Kazhes pierakstu burtnīca

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka man pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu daudz zināšanu par Filu Naitu un kompāniju "Nike". Nē, tik traki nav, ka es nezinātu par tādas kompānijas pastāvēšanu, bet man nav sevišķi raksturīgi interesēties par to, kādos apstākļos radusies viena vai otra kompānija. Taču šī varētu būt īstā situācija noskaidrot, kad un kur ir dibināti ievērojamākie sporta preču ražotāji - ar uzsvaru uz sporta apaviem (nejaušā secībā):

Eh - tas tik ir aplauziens! Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet Serdžio Leones spageti vesterns "Labais, ļaunais un neglītais" nav iekļauts Rietumas/Naumaņa 500 filmu grāmatā, tikai jau pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka patiesībā man bija jāskatās "The bad and the beautiful" - melodrāma ar Lanu Tērneri un Kērku Daglasu. Līdz ar to pa vakariem atlicināties laiks visnotaļ apjomīgajam Leones varoņvēstījumam patiesībā nekādā mērā nav veicinājis manu šī gada kino plāna izpildi. Šajā ziņā drusku nepaveicās, bet neko darīt.

Nudien nebiju domājis, ka vēl kādreiz skatīšos kādu Edvarda Vuda filmu - it kā nepietiktu jau ar pirms vairāk kā 10 gadiem skatīto Plan 9 from Outer Space. Taču Rietumas/Naumaņa kinogrāmatā šis šedevrs - "Glens vai Glenda" - ir iekļauts, tad nu Jāņu dienā to noskatījāmies.

Foo Fighters ir viena no tām grupām, kuru es ar vislielāko sajūsmu būtu redzējis uzstājamies kaut kad tūkstošgades sākumā - laikā, kad viņu dziesmas klausījos regulāri, kad mani uzrunāja viņu smieklīgie videoklipi un man simpatizēja arī viņu dziesmu saturs. Tagad, protams, lielā mērā ir par vēlu - tikai pēdējās nedēļas laikā saņēmos noklausīties dažus pēdējos viņu albumus un nekādu mega sajūsmu manī tie neraisīja. Taču vienlaikus es lieliski apzinos, ka būtu viņi Rīgā viesojušies nevis 2017., bet, piemēram, 2004. gadā, es uz viņu koncertu nebūtu aizgājis tālab, ka manā budžetā (un laikam jau arī prioritāšu sarakstā) šādu pasākumu apmeklēšana sevišķi augstu vietu neieņēma. Ne jau velti es pamanījos 2005. gadā neaiziet Rīgā uz White Stripes par spīti tam, ka sajūsmā biju ne vien par viņu albumiem, bet arī par "Under Blackpool Lights" koncerta DVD. Tagad, kad esmu vecāks un vismaz atsevišķos jautājumos arī prātīgāks, koncertu jautājumā izteikti sekoju principam "palikšanu mājās biežāk gadās nožēlot".

Mēs iepazināmies vienā no tiem hakatoniem, ko organizē iestādes ar daudzburtu saīsinājumiem, lai uzspodrinātu savu tēlu sabiedrības acīs un izpildītu šāda veida pasākumiem atvēlēto budžeta pozīciju. Viņš tur bija ieradies, lai mainītu pasauli. Es - lai patvertos no lietus, iedzertu pāris bezmaksas alus un uzkristu kādam uz nerviem. Saukšu viņu par Polu - ne tāpēc, ka tas būtu viņa īstais vārds, un ne tāpēc, lai viņu pasargātu, bet tikai tāpēc, ka es pilnīgi noteikti šajā epizodē biju viņa Pretpols.

Toms Kreicbergs ir visai īpatnējs latviešu rakstnieks - lielākoties viņš (atbilstoši internetos pieejamajai informācijai) dzīvo ASV, tur arī publicējas (angļu valodā), līdz ar to šis viņa stāstu krājums patiesībā ir tulkojums, nevis oriģinālteksts. Tas tomēr ir itin reti - ka latvietis raksta ārzemju auditorijai, nevis tikai savējiem (kuru, kā zināms, nav sevišķi daudz). Grūti teikt, cik prestiži ir tie (lielākoties - zinātniskās fantastikas) izdevumi, kuros viņš publicējas, tomēr fakts, ka divi viņa stāsti ir nominēti Nebulas balvai īsprozas kategorijā un lai arī pašu balvu līdz šim viņam saņemt nav izdevies, tas tomēr ir itin nopietns rādītājs. Interesanti, ka Amerikā Kreicbergs darbojas ar angliskotu sava vārda versiju, darbus parakstot kā Tom Crosshill.

Kā izlasīju kādā grupas promo aprakstā, "Audience Killers uzsver – viņu mūzika nav nekāds disko, bet gan sintī-pops un dance-roks, kas iekustinās jebkuru publiku." Nezinu, nezinu, varbūt es esmu pārāk kritisks, bet manās acīs līdz statusam "iekustināta publika" Auditorijas slepkavām uzstājoties Kalnciema kvartālā, bija patālu. Kas vēl bija patālu - tā biju publika attiecībā pret skatuvi - jau koncerta pašā sākumā nebija tā, ka lielākā cilvēku drūzma bija tieši pašā skatuves priekšā, bet koncerta gaitā pirmās rindas gandrīz pilnībā izgaisa, cilvēkiem izvēloties pļāpāt drusku nostāk no mūziķiem. Protams, Kalnciema ielas publika nav pats objektīvākais rādītājs, jo tur tomēr ļoti augsts procents cilvēku patiešām nāk papļāpāt un iedzert vīnu un varbūt (bet tikai varbūt) paklausīties kāda mākslinieka uzstāšanos, un tomēr arī šeit gadās koncerti ar aktīvāku un mazāk aktīvu publikas iesaisti, un Audience killers uzstāšanās šajā ziņā galīgi ar labiem sasniegumiem lepoties nevarēja. Atbilstoši maniem novērojumiem, publikā bija aptuveni viena meitene, kas daudz maz aktīvi dejoja un dziedāja līdzi.

Benjamina Štaina romāns "Replay" jeb "Atkārtojums" vēsta par tēmām, kas mūsdienu lasītājam ir aktuālas, skaidras, saprotamas un reizēm satraukumu raisošas. Tā saturs ļoti labi sasaucas ar seriālu "Black Mirror", sakombinējot fantastikas (vai nākotnes paredzējuma) elementus no vairākām tā sērijām. Tiesa, plaģiātu ne vienā, ne otrā virzienā īsti nevar pārmest - centrālākā šīs grāmatas tehnoloģiskā ideja seriālā parādījās tādā laikā, kad romāns, domājams, atradās tipogrāfijā, proti, te lielākais var runāt par vienlaicīgi gaisā virmojošām idejām.

Roberto Roselīni režisētā filma "Ceļojums uz Itāliju" ir visai īpatnēja filma - kaut vai tālab vien, ka tā lielā mērā šķiet esam dokumentāls tūrisma ceļvedis pa Neapoli un tās apkārtni, kas viltīgā veidā pasniegts kā mākslas kino. Te tu redzēsi vairumu šī apvidus visslavenāko tūrisma objektu - gan Vezuvu, gan Pompeja, gan muzejus, gan katakombas, gan dīvainās skeletgalvu kapenes, turklāt vēl vairumā šo objektu galvenajai varonei līdzi būs kāds gids, kas ne pārāk aizraujošā veidā stāstīs attiecīgā objekta vēsturi. Un jā - vienlaikus tas skaitās mākslas kino. Ja tā padomā, kaut kādā mērā varētu pat teikt, ka sižets un varoņi šajā filmā gluži kā pornogrāfiskās filmās ir tikai acu aizmālēšanai, lai tev rastos sajūta, ka tas ko tu skaties, ir kaut kāds stāsts un kaut kāds vēstījums.

Rodžera Votersa jaunākais studijas ieraksts tapa vienkārši sasodīti ilgi - iepriekšējais viņa rokmūzikas albums (pa vidu vēl bija opera "Ça Ira") klajā nāca pirms 25 gadiem, un lielāko daļu šī starplaika Voterss (it kā) strādāja ar jaunā albuma materiālu. Vismaz es itin labi atceros, kā pašā tūkstošgades sākumā dažādās Interneta lapās lasīju jaunumus par to, ka jaunais Votersa albums ja ne šogad, tad nākamgad noteikti tiks izdots. Savā tūrē vēl 1999. gadā Voterss spēlēja dziesmas "Each Small Candle" un "Flickering Flame", kam bija paredzēts nonākt jaunajā albumā. Tad viņš pievērsās operai, bet 2008. gadā atkal paziņoja, ka strādā pie jauna rokmūzikas albuma. Un visubeidzot 2017. gada jūnijā "Is This the Life We Really Want?" ieraudzīja dienasgaismu. Īsi sakot, Voterss vienos vārtos pārspēja "Guns'n'Roses" neadekvātākajā laika daudzumā, kas nepieciešams viena albuma ierakstīšanai.