Kazhes pierakstu burtnīca

Janvāra noslēgumā neliels pārskats tam, kā man līdz šim ir gājis ar 2015.gada izaicinājumu izpildi.

Kāpēc tieši "Trauki" kļuva par manu izvēli Dirty Deal Teatro apmeklējumam, neesmu drošs, bet izvēle bija laba. Dīvainā kārtā Spīķeros nebiju bijis ne tikai uz teātri, bet vispār ne uz vienu kultūras pasākumu, līdz ar to viss bija pilnīgi jauns, un mums bija grūtības saprast, kur vispār notiks izrāde - vēl piecas minūtes pirms tās prognozējamā sākuma visi skatītāji par kaut ko tērzēja bufetē un nevarējām saprast, kur tad atrodas zāle. Izrādījās - bēniņos.

Pasaules slavu grupa, kura daudziem (ja vispār) saistās ar tās vokālisti Debiju Hariju, lai gan realitātē Blondie pilnīgi noteikti ir grupa un nevis Debija pati par sevi, lai gan neviens cits kolektīva dalībnieks nekādi nekvalificējas blondīnes statusam, ar savu pirmo ierakstu neieguva, taču tas nebūt nenozīmē, ka grandiozu hitu iztrūkums to darītu par mazāk veiksmīgu ierakstu, kā nekā šajā brīdī Blondie varēja atļauties daudz vairāk kā vēlākos laikos, tik ļoti nesatraucoties par tēmu, "vai pircējiem patiks".

Pēdējo reizi Krievu Drāmas teātrī biju noteikti vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tajos laikos, kad teātris patiešām šādi saucās, kamēr kopš 2006.gada tā oficiālais nosaukums ir "A.Čehova Rīgas Krievu teātris". Tā kā šogad ir paredzēts apmeklēt visdažādākos Rīgas teātrus, tad kālab gan lai nesāktu gadu ar kaut ko man mazāk pazīstamu? Un kāds gan ir labāks veids teātra apmeklējumam par "klases ekskursiju"? Proti, uz teātri devāmies 9 cilvēku grupiņā.

Filma "Ida" ir Polijas šī gada pieteikums Oskaram kā labākajai filmai svešvalodā, diezgan reāls pieteikums, tā gribētos teikt (kā jau jebkuras filmas gadījumā, kas iekļuvusi fināla pieciniekā). Tam ir diezgan pateicīga filmas tematika - viss, kas tieši un netieši ir saistīts ar holokaustu, ir diezgan iecienīts ASV kinoakadēmijas acīs. Bet jautājums ir - cik laba ir šī filma, ja to nevērtē politiskām acīm?

Tajos laikos, kad seriāls "The IT Crowd" bija ja ne gluži stilīgs, bet vismaz salīdzinoši populārs seriāls, diez vai kāds (pie pilna prāta esošs) cilvēks gaidīja, ka Ričards Aijoeidijs arthouse filmas, kuras ar labiem panākumiem izrādīs prestižos festivālos. Kā teikt - nav gluži viena un tā pati lieta, ka tu savelc bikses līdz padusēm un ka tu saņemt balvu par labāko scenāriju neatkarīgajā britu kino. Bet te nu mēs esam - kādreizējais Moss ir režisējis filmu "The Double", kurai pamatā ir ne mazāk, ne vairāk kā Fjodora Dostojevska novele "Dubultnieks", un šī filma arī Latvijā gāja kino.

Ja vien es neesmu kaut ko būtisku palaidis garām, tad "Mandarīni" ir pirmā Baltijas kinolente, kas aizcīnījusies līdz Oskara nominācijai. Var diskutēt par to, vai šī filma drīzāk nav Gruzijas un nevis Igaunijas kino produkts, bet vēsturē "Mandarīni" ieies kā Igaunijas filma, un tas šajā gadījumā ir pats svarīgākais.

Pēdējās dažas nedēļas "Restorānvagona" redakcijai bija smagas, ļoti smagas. Ziemassvētki, Hanuka, Jaunais gads, Pareizticīgo Ziemassvētki, "Vecais Jaunais gads", kur nu pa šo laiku nogādāt žurnāla materiālus tipogrāfijā? Nemaz nerunājot par to, ka svētku laikā atrast metranpāžu, kas spētu bez kļūdām salikt vārdu savienojumu "šaursliežu dzelzceļš", ir tikpat bezcerīgi kā mēģinājumi pievērst atturībai Svēto Armandu Dzirdītāju. Līdz ar to šajā - svētku - "Restorānvagona" numurā varēsiet izlasīt gan par 6., gan 7. vilcieniņu meistarības kārtas rezultātiem, kā arī jaunākās tenkas no frontes.

Nu jau man ir gandrīz neiespējami saprast, kāda bija skolotāju motivācija manā skolā, ka mums bija jāskatās pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā Viskonti filma. Skaidrs, ka Tomass Manns ir vācu literatūras klasiķis, bet filmas sākotnējā valoda nebija vācu, un tās (kā grāmatas, tā arī filmas) saturs ir diezgan savdabīgs skolas vajadzībām.

Man ir grūti saprast, kā tas vispār nākas, ka šī filma atradās manā krājumā - neesmu es ne sevišķs Stīvena Soderberga, ne filmas galvenās lomas atveidotāja Meta Deimona cienītājs, bet fakti ir tādi, ka teju piecu gadu garumā šī filma gaidīja savu skatīšanās laiku.