"Ezeriņš", kā var uzzināt internetos, ir viena no pēdējo dažu sezonu spilgtākajām un ejošākajām Nacionālā teātra izrādēm, Spēlmaņu nakts laureāte kā 2013./2014.gada sezonas labākā izrāde. Tāpat Spēlmaņu naktī pie balvas tika tās režisors Elmārs Seņkovs, komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Līdz ar to uz "Ezeriņu" es gāju, gaidot mazliet vairāk nekā no, piemēram, viduvēji novērtētas izrādes Daugavpils teātrī. Bet pārnācu mājās es nevis ar mazu tortīti kā tas ebrejs žīds ebrejs vīrs anekdotē, bet gan - ar mulsumu un neizpratni.

Par "Melno spermu" bija dzirdēts daudz laba. Ne tādā ziņā, kā par "melno spermu" - par to tikai nupat izlasīju ziņu, ka Amerikā kāda neonaciste esot bijusi makten dusmīga un draudējusi dedzināt krustu pie spermas bankas pēc tam, kad kļūdas rezultātā viņa bija tikusi pie pusmelna bērneļa (vai kā izteicās pati mīlošā māte - viņas bērns ir tikai puscilvēks). Skarbākais visā šajā stāstā bija, ka jauno sievieti atraidīja viņas neonacistu pulciņš un pameta mīļotais vīrietis. Tāda, lūk, tā melnā sperma!

"Dream Theater" ir viena no tām grupām, kurām neviens koncepts nav par grandiozu un nevienas ambīcijas nav par lielām. Un "The Astonishing" ir tik ļoti uzpūsts ieraksts, ka pat pašiem Petruči, Labrī un kompānijai tas ir kaut kas nebijis grandiozumā. Rokopera! Dubultalbums! Komplektā - mājaslapa ar eposa varoņu profiliem (un diezgan draņķīgām CGI bildēm), pat treileris šim albumam (vai pareizāk - tā saturam) ir uztaisīts. Un tas viss - ņemot vērā to, ka šis ansamblis nespētu uzrakstīt kaut viduvējas kvalitātes dziesmu tekstus pat tad, ja no tā būtu atkarīga cilvēces tālākā pastāvēšana.

Četri stāsti un divi monologi turpina ekskursiju Andrusa Kivirehka stāstu krājumā "Skaistais dzīvnieks", kuram Varis Piņķis ar savu jauno aktieru ansambli: Reini Boteru, Anci Strazdu, Āri Matesoviču un Klāvu Melli pievērsās jau pērn Trīs stāstos. Cik var saprast, režisoram un aktieriem šķitis, ka Kivirehka darbā atrodams vēl gana daudz saistoša materiāla, un kāpēc gan to lai neparādītu arī skatītājiem? No savas puses varu šai pieejai tikai piekrist - īpatnējais igauņu autora humors man ļoti labi iet pie sirds, līdz ar to esmu tikai priecīgs par šādu izrādes sīkvelu (jeb latviešu valodā - turpinājumu).

Šajā nedēļas nogalē mēs devāmies ceļojumā uz Dienvidiem. Turklāt nevis vienkārši uz Dienvidiem, bet uz Ārzemēm! Par sava ceļojuma gala mērķi izvēlējāmies kādu pilsētu, kuras vēsture sniedzas līdz pat 13.gadsimtam. Tiesa, tā vienā vakarā tik tālu ceļu mērot šķita pārspīlēti, tāpēc nakšņot izvēlējāmies kādā pilsētā pa ceļam (bet arī jau ārzemēs), turklāt arī otrā pilsēta ir gaužām ievērojama - tajā dzimis viens no izcilākajiem kāda pasaulē ļoti populāra sporta veida pārstāvjiem, slavenākais savas valsts šī sporta veida pārstāvis. Ja tev vēl nav skaidrs, par kurām pilsētām ir runa, lūk arī atbilde: braucām mēs uz Šauļiem, bet nakšņojām Jonišķī.

Ar katru nedēļu tuvojas šīs sezonas Vilcieniņu meistarības noslēgums. Likumsakarīgi katra nākamā spēle ir mazliet stresaināka par iepriekšējo, likmes tikai aug un arvien vairāk sašaurinās reālo titula pretendentu loks. Mēdz teikt, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā un ka dubults neplīst, bet labāk septiņas reizes nomērīt un tikai tad vienu reizi griezt, un pār tiltu jābrauc lēnām. Vispār tie cilvēki, kam patīk banāli sakāmvārdi, runā pārāk daudz un labāk viņos nemaz neklausīties! Katram sava uzvarošā vilcieniņu stratēģija jāatrod pašam kļūdu un mēģinājumu ceļā.

Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).

Ar "Kontrabasu" esmu pazīstams grāmatas formā jau sen - šķiet, ka to lasīju vēl pirms tiem laikiem, kad man parādījās blogs (kas nozīmē - minimums 13 gadi pagājuši), taču saņemties iet to skatīties teātrī nemaz nebija tik viegli. Monoizrādes formāts man vienmēr ir šķitis mazliet aizdomīgs. Vai viens aktieris ir spējīgs izklaidēt publiku vakara garumā, turklāt neieslīgstot stulbībās (par šo tēmu - pirms dažām nedēļām biju patiesi šokēts, ieraudzījis Splendidā reklāmu, ka joprojām tiek izrādīts "Alu cilvēks" - izrāde, kuras joku liela daļa patiešām nāk no akmens laikmeta). Jā, "Vectēvs" tai pašā JRT ir izcili spēcīga izrāde, bet tur tomēr ir daudz personiskāks materiāls. Kā nekā man ir daudz lielāka ticība tam, ka Vilim Daudziņam ir bijis vectēvs, nekā tam, ka Gatis Gāga varētu būt profesionāls kontrabasists. Tiesa, kā nupat izlasīju internetos, gluži vienaldzīgs pret mūziku Gāga nav, tiesa viņa mīļākais komponists (Bahs) tieši kontrabasam neko rakstījis nav. Tomēr, nogriežot garot stāstu īstu, beigu beigās uz "Kontrabasu" biļetes paņēmām, kaut vai tāpēc vien, ka citas februāra izrādes JRT bijām pamanījušies nogulēt.

Man patīk laba zinātniskā fantastika, tā vismaz es uzskatu. Ar vārdu "laba" es saprotu to, ka fantastikā mani nemaz nesatrauc tas, kā darbojas kaut kādas tehnoloģijas (no kategorijas - vai tas ir iespējams) un vēl jo vairāk mani neinteresē kvalitatīvi un dārgi specefekti. Ne velti manās acīs The Man from Earth ir viena no izcilākajām zinātniskās fantastikas filmām, lai arī gandrīz visa tās darbība risinās vienā istabā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka "Gattaca" arī galīgi nav viena no tām filmām, kurās citplanētieši ar spicām ausīm runā par Spēku, un arī pakaļdzīšanās ainu ar kosmosa kuģiem te ir apaļa nulle, tā vietā filma pievēršas tehnoloģiski daudz sarežģītākiem jautājumiem.

Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē es paviesojos "Četros baltos kreklos". Nezinu, vai to uzskatīt par sasniegumu vai negodu, visticamākais - vienalga, bet faktu konstatēt ir nepieciešams. Kaut vai tāpēc, ka diez vai Rīgā ir vēl kāda cita vieta, kur publiski apskatāma adīta veste, kurai blakus atrodams Normunda Rutuļa autogrāfs. Tiesa, sestdienas vakarā mēs ČBK nonācām ne Rutuļa vestes dēļ un pat ne tālab, lai noskaidrotu, kāda fasona gumijnieki šosezon ir modē un sarunātu Edijam randiņu ar kādu efektīgu dāmu bez priekšzoba, bet gan lai baudītu virtuves kabarē "Gapoljeri" piecu gadu jubilejas koncertu.