Šo grāmatu bija paredzēts lasīt Infogram grāmatu klubiņā, taču grāmatu klubiņš paspēja izbeigties, kamēr grāmata bija ceļā. Iemesli? Pirmkārt, grāmatu klubiņš no sākta gala bija pusdzīva padarīšana, ko pie mākslīgās elpināšanas sistēmas uzturēja periodiska jaunu darbinieku parādīšanās, kuri bija gatavi noticēt šī koncepta dzīvotspējai. Otrkārt, no brīža, kad "The Knowledge" tika pasūtīta, līdz tās reālajam pienākšanas laikam, pagāja astoņi vai deviņi mēneši. Tas būtu tīri pieņemams laiks grāmatas piegādei no aizjūrām, ja būtu iestājies grāmatā aprakstītais apokaliptiskais scenārijs, tikām pagaidām vēl pastāvošās civilizācijas apstākļos gribētos teikt - nožēlojami. Vai pat sliktāk.

Patiesību sakot, es jau šo filmu vienreiz biju redzējis - 2002. gada augustā, ja būsim precīzāki, kad to varēja noskatīties Kino galerijā Jaunielā. Taču tas bija patiešām sen - pat vēl pirms sāku rakstīt blogu, līdz ar to īsti vairs nav pat taisnība. Cita lieta, ka šo filmu atcerējos pārsteidzoši labi - gan sižetu, gan to, ka patika. Bet tas jau nav šķērslis kādu filmu reizēm noskatīties arī atkārtoti - it īpaši, ja ir Ziemassvētki, un tev ir ienācis prātā, ka būtu īstā reize pievērsties mūziklam par seksu un nacismu.

Ar šo grāmatu ir sarežģīti kaut vai tas, ka man tā arī neradās skaidrība, kam īsti Bakmans raksta - pieaugušajiem, pusaudžiem vai bērniem. Tas, ka es šo grāmatu lasīju skaļi priekšā Esterei, laikam jau nekāds rādītājs - pagaidām viņai ar intonācijām varētu itin labi lasīt priekšā arī Saab 9000 lietošanas pamācību. Ja tā padomā, varbūt šis vienkārši ir tas gadījums, kad lasītāja vecumam vienkārši nav nozīmes, un to izbaudīt var kā jauns, tā vecs. Līdzīgi kā latviešu literatūrā ir ar Vizmas Belševicas "Billi".

2017. gada sezonā "Darba rezervju 2" komandu pieteicu dalībai visos sezonas posmos. Pērn piedalījāmies trijos, šogad šķita - jāiet pēc pilnas programmas, jācīnās par visaugstākajām vietām. Ok, reālistiskais plāns bija vieta sešiniekā sezonas kopvērtējumā un viena vieta trijniekā atsevišķā posmā. Pērn labākais sasniegums bija gandrīz ceturtā vieta Rīgas nakts posmā, kura gan pārvērtās pavisam sliktā rezultātā nenofiksēta identa dēļ teju vai pirmajā kontrolpunktā (mana, nevis kāda komandas biedra neveiksme), tomēr šķita, ka izveidotajā sastāvā - Baiba un divi Raimondi - mums bija potenciāls.

Kad aiz loga (un patiesībā arī šajā loga pusē) ir decembris, un ir jau pēdējais laiks gatavot savu Bitītes Maijas tērpu Jaunajam gadam, ir beidzot pienācis brīdis īsi pastāstīt par nedēļu, ko šovasar pavadījām Viļņā.

Sākotnēji bijām domājuši, ka Varšavā ieradīsimies ap pusdienlaiku, bet aizkavētais reiss visu pārcēla uz vakaru. Vismaz vakara programma nebija jādomā, iekāpām pie lidostas 188. autobusā, aizbraucām līdz Maršalkovska ielai (tāpat kā turpceļā), satikām Timonu pie kinoteātra "Luna" (šoreiz sarunājām, ka viņš nenāks mums parādīt dzīvokli, jo mēs to joprojām atcerējāmies gana labi), es vēl aizgāju uz veikalu pēc kaut kādiem eiropeiskiem pārtikas produktiem vakariņām, un tas principā arī bija viss šajā vakarā.

Tā sauktā Kauperu dēlu grupa 2017. gadā nāca klajā ar savu pirmo albumu dzimtajā valodā, apliecinot, ka viņu mērķis nav tikai iekarot Eiropu, bet arī tepat mājās pārņemt stafeti no Kaupera seniora kā vietējā poproka flagmaņiem. Personīgi man šāds solis sevišķu sajūsmu neraisa, jo kamēr angļu mēlē Karnivāļi skan labāk kā PV kaut vai tīri patīkamākas izrunas dēļ, tad latviešu valodā tēva balss šķiet pārāk jūtama, un tā nebūt nav, ka viņu skanējums būtu tik ļoti principiāli atšķirīgs no ne-Veronikas deviņdesmito "Prāta vētras". Protams, tolaik prātvētrinieki gan vēl nebija saistījušies ar "Viegli" un Ziedoņa tekstiem, kamēr Karnivāļi jau kādu laiku izpilda Ziedoņa "Stūri", un tā nonākusi arī šajā albumā.

Savulaik ievērojams, bet nu jau sen kā radošā krīzē ieslīdzis Holivudas scenārists (Hamfrijs Bogarts) saņem uzdevumu uzrakstīt scenāriju kādam ļoti populāram romānam. Būdams slinks un skeptisks, viņš nespēj sadūšoties šo grāmatu pat izlasīt, līdz ar to sarunā jaunu meiteni - garderobisti, lai tā viņam šo grāmatu atstāsta. Pie viņa mājās. Kamēr viņš ir tērpies rītasvārkos. Gan jau viņam ir arī tālejošāki nolūki, taču meitene izrādās tik dumja, ka viņam neatliek nekas cits kā iedot viņai naudu taksim un teikt: "Ej!" Nākamajā rītā izrādās, ka meitene ir nogalināta un viņas līķis izsviests no braucošas automašīnas, bet scenārists itin prognozējami ir galvenais aizdomās turamais. Viss viņa alibi balstās uz skaistas kaimiņienes liecību, kura viņu redzējusi izvadām meiteni no mājas un kurai patīk Hamfrija Bogarta seja (par spīti tam, ka sekojot labākajiem Holivudas standartiem, viņš vecuma ziņā itin mierīgi varētu būt viņas tēvs).

Satelīti diezgan sen nebija priecējuši klausītājus ar jauniem albumiem - kopš pirms pieciem gadiem aizgāja "Pagrīdē". Vai var teikt, ka nule Jānis Žilde un ko no pagrīdes ir atgriezušies un gatavi cīnīties ar "Donu" un "Carnival Youth" popmūzikas lauciņā? Varbūt arī tā, vismaz pēc andergraunda viņu jaunākais veikums galīgi neizklausās.

Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".