Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.

Pirms "Antigones" biju manāmi vairāk satraucies, nekā tas man pēdējā laikā teātra apmeklējumos raksturīgi. Tā kā iepriekšējā vizīte Nacionālajā uz kā gada izrādi apbalvotu Elmāra Seņkova izrādi ("Ezeriņš") bija beigusies ar diezgan izteiktu vilšanos (pa vidu gan vēl bija "Bille", kas man patika, bet tur jau nebija ne Seņkova, ne Spēlmaņu nakts galvenās balvas). Vai šoreiz būs citādāk?

Šī man sanāca pirmā skatītā Aleksandra Sokurova filma, un tagad varētu gadīties, ka būs grūti saņemties skatīties pārējās. Par to - mazliet pat žēl, jo aprakstu ziņā interesē gan "Fausts", gan "Молох", gan "Телец". Bet "Krievu šķirsts" izrādījās par sarežģītu, lai man būtu pārliecība, ka spēšu sagremot citas viņa filmas (lai arī tām, cik var saprast, ir vairāk sižeta šī vārda tradicionālajā nozīmē).

Man pazīšanās ar Imantu Ziedoni kaut kā pēdējā laikā arvien vairāk notiek ar teātra starpniecību - kopš piespiedu laikiem skolā ne rindiņas Ziedoņa tekstu lasījis neesmu, ar fonda "Viegli" darbību man nekādu emocionālu attiecību nav, bet vienlaikus pēdējo dažu mēnešu laikā šī bija jau otrā reize, kad Ziedoni vēroju teātrī. Un, kas nav īpaši pārsteidzoši, abas reizes Ziedoni atveido viens un tas pats Kaspars Znotiņš.

Braucu šodien ar riteni, un pēkšņi atcerējos šos divus pastāstus. Pat nezinu, kāpēc tieši šodien tos atcerējos un kāpēc tos tagad te publicēju.

"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.

Jēcis Beisikāns gāja pa ielu, mierīgi domādams savas domas. Likās, ka nekādi pārsteigumi nav gaidāmi, bet te… pretī nāca kursabiedrene Zaiga Saplāksnīte.

Pēc visai apšaubāmās pieredzes ar “Ezeriņu”, arī uz “Billi” šoreiz gāju ar savu devu piesardzības. Tas vien, ka izrāde Nacionālā repertuārā ir kopš 2009.gada, taču neko daudz negarantē. Un labas atsauksmes vēl jo vairāk ne, var gadīties, ka man atkal atliks tikai noplātīt rokas un nopūsties: “Eh!” Vēl jo vairāk piesardzību veicināja izrādes auditorija, kurā dominēja pamatskolas vecuma jaunieši. Man jau nav iebildumu pret izrādēm, kas paredzētas gados jaunākai auditorijai, tomēr tomēr…

Filmas "Es esmu šeit" sižets Latvijā ir aktuāls, bet Eiropā - saprotams. Tas uzreiz ir liels pluss, lai filma varētu skatīties uz panākumiem arī ārpus dzimtās zemes (jo - būsim reālisti - panākumi kino jomā Latvijā nenozīmē īsti neko - iekšējā konkurence ir diezgan niecīga, un atpelnīt jebkādas investīcijas ar seansiem Latvijas pilsētās nav iespējams). Pagaidām gan grūti teikt, vai lielāka tirgus iekarošana šai filmai izdosies - panākumi Berlīnes kinofestivālā, protams, ir iepriecinoši, bet tie nebūt negarantē filmas plašu izrādīšanu Eiropā. Tomēr skaidrs, ka par pašmāju kino sasniegumiem uz lielākas skatuves allaž prieks. Taču es neesmu mītiskais skatītājs kaut kur Šlēzvikā-Holšteinā, bet gan pavisam reāls kino cienītājs tepat Latvijā, līdz ar to jautājums - cik daudz šī filma var sniegt man te un tagad?

Man pašam par pārsteigumu, divus Sorokina darbus es iepriekš esmu lasījis - tik vien, ka no atmiņas tie kaut kā galīgi pagaisuši, lai gan - tagad pārlasot aprakstus šis sāk uzaust atkal. Taču nule pienāca kārta arī tam darbam, kas viņu reiz padarīja Krievijā slavenu - "Zilajam speķim". Tieši šo grāmatu publiskā podā nolaida Putinjūgenda pārstāvji tūkstošgades sākumā, tādējādi veicot izcilu darbu Sorokina daiļrades popularizēšanai, ko diez vai viņš būtu varējis paveikt paša spēkiem. Ilgi briedu, briedu, līdz saņēmos noskaidrot - ir tur kas tāds, ko laist podā, vai nē.