Kazhes pierakstu burtnīca

Savulaik ievērojams, bet nu jau sen kā radošā krīzē ieslīdzis Holivudas scenārists (Hamfrijs Bogarts) saņem uzdevumu uzrakstīt scenāriju kādam ļoti populāram romānam. Būdams slinks un skeptisks, viņš nespēj sadūšoties šo grāmatu pat izlasīt, līdz ar to sarunā jaunu meiteni - garderobisti, lai tā viņam šo grāmatu atstāsta. Pie viņa mājās. Kamēr viņš ir tērpies rītasvārkos. Gan jau viņam ir arī tālejošāki nolūki, taču meitene izrādās tik dumja, ka viņam neatliek nekas cits kā iedot viņai naudu taksim un teikt: "Ej!" Nākamajā rītā izrādās, ka meitene ir nogalināta un viņas līķis izsviests no braucošas automašīnas, bet scenārists itin prognozējami ir galvenais aizdomās turamais. Viss viņa alibi balstās uz skaistas kaimiņienes liecību, kura viņu redzējusi izvadām meiteni no mājas un kurai patīk Hamfrija Bogarta seja (par spīti tam, ka sekojot labākajiem Holivudas standartiem, viņš vecuma ziņā itin mierīgi varētu būt viņas tēvs).

Satelīti diezgan sen nebija priecējuši klausītājus ar jauniem albumiem - kopš pirms pieciem gadiem aizgāja "Pagrīdē". Vai var teikt, ka nule Jānis Žilde un ko no pagrīdes ir atgriezušies un gatavi cīnīties ar "Donu" un "Carnival Youth" popmūzikas lauciņā? Varbūt arī tā, vismaz pēc andergraunda viņu jaunākais veikums galīgi neizklausās.

Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".

Mūsdienu skatītājam droši vien ir gandrīz neiespējami saprast, ar ko gan "Lūriķis Toms" savulaik bija tik skandalozs un nepieņemams, ka tā tika dēvēta par pretīgāku un depresīvāku nekā lepras kolonijas Austrumpakistānā, Bombejas sānielām un Kalkutas notekām. Dīvainā kartā gan sanāca, ka (kā izrādās) skatījāmies šīs filmas nosacīti "ģimenei draudzīgo" versiju, jo tajā nebija redzama pirmā atkailinātā sievietes krūts britu mainstream kinematogrāfā.

Ašera nama sabrukums ir viens no slavenākajiem Edgara Alana Po stāstiem, bet Rodžera Kormena režisētā tāda pat nosaukuma filma ir droši vien populārākā no viņa darbu ekranizācijām ar leģendārā šausmu kino aktiera Vincenta Praisa darbību. Relatīvi mazbudžeta filma (kas gan savai B klases studijai bija ļoti liela budžeta projekts) risinās sabrukumam tuvā muižā, iesaistot itin minimālu aktieru ansambli - līdzās trim galvenajiem varoņiem ir tikai viens palīgtēls, vairāk aktieru uz ekrāna gluži vienkārši neparādās.

Lielpilsētas mani vienmēr drusku biedē, jo īpaši - teorētiski. Un Tokija šajā ziņā ir īpaši biedējoša, jo atbilstoši urbānājai zonai tā ir lielākā pilsēta pasaulē. Protams, ja ņem vērā, ka tās urbanizācijā ietilpst arī Jokohama, tad varētu teikt, ka mēs jau ceļojuma pirmajās dienās pabijām Tokijā, tomēr sajūtu līmenī mežonīgi lielajā cilvēku masā mēs nonācām vien pēc atgriešanās no salas rietumiem.

Difūzija ir "Martas asiņu" līdera Filipa Deruma blakusprojekts, kurš dīvainā kārtā (tā vismaz rādās) sākotnēji bija vairāk podkāsts par mūziku, un tikai pēcāk pārtapa arī par kaut ko līdzīgu grupai, kurā Filipam, līdzīgi kā podkāstā, līdzās ir Evija Kalve (par viņas saistību ar Jāni Kalvi no "Suņa stundas" neko nezinu). Arī "Difūzijas" debijas albums diezgan izteikti šķiet esam tāds kā podkāsta turpinājums - ne velti tam par intro un outro kalpo podkāsta muzikālā tēma (kas albuma gadījumā nav izcils risinājums, ja to klausies uz riņķi, kā tas man ir raksturīgi - tas nozīmē, ka šis intro ir klausāms divreiz pēc kārtas - varētu jau tajā būt arī kāda variācija, bet nav).

Primārajos plānos skaitījās, ka mūsu tālākais ieplānotais punkts Japānas rietumos bija Hirosima, taču patiesībā plāns bija aizbraukt vēl drusku tālāk - vismaz šāds objekts bija manā gaužām īsajā sarakstā ar vietām, ko gribētos Japānā apmeklēt (varu atklāt, ka virkni ieplānoto objektu - tādus kā ātri pagatavojamo makaronu muzeju un robotu seksa muzeju - mēs tā arī neapmeklējām), proti, Kintai tilts. Tas atrodas pilsētiņā, ko sauc Ivakuni, kuru, domājams, 95% apmeklētāju īsti neapskata, uzreiz dodoties uz prom no tās centra esošo tiltu un parku. Arī mēs šajā ziņā sekojām vairākuma viedoklim.

Ļaunuma pieskāriens ir pēdējā ievērojamā Orsona Velsa filma, viņa pēdējais darbs Holivudā, un arī viena no pēdējām Marlēnas Dītrihas filmām. Stāsts par filmu savā ziņā ir ne mazāk interesants kā pati filma - jau pēc tās pabeigšanas gudrie vīri no kinostudijas izlēma, ka viņi zina labāk, ko publika gaida, un nevis piesedza seju ar necilu šalli, bet piesaistīja čali, kas uzņem papildu ainas, veica papildu montāžu un no Velsa materiāla izveidoja pilnīgi citu "Ļaunuma pieskārienu", kas izgāzās gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumā un faktiski parakstīja spriedumu Velsam kā Holivudas režisoram, lai arī viņš absolūti nebija vainīgs pie tā, ka daži džeki ņēma un izčakarēja viņa filmu. Velss pats uzrakstīja 58 lappuses garu dokumentu par tēmu, kam tajā gala variantā vajadzēja būt citādāk, un tad, vairākus gadus desmitus vēlāk, jau pēc paša Velsa nāves, tika veiktas korekcijas filmā atbilstoši šī dokumenta prasībām, un tā radās tā filmas versija, ko es skatījos, un to arī par ļoti labu esam atzina Velsa meita.

Pēdējā laikā es ne tikai varu lietot apzīmējumu "sen nav būts teātrī" (kas gan ir šausmīgi stiepts jēdziens, jo vienam "sen" - tas ir gadus piecus, citam - pāris mēnešus, ja kas - man ir tas otrais gadījums), bet - "sen nav būts teātrī kopā". Un te nu patiešām sanāk ilgāks periods - ar Marinu pēdējo reizi teātrī biju vēl janvāri, uz "Uguni un nakti". Un nu, gandrīz gadu vēlāk atkal devāmies uz Nacionālo teātri, šoreiz - lai skatītos izrādi "Meitenes" (īpašs Paldies te sakāms Irbei, Baibai un Ilzei), kas ne ne tikai uzdāvināja mums biļetes, bet nodrošināja arī iespēju kopā apmeklēt teātri.