Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms nieka pieciem gadiem (vai arī pirms veseliem pieciem gadiem, kā nu uz to skatās) izlasīju Artūra Šniclera lugu "Reigen". Citēšu sevi pašu tolaik: "droši vien līdzīgi apnicīgi varētu būt skatīties tās iestudējumu teātrī". Un, ko tu domā - tagad mēs aizgājām un patiešām noskatījāmies tās iestudējumu!

Bonda sāgas trešā filma "Zelta pirksts" vēsturē iegāja ne vien ar to, ka tā ir (šķiet) pirmā no 007 lentēm, kurai ir sava īpaša tituldziesma, bet arī ar to, ka Bonda meitenei tajā ir īpaši apšaubāms vārds - Pussy Galore.

Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" manā grāmatu plauktā ir viena no visgodātākajām grāmatām, tāpēc "Es esmu dīvaina cilpa" manā pastkastē pienāca kā ļoti gaidīts sūtījums. Kā nekā šī ir otra populārākā un augstāk novērtētākā Hofštatera grāmata, un savā ziņā - GEB turpinājums. Tiesa, šoreiz Hofštaters principā mazliet vairāk attālinājies no precīzajām zinātnēm un pievērsies pārdomām par to, kas īsti ir esība un apziņa.

Voiceka Voiskas koncerta dēļ uz Daugavpili devāmies jau piektdienas pēcpusdienā, nevis sestdien no rīta, par spīti nepieciešamībai posmu līdz Aizkrauklei braukt piebāztā autobusā. Tas tā - lai tev nebūtu šaubu, ka šo koncertu neapmeklējām tikai tāpēc, ka jau tāpat šajā nedēļas nogalē bijām D-pilī.

Mana otrā vizīte Daugavpils teātrī bija ar lielāku piesardzību un tomēr - zināmām cerībām. Par vienu lietu "Tumšo aleju" sakarā bažu noteikti nebija - izrādei pamatā esošā materiāla kvalitāte ir zināma vērtība. Skaidrs, ka neplānojām šo iestudējumu uzreiz pretnostatīt JRT skatītajai Nastavševa versijai(cita kalibra teātris, režisors, aktieri). Tomēr pilnībā aizmirst, ka "Tumšās alejas" ir teātrī jau redzētas, nevarējām.

Domājams, daudzi "Restorānvagona" dalībnieki labprāt par Vilcieniņu meistarības dalībniekiem uzzinātu kaut ko vairāk par standarta mūsu numuros atrodamajiem skopajiem ieskatiem viņu dzīvēs. Nē, reizi pa reizei gadās, ka kādam mūsu korespondentam palaimējas uzzināt, kurš dalībnieks labprātāk guļ gultā, bet kurš - dīvānā, bet tas ir gaužām reti. Lai vai kā, "Restorānvagons" ir diezgan tikumīgs preses izdevums labās attiecībās ar Rīgas domi, kā arī vairākām reliģiskām organizācijām, līdz ar to mēs nevaram gluži vienkārši kā tādi Delfi publicēt tādu rakstu kā Rīgā sacenšas brangāko krūšu īpašnieces. Un tomēr, ja mēs nerakstām gluži par pupiem un alu, tas taču automātiski nenozīmē, ka neko vairāk kā sausu skaitļu atreferējumu mēs nevarētu sniegt? Jo īpaši apstākļos, kad pilnīgi apolitiskajam "Restorānvagonam" par auditorijas uzmanību jākonkurē ar tādiem notikumiem kā Solvitas Āboltiņas ilgi gaidītā kļūšana par premjerministri (ja kas - varbūt dažs atcerās, ka pērn viņa gandrīz, gandrīz kļuva par Vilcieniņu meistarības dalībnieci līdzīgu intrigu veidā, tomēr VM izrādījās daudz cietāks rieksts par MK), gaidāmo Jehovas liecinieku sammitu Torņakalnā un, protams, Andra Biedriņa fenomenālo sniegumu hokeja laukumā (28 punkti spēlē!). Vienvārdsakot, šajā numurā lasiet ekskluzīvu speciālinterviju ar Vilcieniņu Meistarības dalībnieci no Labā krasta Māru (18)*.

Karla Barata un Šakāļu koncerts Palladium'ā varētu ieiet vēsturē. Cik bieži gan gadās, ka mūziķis, kas viena kalendārā gada laikā ir bijis britu albumu topa trijniekā un uzstājies kā viens no galvenajiem māksliniekiem tāda mēroga pasākumos, kā piemēram Opener festivālā, uzstājas Rīgā mazāk kā 200 skatītāju priekšā? Protams, skaidrs, ka lielākos panākumus Barats guvis kā The Libertines dalībnieks līdzās Pītam Dohertijam, tomēr arī viņa paša "Dirty Pretty Things" ir pietiekami nopelniem bagāti, un pat "Carl Barat and the Jackals" albums komerciāli bija itin veiksmīgs.

2015.gada 6.decembrī notika būtisks ieraksts sportiskās Rīgas vēsturē - 1. pusatklātais Grīziņkalna rogainings. Cik man zināms, šis bija jau otrais apkaimes vārdā dēvētais pusatklātais rogainings šogad, un atliek vien cerēt, ka arī nākamais gads rīdziniekus (un pilsētas viesus) priecēs ar līdzīgiem pasākumiem. Atšķirībā no Zasulauka pasākuma, kurā Marina un es bijām organizētāju statusā, Grīziņkalnā varējām startēt kā pilntiesīgi dalībnieki, par ko bija prieks (kā teikt - labi ir gan pasākumus rīkot, gan tajos piedalīties, galvenais - lai ir balanss). Tiesa, ne jau vienā komandā, jo tas neatbilstu nolikumam.

Kārta otrajam Bondam - no Krievijas ar mīlestību. Šajā filmā ienāk pāris jaunas vēsmas: Q un Bonda gadžeti, slepenās organizācijas SPECTRE noslēpumainais vadītājs, lielbudžeta pakaļdzīšanās ainas. Daudz kas, protams, paliek nemainīgs.

Viņu sauc Bonds. Džeimss Bonds. Viņam patīk dzīvot bīstami, vodka martini, skaistas sievietes (kuram gan tās nepatīk!) un glaunas mašīnas. Tik daudz par Bondu var uzzināt no pirmās filmas, kas aizsāka šo izcili veiksmīgo (vismaz tīri finansiālā ziņā) franšīzi. Mana līdzšinējā pieredze Bonda jautājumos ir tik ierobežota, ka to vispār labāk ignorēt, tā ka labi, ka tagad šai lietai pieiesim mērķtiecīgi un hronoloģiski.