Ar visu to, ka Šampēteris man ir viena no ģeogrāfiski tuvākajām apkaimēm, būtu pārspīlēti teikt, ka es vēsturiski būtu tajā daudz uzturējies, pēdējā laikā gan ir sanācis drusku vairāk arī pa to pusi sliedēm staigāt, bet teikt, ka būtu izložņāta katra garāža un piecstāvenes pagalms, nudien nevarēju.

Sen nebija skatīta "Manta" spēlējam, un vēl senāk tā nebija skatīta spēlējam daudzas šī vakara dziesmas. Kā nekā pēdējā laikā lielākoties koncertos skanēja dziesmas no "Karalienes Annas", bet vakar pēkšņi atgriešanos piedzīvoja virkne pirmā albuma dziesmu. Ja ņem vērā, ka tās iepriekš vienmēr tika spēlētas četru dalībnieku "Mantas" sastāvā, šādas tādas pārmaiņas bija neizbēgamas.

Robijs Viljamss ir diezgan īpatnējs popmūziķis, kuram nez kādēļ laiku pa laikam rodas nepieciešamība sevi apliecināt kā spējīgu un gatavu izpildīt tāda stila popmūziku, kāda bija populāra vēl pirms viņa dzimšanas, un konkrēti viņam īpaši simpatizē svings. Ja ņem vērā, ka man arī svings ļoti tīk, šādu izvēli varu tikai atbalstīt - dzīva skaņa, daudz pūšamu instrumentu, un aizgājušo dienu ballītēs atmosfēra - ko gan sliktu lai šādā situācijā saki?

Šī jau bija otrā Sokurova filma, ko skatījāmies grāmatas rekomendāciju dēļ - un joprojām tā nav viena no tām, kuru dēļ vispār man šī režisora vārds ir zināms - tā vismaz šķiet, ka vienkāršās tautas vidū (kurai sevi, protams, pieskaitu) Sokurova vārds visvairāk saistās ar biogrāfiskajām drāmām par Hitleru un Ļeņinu, tikām "Tēvs un dēls" galīgi nav biogrāfisks stāsts, kur starp Ādolfu un Iļjiču tiktu izveidota ģimeniska saite.

Kādam tēvam bija divi dēli: Kains un Ābels. Tā varētu sākties šīs filmas anotācija. Pamatā šim kinovēstījumam ir tāda paša nosaukuma Džona Steinbeka romāns, no kura gan filmā paņemta tikai viena sižeta līnija, kas būtībā ar vēsta par šiem diviem dēliem.

Blaumaņa novele ir, iespējams, iespaidīgākais pašmāju literatūras darbs, ko nākas lasīt skolas solā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu latviešu literatūras virsotne, bet tīri emocionālā ziņā skarbais stāstījums par zvejniekiem uz ledus gabala ir tāds, kas spēj uzrunāt arī dumju agrīnu padsmitgadnieku (tādu, kāds biju es). Nekādas liekas mīlas lirikas, nekādu nesaprotamu jūtu un emociju, tik vien kā centieni izdzīvot. Katrā ziņā, septītajā klasē tā man šķita pat ļoti ok, atšķirībā no teju it visa, ko skolā nācās lasīt (un es biju ļoti godprātīgs lasītājs). Dīvainā kārtā klasisko latviešu filmu pēc noveles motīviem es noskatījos tikai tagad - savus divdesmit gadus vēlāk.

Eiropā ir sācies Pirmais Pasaules karš. Vācu kolonijā Austrumāfrikā gan šīs ziņas pienāk ar zināmu aizkavēšanos, taču tad vienā piegājienā britu kristiešu misijai pienāk gals, brālis - draudzes vadītājs - mirst, bet viņa māsa kopā ar drusku ekscentrisku džentlmeni - kuģa Āfrikas Karaliene kapteini - dodas bēgļu gaitās, vai uz to pusi.

Vispār jau "Mežonīgās sirdis" visticamākais ir teju vai vismazāk nozīmīga no visām Deivida Linča filmām, taču kaut kādu man ne gluži skaidru iemeslu dēļ arī tā ir nonākusi "500 filmu" grāmatā.

2017. gada 12. novembrī Rīgas 51. lielākajā un 18. apdzīvotākajā apkaimē Brasā notika pusatklātais rogainings, ko organizēja Sportvereinigung Griesenhof jeb Grīziņkalna sporta biedrība. Atlēti uz sacensībām pulcējās no abiem Daugavas krastiem, pirms sacensībām nopietni trenējās un tiecās parādīt savus labākos rezultātus šajā tik nozīmīgajā pusatklāto rogainingu sezonas startā.

Ja tevi kādreiz uzaicina uz dejām ar Laibach, iepriekš noteikti apvaicājies, vai arī Nīče ir viesu sarakstā!