Kazhes pierakstu burtnīca

Viena no spilgtākajām domām, kas man palikusi prātā no Velbeka "Pakļaušanās" (precīzāk - tās iestudējuma JRT), ir par to, ka sabiedrība turās uz sievietes spējas pielāgoties, un viena no šīm pielāgošanās izpausmēm ir tāda, ka sievietei jau no bērnības tiek ieaudzināts tas, kā konkrētajā sabiedrības modelī tiek definēts iekārojams vīrietis, un vajadzības gadījumā var gadīties, ka alfa tēviņš ir, teiksim, viduvējs augstskolas pasniedzējs. Tu man jautāsi - kas gan tam kopīgs ar Hičkoka filmu "Noķert zagli"? Arī šī filma piedalās ilgtermiņa plānā, kas kino pasaulē ir ļoti izplatīts, ka vecāks vīrietis ir kāds īpašs iekāres objekts.

Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.

Esmu izlēmis mazliet labāk iepazīt pērnā gadā klajā nākušos pašmāju albumus, un noteikti viens no pareizākajiem piegājieniem, kā šo procesu sākt, ir ar grupu "Pussy Rock". Neko daudz par šo kolektīvu nezinu, laikam gan primāri tālab, ka ar metālam tuvo vietējo mūziku man vispār ir gaužām maz pazīšanās, līdz ar to neesmu klausījies nevienu no daudzajām grupām, kurās iepriekš (vai arī tagad) ir spēlējuši šie četri čaļi, kas savam grupas un albuma nosaukumam ir izvēlējušies vārdu salikumus, kas varētu ierobežot viņu iespējas, piemēram, uzstāties valsts televīzijā. Tiesa, līdz "Anal Cunt" te ir tāls ceļš ejams, bet kaut kāda idejiska līdzība droši vien ir saskatāma.

Pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem noskatījos gan dokumentālo filmu "Inside Deep Throat", gan mākslas filmu, ja tā var izteikties (proti - pornogrāfiju) "Deep Throat". Tagad pienākusi kārta trešajai filmai - mākslas filmai par "Dziļās rīkles" galvenās lomas atveidotāju Lindu (vislabāk zināmu pēc viņas ekrāna uzvārda "Lavleisa"). Kopš 2005.gada, kad skatījos abas augstāk minētās filmas par minetu (šī laikam gan ir tā reize, kad no šādas muļķīgas vārdu spēles neizvairīties), mans skatījums morālā kompasa jautājumos droši vien ir būtiski mainījies, un gan jau, ka varu visu šajā filmā (un līdz ar to - arī pārējās divās) atainoto vērtēt ar racionālāku un vēsāku prātu.

Mani pašu reizēm biedē tas, cik ļoti es spēju būt principiāls. Teiksim, kas attiecas uz grāmatām - stringri sekoju principam, ka grāmatu plaukta izmērs ir ierobežots un sliktākajām grāmatām no turienes ir jāaiziet. Par šo konkrēto grāmatu man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir viena no "sliktākajām", taču es to nebiju lasījis, un kā gan es varētu nelasījis kaut ko atzīt par bezvērtīgu. Krimiķis? No Austrumvācijas? Par CIP aģentu netīrajām spēlītēm sociālistiskajā paradīzē? Tie taču nav pietiekami argumenti, lai no grāmatas atbrīvotos, to neizlasot? Un vēl jo vairāk - ja lasot grāmatu, tev tā lielākoties šķiet kaitinoša, tā vienkārši nevar pārtraukt tās lasīšanu, vai ne? Nu re - un es tiešām nepārtraucu, viegli nebija, bet grāmatu pieveicu.

Ir tik silti un labi. 2017.gads ir iesākts lieliski. Rakstīt gan negribās, bet varbūt jāizmanto tās labās sajūtas, kas mani pārņēmušas, un jāgūst no tām arī kāds praktisks labums.

Abela Feraras filma "Go Go Tales" spēj paveikt gluži vai neiespējamo - tā ir filma par striptīzklubu, kuru skatoties tu vari iemigt un gaidi, kaut ātrāk pienāktu tās beigas. Reja Rūbija "Paradīze" jau gadiem ilgi nes tikai zaudējumus, kam viens no galvenajiem iemesliem ir tās īpašnieka aizraušanās ar spēlēšanu loterijā, kur viņš cer izvilkt lielo laimestu (uzņēmējs, kurš ko tādu var uzskatīt par "stratēģiju" jau pēc definīcijas ir lemts neveiksmei). Šobrīd viņš ir parādos gan nama, kurā atrodas klubs, īpašniecei, gan meitenēm dejotājām, un viss izskatās itin bēdīgi, taču nē - Rejam beidzot ir uzsmaidījusi laime loterijā, ja vien viņam izdotos atrast, kur viņš ir licis laimīgo biļeti.

Par rakstnieci Laimu Kotu, varu godīgi atzīties, neko iepriekš dzirdējis nebiju. Tiesa, kad izrādījās, ka iepriekš viņa bija zināma kā Laima Muktupāvela, tik ļoti svešs šis vārds vairs nebija, kas gan nenozīmē, ka būtu kaut ko no viņas darbiem lasījis, bet vismaz dzirdējis par "Šampinjonu derību" biju. Pa to laiku, kas šķir "Šampinjonus" no "Istabas" autore ir pārvērtusies no Īrijas latvietes par Turcijas latvieti, bet var nojaust, ka savā literārajā ceļā nekādas radikālas pārmaiņas nav pieredzējusi.

Līdzīgi kā pērn, arī šogad mēs daudz apmeklējām teātrus, šoreiz skatītas jau veselas 25 izrādes, tai skaitā viena ārpus Latvijas. Un atkal jau gada beigās centāmies sarindot tās atbilstoši gūtajām emocijām. Vērtējums noteikti nav pēc skalas "cik konkrētā izrāde ir vērtīga", jo vieglam saturam šādos apstākļos nebūtu cerību pret drāmām, tam nav īpašas saistības ar to, vai kritika konkrētajai izrādei ir bijusi labvēlīga un tas pat īsti neatspoguļo tos vērtējumus, ko izrādēm devu pēc to noskatīšanās. Drīzāk to var saukt par nospiedumu smiltīs - cik daudz emociju no šīs izrādes man aizies līdzi uz nākamo gadu, cik daudz es par to atcerēšos pēc trīs vai pieciem gadiem. Tiesa, te runa tikai par pozitīvajām emocijām - tas, ka kādu izrādi es ilgi atcerētos kā pilnīgu kaku, nedarītu tās "nospiedumu" lielāku.

Agata Kristi dīvainā kārtā ir gaužām populārā teātros. Viņas "Peļu slazds" Londonas Vestendā tiek bez pārtraukumiem izrādīts jau kopš 1952.gada un ir piedzīvojis vairāk nekā 25'000 izrāžu. Lai arī ne Vestendas variantā, bet tepat Dailes teātrī aptuveni 1995.gadā esmu "Peļu slazdu" skatījies, bet visai prognozējamā kārtā nekā daudz man no tās reizes atmiņā palicis nav. Taču šoreiz, protams, gājām uz "Lakstīgalu māju" JRT, nevis uz 1995.gada "Peļu slazdu".