Kazhes pierakstu burtnīca

Kā izrādās, Sigismunds Kržižanovskis rakstīja arī diezgan tradicionālu zinātnisko fantastiku - vai vismaz kaut ko līdzīgu tādai zinātniskajai fantastikai, kas tapa Rietumos, tiesa, bagātinot to ar itin "kafkiāniskiem" elementiem. "Atmiņas par nākotni" vēsta par kādu zēnu, vēlāk vīrieti, kurš visu savu dzīvi velta, lai pakļautu laiku. Jau no agras bērnības Maksu Štereru interesē laika fenomens, un šajā interesē ietilpst tēva lielā pulksteņa mehānismu periodiska čakarēšana. Tas, ko viņš vēlas apgūt, ir iespēja ceļot laikā, un patiesībā nekas cits dzīvē viņu sevišķi neinteresē, un par viņa lielāko uzdevumu kļūs laika mašīnas izgatavošana.

Man ir patiesi žēl, ka manī nav vairāk mīlestības pret "Baložu pilniem pagalmiem" - kā nekā tā ir grupa, bez kuras pašmāju andergraunds nav iedomājams, tāpat neapšaubu Māra Šverna melodiju radīšanas dotības (un arī viņa teksti man patiesībā patīk). Taču fakti ir tādi, ka mans mīļākais Šverna albums joprojām ir "Brāļi un māsas", kur viņš pats nemaz nepiedalās. Tikām viņa paša katru nākamo ierakstu klausīties ir arvien grūtāk - jau pirms divdesmit gadiem viņš ne tuvu nebija izcilākais vokālists Latvijā, bet katru nākamo reizi viņa balss kļūst mazāk baudāma.

Sportpanka apvienība (kā tā pati sevi dēvē) pirms sava pirmā albuma izdošanas lielāko daļu repertuāra jau gadiem ilgi ir dreijājusi koncertos, līdz ar to tās cienītājiem beidzot klajā nākušais "Boobieshooter" kļuva par iespēju iecienītās kompozīcijas dzirdēt arī gana kvalitatīvā audio formātā, kas droši vien no fanu viedokļa ir ļoti labi. Jautājums - kas īsti ir "Rīta stienis", ja to vērtē ar neitrālu aci?

Spāri man jau kādu laiku ir ne pārmērīgi aktīvs plāns redzēt spēlējam dzīvajā. Pagaidām nav saslēdzies, bet kas zina - varbūt aiziešu 26. janvārī uz koncertu, kur spēlēs šie, Tesa un Židrūns.

Floriana Illīsa romāns "1913" patiesībā īsti nav romāns - vai vismaz tas nav tāds romāns, kā es biju no tā gaidījis. Tas ir atskats uz 1913. gadu vēsturiski nozīmīgu personu dzīvē - proti, ko gadā pirms 1. Pasaules kara darīja izcili rakstnieki, mākslinieki, filozofi, zinātnieki un tā tālāk. Tāda kā mini enciklopēdija, kurā gan liela daļa satura nav īsti enciklopēdijām raksturīga, jo vēsta par tās varoņu privāto (dzimum) dzīvi. Grāmatas varoņu vārdi ir ļoti skaļi - tur ir gan Pikaso, gan Tomass Manns, gan Kafka, gan Hitlers un Staļins, gan Rainers Marija Rilke, gan virkne citu (lielākoties tomēr ar vācvalodīgo pasauli saistītu personāžu).

Dīvainā kārtā, Imantu Daksi spēlējam redzēju pirmo reizi. Jā, pirms dažiem gadiem viņš Labā Dabā nodziedāja pāris K-Remonta dziesmas, bet tas neskaitās, jo tas bija Daksis kā viessolists, nevis Daksis kā Daksis. Patiesībā - pat drusku dīvaini, ka savu vienaudzi pirmo reizi redzēju uzstājamies vien gadā, kad mums abiem paliks 35. Gandrīz aizgāju uz viņa koncertu pērn decembrī, bet tad bija pa vakariem citi darāmi darbi (patiesībā - tagad arī ir, bet vakar uztaisīju pauzi), un tā nu ceturtdienas vakarā kopā ar vēl aptuveni 30 cilvēkiem (un daļu koncerta - vienu suni) Vinilbārā baudīju Imanta Dakša priekšnesumu.

"All Day Long" ir viens no tiem pašmāju mūzikas kolektīviem, kas šķiet pastāv jau veselu mūžību, taču šis albums ir viņu pirmais oficiāli izdotais ieraksts. Kā allaž tas šādiem ierakstiem raksturīgs, simtprocentīgas pārliecības par to, ka tas iegādājams arī fiziska ripuļa veidā, man nav, bet - aizsteidzoties notikumiem pa priekšu - nav arī īpašas vajadzības pēc tā.

Projektu "himnas" var dēvēt par kārtējo "Sus Dungo" atvasinājumu - vismaz tādā ziņā, ka šajā kolektīvā piedalās Anneļi Arro no "Sus Dungo", lai gan, protams, tas nebūtu īpaši precīzs raksturojums. Tā vismaz skaitās, ka projekta līderis ir Toms Taukulis, par kura līdzšinējo muzikālo darbību man neko noskaidrot nav izdevies.

S.A.D. jeb "Skumju akmeņu dārzs" itin prognozējami ir atvasinājums no "Skumju akmeņiem" un "Akmeņu dārza", kurā iztrūkst Helēna Kozlova (patiesībā, protams, ne tikai viņa, bet visvairāk - tieši viņa). Patiesībā gan jāsaka - jaunā vokāliste Lelde Muceniece dzied Helēnai Kozlovai itin līdzīgā manierē (arī balss viņai ir latviešu dziedātājām netipiski zema, līdzīgi kā Helēnai), līdz ar to atšķirības nav ne tuvu tik radikālas, kā varētu gaidīt (tomēr Lelde ne vienmēr dzied tik zemu, viņai ir itin plašas iespējas variēt arī uz augšu).

Viss sākās tajā dienā, kad ziņās pavēstīja, ka zinātniekiem beidzot izdevies sašķelt bitu. Tas bija patiešām nopietns izrāviens, jo līdz šim tika uzskatīts, ka bits ir mazākā loģiskā datu vienība, kā nekā cilvēks pats jau to tā ir definējis. Atšķirīgi domājoši gan apgalvoja, ka savulaik tāpat domāja par atomu - ne jau velti to pat nodēvēja par godu grieķu vārdam "atomos" jeb "nedalāmais". Tomēr laikam ritot uz priekšu, atklājās protoni, elektroni, neitroni, kvarki, neitrīno un visādi citādi brīnumi, kuriem atbilstoši senākiem uzskatiem nemaz nevajadzēja eksistēt. Līdz ar to, kā apgalvoja šie atšķirīgi domājošie, arī bits varētu kādu dienu tikt sašķelts sīkāk.