanas sistēmas uzturēja periodiska jaunu darbinieku parādīšanās, kuri bija gatavi noticēt šī koncepta dzīvotspējai. Otrkārt, no brīža, kad "The Knowledge" tika pasūtīta, līdz tās reālajam pienākšanas laikam, pagāja astoņi vai deviņi mēneši. Tas būtu tīri pieņemams laiks grāmatas piegādei no aizjūrām, ja būtu iestājies grāmatā aprakstītais apokaliptiskais scenārijs, tikām pagaidām vēl pastāvošās civilizācijas apstākļos gribētos teikt - nožēlojami. Vai pat sliktāk.

Patiesību sakot, es jau šo filmu vienreiz biju redzējis - 2002. gada augustā, ja būsim precīzāki, kad to varēja noskatīties Kino galerijā Jaunielā. Taču tas bija patiešām sen - pat vēl pirms sāku rakstīt blogu, līdz ar to īsti vairs nav pat taisnība. Cita lieta, ka šo filmu atcerējos pārsteidzoši labi - gan sižetu, gan to, ka patika. Bet tas jau nav šķērslis kādu filmu reizēm noskatīties arī atkārtoti - it īpaši, ja ir Ziemassvētki, un tev ir ienācis prātā, ka būtu īstā reize pievērsties mūziklam par seksu un nacismu.

Ar šo grāmatu ir sarežģīti kaut vai tas, ka man tā arī neradās skaidrība, kam īsti Bakmans raksta - pieaugušajiem, pusaudžiem vai bērniem. Tas, ka es šo grāmatu lasīju skaļi priekšā Esterei, laikam jau nekāds rādītājs - pagaidām viņai ar intonācijām varētu itin labi lasīt priekšā arī Saab 9000 lietošanas pamācību. Ja tā padomā, varbūt šis vienkārši ir tas gadījums, kad lasītāja vecumam vienkārši nav nozīmes, un to izbaudīt var kā jauns, tā vecs. Līdzīgi kā latviešu literatūrā ir ar Vizmas Belševicas "Billi".

2017. gada sezonā "Darba rezervju 2" komandu pieteicu dalībai visos sezonas posmos. Pērn piedalījāmies trijos, šogad šķita - jāiet pēc pilnas programmas, jācīnās par visaugstākajām vietām. Ok, reālistiskais plāns bija vieta sešiniekā sezonas kopvērtējumā un viena vieta trijniekā atsevišķā posmā. Pērn labākais sasniegums bija gandrīz ceturtā vieta Rīgas nakts posmā, kura gan pārvērtās pavisam sliktā rezultātā nenofiksēta identa dēļ teju vai pirmajā kontrolpunktā (mana, nevis kāda komandas biedra neveiksme), tomēr šķita, ka izveidotajā sastāvā - Baiba un divi Raimondi - mums bija potenciāls.

Kad aiz loga (un patiesībā arī šajā loga pusē) ir decembris, un ir jau pēdējais laiks gatavot savu Bitītes Maijas tērpu Jaunajam gadam, ir beidzot pienācis brīdis īsi pastāstīt par nedēļu, ko šovasar pavadījām Viļņā.

Sākotnēji bijām domājuši, ka Varšavā ieradīsimies ap pusdienlaiku, bet aizkavētais reiss visu pārcēla uz vakaru. Vismaz vakara programma nebija jādomā, iekāpām pie lidostas 188. autobusā, aizbraucām līdz Maršalkovska ielai (tāpat kā turpceļā), satikām Timonu pie kinoteātra "Luna" (šoreiz sarunājām, ka viņš nenāks mums parādīt dzīvokli, jo mēs to joprojām atcerējāmies gana labi), es vēl aizgāju uz veikalu pēc kaut kādiem eiropeiskiem pārtikas produktiem vakariņām, un tas principā arī bija viss šajā vakarā.

Tā sauktā Kauperu dēlu grupa 2017. gadā nāca klajā ar savu pirmo albumu dzimtajā valodā, apliecinot, ka viņu mērķis nav tikai iekarot Eiropu, bet arī tepat mājās pārņemt stafeti no Kaupera seniora kā vietējā poproka flagmaņiem. Personīgi man šāds solis sevišķu sajūsmu neraisa, jo kamēr angļu mēlē Karnivāļi skan labāk kā PV kaut vai tīri patīkamākas izrunas dēļ, tad latviešu valodā tēva balss šķiet pārāk jūtama, un tā nebūt nav, ka viņu skanējums būtu tik ļoti principiāli atšķirīgs no ne-Veronikas deviņdesmito "Prāta vētras". Protams, tolaik prātvētrinieki gan vēl nebija saistījušies ar "Viegli" un Ziedoņa tekstiem, kamēr Karnivāļi jau kādu laiku izpilda Ziedoņa "Stūri", un tā nonākusi arī šajā albumā.