Kazhes pierakstu burtnīca

Nesen veicu vecāku grāmatplauktu caurskatīšanu, meklējot vienu ļoti konkrētu izdevumu, taču to man atrast neizdevās, toties ieraudzīju vienu līdz šim nelasītu Čapeka grāmatu. No šī autora lielākoties būtu naivi gaidīt kaut ko diži nopietnu un vērtīgu, bet situācijā, kad man nav noskaņojuma kaut kam ambiciozam un nopietnam, Čapeku vienmēr var izmēģināt. Kā nekā šī grāmata turklāt solīja atklāsmes par to, kā patiesībā notiek lietas (grāmatas latviskais nosaukums - "Kā tas notiek"), un zināms taču, ka mani tas interesē. Vēl jo vairāk, ja zināms, ka grāmatā var izlasīt to, kā lietas notika pirms gandrīz simts gadiem - uzreiz tev ir iespēja salīdzināt, kā tas ir tagad un kā tas bija tad.

Amerikāņu grupa "The Various Artists" diez vai plāno iegūt vērā ņemamu atpazīstamību ārpus tās dalībnieku draugu loka, bet man personīgi šķita neiespējami paiet garām muzikālam kolektīva ar tik izcilu nosaukumu. Savā ziņā tas sasaucas ar veco joku par Guntaru Raču un viņa it kā patentēto "nezināms autors", lai gan šķiet, ka šī grupa nav tapusi ar mērķi piesavināties visu pasaules mūzikas izlašu autortiesības. Šķiet, ka darīšana te mums ir ar gluži parastu metahumoru, kurš atspoguļas ne vien tās nosaukumā, bet arī muzikālajā daiļradē.

Kaut kas man šķiet visai mistiski - pirms aptuveni 15 gadiem, kad devos uz "Deep Purple" koncertu Rīgā, viņi jau sen bija pārvērtušies par rokmūzikas dinozauriem, kuri nevienam ārpus bijušās PSRS sevišķi interesanti nešķita, - tāds vecu perdeļu ansamblis, kuru koncertus apmeklē tikai nostaļģijas pārņemti pusmūža vīri, lai varētu noklausīties vēl vienu reizi "Smoke on the Water". Tolaik nesen no grupas bija aizgājis nu jau nelaiķis Džons Lords, relatīvi svaigākais grupas albums britu topā nebija pat spējis pietuvoties pirmajam piecdesmitniekam, un kopumā šķita, ka visā drīzumā Gilans un kompānija beidzot varētu kārt savu rokeru imidžu uz vadža un pievērsties mazbērnu auklēšanai. Un tagad - 2017. gadā - grupas svaigākais ieraksts britu čārtos iekļuvis desmitniekā (pēdējo reizi šāds sasniegums viņiem bija pirms 30 gadiem ar "The House of Blue Light"!), un nu jau atkal klausīties "Deep Purple" galīgi vairs nešķiet tik ļoti nepopulāri. Taču interesantākais visā šajā padarīšanā ir tas, ka grupa, kurā divi dalībnieki (ieskaitot solistu) jau pārkāpuši 70 gadu slieksnim, divi tam strauji tuvojas un pat relatīvi jaunākajam Stīvam Morsam ir jau 63, galīgi neizklausās pēc pagātnes relikta.

Fazils Iskanders man primāri noteikti vienmēr saistīsies ar "Trusīšiem un žņaudzējčūskām" jeb vienu no saistošākajiem antiutopijas stila darbiem, ko man nācies lasīt. "Skolas valsis" līdzās tam ir vienkāršs reālisma stila darbs par dzīvi kaut kur Abhāzijā laikā pirms Otrā Pasaules kara. Ņemot vērā to, ka uzrakstīts tas tika vēl PSRS pastāvēšanas laikos, šis tas garajā stāstā (vai īstajā romānā, man nekad nav skaidrības, kā latviešu valodā pareizi dēvēt to, kas krieviem ir повесть) aprakstītais varēja atbildīgajiem vīriem ne tik ļoti iet pie sirds.

Franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trifo viena no agrīnajām filmām vislabāk zināma ir sava nosaukuma dēļ - frāze "Šaujiet uz pianistu!" līdzīgi kā "Nešaujiet uz pianistu" popularitātes ziņā šo filmu noteikti ir pārdzīvojusi. Vienlaikus arī pati filma ir gana ievērības cienīga, lai to būtu vērts noskatīties.

Jāatzīst, ka Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā vēstījuma par Latvijas Tautas fronti lasīšana no manas puses nebija plānots solis - biju gribējis las.am nopirkt vienu Bankovska romānu, taču tajā brīdī izrādījās izlādējies mans telefons, līdz ar to netiku pie bankas aplikācijas un izlēmu apskatīties, ko tad piedāvā bez maksas. Līdzās citiem izdevumiem tur atradās šī grāmata. Tad nu padomāju - lai arī neuzskatu sevi par Sandras Kalnietes cienītāju (vai es vispār sevi uzskatu par kāda Latvijas politiķa cienītāju?), varētu būt interesanti izlasīt grāmatu, ko par Atmodas notikumiem uzrakstījis kāds no tās aktīvistiem, turklāt tāds, kas pēcāk nav grimis pārmērīgā aizmirstībā, līdz ar to varētu nebūt apvainojies uz visiem un par visu (piem., Īvāns).

Kādu laiciņu nebija sanācis redzēt "Mantu" spēlējam - kopš pagājušā gada. Kādu laiku nespēlēja pati "Manta", tad savukārt tā nespēlēja tur un tad, kad man būtu iespēja to redzēt. Līdz ar to šī uzstāšanās Kalnciema kvartālā kļuva par pirmo reizi, kad man sanāca noskatīties "Mantu" pilnā garumā nospēlējam "Karalienes Annas" programmu. Ja kas - šķiet, ka arī par albumu šeit apraksts nav uztapināts, to gan vajadzētu tā kā izdarīt. Diemžēl man īsti nesanāca redzēt nevienu no pārējiem šī vakara māksliniekiem, bet vismaz "Mantas" programmu gan noskatījos no A līdz Z.

Fanijas Hilas memuāri ir visnotaļ īpaša grāmata savas vēsturiskās nozīmes dēļ, lai arī tikai retais to nosauktu par kvalitatīvu literatūru. Bet vēsturiskā nozīme - uh! Kā nekā Džons Klīlands ar to pirms vairāk nekā 250 gadiem aizsāka droši vien vismasveidīgāko literatūras žanru pasaulē, kas turklāt izplatījies arī visos modernajos medijos, un lielā mērā - sekojot tiem principiem, kurus 18. gadsimta vidū šajā žanrā ielika Klīlands.

Tā bija pilnīga sagadīšanās, ka Alēna Renē filmu "Hirošima, mana mīla" skatījāmies atombumbas gadadienā, taču tas noteikti kaut vai novēloti, bet papildu nozīmi šai filmai tas noteikti piešķīra. Skaitās, ka šī filma ir pirmais lielais vēstnesis, kas pasludināja Jaunā viļņa ienākšanu franču kino, un šaubu nav, ka filma savam laikmetam bija drosmīga, moderna un neordināra. Jautājums - cik drosmīga, moderna un neordināra tā šķiet skatītājam 2017. gadā?

Bauskas rogainingā startēt izlēmu tik ļoti savlaicīgi, ka Auces Aeroklubs šajā reizē startēja ar pirmo numuru. Īpatnējais gan šajā situācijā bija tas, ka startēt izlēmu viens, kas izslēdza iespēju cīnīties par godalgotām vietām - sacensību nolikums vēstīja, ka individuāli startējošie dalībnieki kopējā ieskaitē nepiedalās. Lieki teikt, ka tā manā skatījumā nav sevišķa problēma, jo neesmu ne tik ātrs, ne tik attapīgs, lai varētu jebkādās orientēšanās sacensībā pretendēt uz vietu trijniekā. Patiesībā startēšanai vienatnē man bija viena pamata motivācija - tikt pie iespējas pašam saplānot maršrutu. Nu jau gadu gaitā manā kontā ir gana daudz startu dažādos rogainingos, taču kas ir raksturīgi pasākumiem komandā - es nekad neesmu galvenais maršruta plānotājs, jo te darbojas tas princips, ar ko teju katram gadās saskarties savas profesionālās (darba) karjeras sākumā. Proti, lai tevi pieņemtu darbā, tev ir nepieciešama pieredze, bet pieredzi tu vari iegūt tikai, tiekot pieņemts darbā. Rogaininga gadījumā tikām ir tā, ka komandā ar mani vienmēr būs kāds pieredzējušāks maršruta plānotājs, kurš uzņemsies iniciatīvu. Vienīgais rogainings, kurā līdz šim biju startējis vienatnē, neko šajā jautājumā man uzlabojis nebija, jo Tautas rogainingā solo dalībnieki startē pavēles distancē un atkal jau nekādu maršruta plānošanu neveic.