Kazhes pierakstu burtnīca

Eiženija Grandē ir viens no ievērojamākajiem franču literatūras klasiķa Onorē de Balzaka romāniem, un pirmais viņa darbs, ko esmu izlasījis. No vienas puses, kā jau klasiskā literatūra, tas ir viegli lasāms ne tik labi pārvaldītā valodā, jo sižets virzās uz priekšu hronoloģiski un nenotiek lasītāja čakarēšana, no otras - leksiskā bagātība klasiskajai literatūrai arī ir raksturīga, līdz ar to viegli to uztvert tāpat nav.

Man bija vismaz divi būtiski iemesli noskatīties "Staļina nāvi": pirmkārt, šī filma ir aizliegta Krievijā. Otrkārt, tajā Vjačeslavu Molotovu atveido Maikls Peilins. Uzreiz varu atzīt - ne viens, ne otrs galīgi nav kritērijs, kas obligāti liecina par filmas izcilību, bet vismaz interesi tas raisa.

Kristofers Nolans ir viens no mūsdienu Rietumu kino lielākajiem dūžiem - viens no tiem čaļiem, kuru filmas vienlaikus izpelnās sajūsmas saucienus no kritiķiem un dolāru kalnus no skatītājiem. Nezinu, vai viņam ir pat kāds nopietns konkurents šajā rādītājā - iespējams, Stīvens Spīlbergs varētu kvalificēties, tomēr viņš kopumā uzņem mazāk kvalitatīvu kino (ja vien tu neesi pārliecināts Indianas Džonsa fans). Un kur ir Nolana spēks - tā ir nespēlēšana pēc noteikumiem. Es gan patiesībā neesmu arī pārmērīgs Nolana cienītājs, taču uzskatu viņu par vienu no tiem režisoriem, kuru katru nākamo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tīri kārtības labad.

Lai arī filmas nosaukums ir "Tumšākā stunda", diez vai to var viennozīmīgi saukt par tumšāko posmu 2. Pasaules kara laikā - tā ēra tomēr bija pilna ar dažādām melnās krāsas nokrāsām, tomēr savā ziņā konkrēti Lielbritānijas gadījumā laiks, kas sakrita ar Vinstona Čērčila kļūšanu par britu premjerministru, bija visbezcerīgākais, kādu Anglija pieredzēja ļoti ilgā periodā.

Sestdienas vakars Telavivā mūs pārsteidza ar dzīvu satiksmi un ļoti nedzīvu parkošanās vidi. Proti, mašīnas stāvēja gan vietās, kur tās drīkst stāvēt, gan tādās, kur nedrīkst, bet nekur nemanīja nevienu mēģinām noparkoties. Secinājums: visi jau bija atraduši savas labākās vietiņas un mums atlika tikai izmisīgi meklēt risinājumus. Sākotnēji pamanījāmies neieraudzīt savu viesnīcu (kas gan izrādījās itin prognozējami, jo norāde uz to bija izcili nemanāma), bet tad sapratām, ka būtiskāks jautājums ir - kur mēs liksim auto?

Ar Oskara Jansona muzikālo darbību esmu iepazinies pāris viņa koncertos kopā ar Edgaru Šubrovski, un laikam gan jāsaka - par sevišķu viņa cienītāju kļuvis neesmu, it īpaši koncerts Noasā ar tā pārmērīgi kantrī tuvo noskaņu mani bija satraucis. Taču tas neliedza man doties uz Jansona ieraksta "Montserrat" prezentācijas koncertu Mazajā ģildē. Sāksim kaut vai ar to, ka neatceros, vai vispār jebkad esmu bijis tur uz kādu priekšnesumu. Tomēr vairāk mani motivēja Jansona pavadošais sastāvs šajā vakarā: koris "Mūza" un grupa "Jūk".

Iepriekšējo reizi Izraēlā viesojos nu jau pirms kāda laiciņa - 2014. gada septembrī, pilnīgi citā veidā un citos apstākļos, bet kaut kādā dīvainā veidā šis ceļojums man bija atmiņā palicis tik pozitīvā veidā (tur noteikti paldies arī Anitai un Gundaram - maniem tās reizes ceļabiedriem), līdz ar to uz toreiz sev uzdoto jautājumu "Vai braukšu uz Izraēlu vēl?" atbilde no "nezinu" pamazām bija kļuvusi par Jā. Un tā nu sanāca, ka 2017. gada Ziemassvētkos apgādājos ar aviobiļetēm maršrutā Rīga - Telaviva - Rīga.

Stāsts par Toņu Hārdingu, Nensiju Kerigenu un (gandrīz) lauzto ceļgalu risinājās laikā, kad mani vēl globālie mediju (un sporta) skandāli nesasniedza, bet kaut kad vēlāk par to dzirdējis, protams, biju. Kā nekā šo sporta drāmu savulaik apdziedāja pat Weird Al Yankovic, kura darbībai gan es esmu intensīvi sekojis.

Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai tādēļ, ka tā vispār pastāv - unikāls projekts kino vēsturē, kam grūti atrast analogus. Lai arī "Loving Vincent" teorētiski ir vienkārši uzskatāma par animācijas filmu, tās sāls ir tehnikā, kādā tā ir animēta, proti - gleznojot. Jā, vairāk nekā simts mākslinieku (nevis animatoru) bija iesaistīti darbā, kas pārvērta par stāstu lielu daudzumu Vinsenta van Goga gleznu. Tā tiek apgalvots, ka filmas vajadzībām bija radīti 65000 gleznu kadru, no kuriem rezultātā radušās aptuveni 1000 gleznas, jo vairums kadru jau tapa, ieviešot korekcijas gleznās, tādējādi radot attēla dinamiku. Ieguldītais darbs vienkārši fantastisks un pat tad, ja tev van Goga daiļrade nav tuva, tev vajadzētu varēt novērtēt to, cik iespaidīgs ir šis projekts.

Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.