Kazhes pierakstu burtnīca

Domājams, daudzi "Restorānvagona" dalībnieki labprāt par Vilcieniņu meistarības dalībniekiem uzzinātu kaut ko vairāk par standarta mūsu numuros atrodamajiem skopajiem ieskatiem viņu dzīvēs. Nē, reizi pa reizei gadās, ka kādam mūsu korespondentam palaimējas uzzināt, kurš dalībnieks labprātāk guļ gultā, bet kurš - dīvānā, bet tas ir gaužām reti. Lai vai kā, "Restorānvagons" ir diezgan tikumīgs preses izdevums labās attiecībās ar Rīgas domi, kā arī vairākām reliģiskām organizācijām, līdz ar to mēs nevaram gluži vienkārši kā tādi Delfi publicēt tādu rakstu kā Rīgā sacenšas brangāko krūšu īpašnieces. Un tomēr, ja mēs nerakstām gluži par pupiem un alu, tas taču automātiski nenozīmē, ka neko vairāk par sausu skaitļu atreferējumu mēs nevarētu sniegt? Jo īpaši apstākļos, kad pilnīgi apolitiskajam "Restorānvagonam" par auditorijas uzmanību jākonkurē ar tādiem notikumiem kā Solvitas Āboltiņas ilgi gaidītā kļūšana par premjerministri (ja kas - varbūt dažs atcerās, ka pērn viņa gandrīz, gandrīz kļuva par Vilcieniņu meistarības dalībnieci līdzīgu intrigu veidā, tomēr VM izrādījās daudz cietāks rieksts par MK), gaidāmo Jehovas liecinieku sammitu Torņakalnā un, protams, Andra Biedriņa fenomenālo sniegumu hokeja laukumā (28 punkti spēlē!). Vienvārdsakot, šajā numurā lasiet ekskluzīvu speciālinterviju ar Vilcieniņu Meistarības dalībnieci no Labā krasta Māru (18)*.

Karla Barata un Šakāļu koncerts Palladium'ā varētu ieiet vēsturē. Cik bieži gan gadās, ka mūziķis, kas viena kalendārā gada laikā ir bijis britu albumu topa trijniekā un uzstājies kā viens no galvenajiem māksliniekiem tāda mēroga pasākumos, kā piemēram Opener festivālā, uzstājas Rīgā mazāk nekā 200 skatītāju priekšā? Protams, skaidrs, ka lielākos panākumus Barats guvis kā The Libertines dalībnieks līdzās Pītam Dohertijam, tomēr arī viņa paša "Dirty Pretty Things" ir pietiekami nopelniem bagāti, un pat "Carl Barat and the Jackals" albums komerciāli bija itin veiksmīgs.

2015.gada 6.decembrī notika būtisks ieraksts sportiskās Rīgas vēsturē - 1. pusatklātais Grīziņkalna rogainings. Cik man zināms, šis bija jau otrais apkaimes vārdā dēvētais pusatklātais rogainings šogad, un atliek vien cerēt, ka arī nākamais gads rīdziniekus (un pilsētas viesus) priecēs ar līdzīgiem pasākumiem. Atšķirībā no Zasulauka pasākuma, kurā Marina un es bijām organizētāju statusā, Grīziņkalnā varējām startēt kā pilntiesīgi dalībnieki, par ko bija prieks (kā teikt - labi ir gan pasākumus rīkot, gan tajos piedalīties, galvenais - lai ir balanss). Tiesa, ne jau vienā komandā, jo tas neatbilstu nolikumam.

Kārta otrajam Bondam - no Krievijas ar mīlestību. Šajā filmā ienāk pāris jaunas vēsmas: Q un Bonda gadžeti, slepenās organizācijas SPECTRE noslēpumainais vadītājs, lielbudžeta pakaļdzīšanās ainas. Daudz kas, protams, paliek nemainīgs.

Viņu sauc Bonds. Džeimss Bonds. Viņam patīk dzīvot bīstami, vodka martini, skaistas sievietes (kuram gan tās nepatīk!) un glaunas mašīnas. Tik daudz par Bondu var uzzināt no pirmās filmas, kas aizsāka šo izcili veiksmīgo (vismaz tīri finansiālā ziņā) franšīzi. Mana līdzšinējā pieredze Bonda jautājumos ir tik ierobežota, ka to vispār labāk ignorēt, tā ka labi, ka tagad šai lietai pieiesim mērķtiecīgi un hronoloģiski.

Man nesanāca redzēt Edgaru Mākenu uzstājamies "Hāgenskalna komūnā", par ko mazliet skumji. Toties redzēju Edgaru Šubrovski un Sniedzi Prauliņu spēlējam "Valmiermuižas pārstāvniecībā", par ko atkal ir liels prieks. Domājams, ka tik daudz kopīga šiem abiem Edgaru koncertiem, ja nu vienīgi tas, ka tajos spēlētas dziesmas, kuras parasti uz skatuves nespēlē ne "Gaujarts", ne "Manta".

Pārsteidzošā kārtā es Dailes teātrī iepriekšējo reizi biju tomēr šajā, nevis iepriekšējā tūkstošgadē - uz izrādi "Siseņi" pirms nieka septiņiem gadiem. Man nav ne mazākās nojautas, kas bija tajā izrādē, un tas droši vien arī apliecina, cik ļoti emocionāli uzrunājoša šī izrāde man bija. Tagad Dailes telpās atgriezos plašākā draugu pulciņā, lai skatītos "Prezentāciju".

Kriptiskais nosaukums "FFS", kas pirmajā brīdī neko neizsaka, patiesībā slēpj kaut ko ļoti pat zināmu - "Sparks" un "Franz Ferdinand" apvienošanos zem vienota zīmola. Ja pirmajā brīdī tas varētu kādam likt saraukt uzacis: "Kādā sakarā skotu indīrokeri FF, kas joprojām Eiropā ir itin aktuāla grupa, apvienojušies ar kaut kādiem amerikāņu pensionāriem, kuriem pēdējais hits bija pirms vairāk nekā divdesmit gadiem?" Taču patiesībā viss ir itin loģiski. Pirmkārt, "Sparks" nav īsti viens no tiem kolektīviem, kuru kvalitāte mērāma līdzās popularitātes līknei - brāļi Maili allaž lielākoties ir gājuši mazliet savrupu ceļu, un viņu pēdējie ieraksti vismaz kritiķu acīs atzīti par itin labiem. Un neviens cits kā es pats pirms pāris gadiem, klausoties uz to brīdi svaigo Franz Ferdinand ceturto albumu, secināju, ka tas pamatīgi atsauc astoņdesmito gadu Sparks daiļradi. Līdz ar to - viss itin loģiski. Jautājums tikai - kas sanācis, grupām apvienojot spēkus?

Esam apgādājušies ar grāmatu "500 visu laiku filmu filmas", un pamazām sākam skatīties kinolentes, kas šajā izdevumā iekļautas. Pirmā izvēle (izlozes kārtībā) tika Žana Renuāra "Lielajai ilūzijai".

Redakcijas paziņojums