Kazhes pierakstu burtnīca

Patrikam Modiano kā rakstniekam ir viens izcils pluss - viņa darbus franciski varu lasīt itin normālā tempā, katru piekto vārdu nemeklējot vārdnīcā un normāli varot izsekot grāmatā notiekošajam. Komplektā gan nāk arī mīnuss, ka grāmatas ir diezgan vienveidīgas un seko vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to šobrīd esmu neziņā - vai kā nākamo darbu franču mēlē atkal lasīšu kaut ko no Modiano daiļrades, vai tomēr pamēģināt kaut ko mazliet izaicinošāku.

Dīvainā kārtā es ne reizes nebiju apmeklējis kādu koncertu Vinilbārā. Ne mazāk dīvainā kārtā ne reizes nebiju bijis uz grupas "Exit" koncertu. Līdz ar to droši vien ir tikai loģiski, ka šīs abas "ne reizes" izdevās kliedēt viena pasākuma ietvaros.

Par "Ručs un Norie" bija dzirdēts daudz - kaut kad kino redzējām treileri, vēlāk lasīju, ka tā tikusi pie "Lielā Kristapa", pēdējās dienās daudzi pauda sajūsmu soctīklos. Tad nu arī mēs ņēmām un noskatījāmies. Njā.

Ceļojošais festivāls "Vadātājs" mani ir vilinājis jau sen - kopš pirmo reizi par tādu izdzirdēju. Bet ar nokļūšanu tajā allaž bija grūtības - vai nu norises vieta pārāk tālu no Rīgas, vai konkrētajā nedēļas nogalē pārāk ambiciozi plāni. Vistuvāk festivālam bijām Limbažos, uz kurieni pat bijām aizbraukuši, taču vispirms visu dienu nobraukājām ar velosipēdiem un pēc tās bijām tik noguruši, ka nekādu festivālu vairs neprasījās (plus nākamajā rītā bija gaidāms, ja nekļūdos, Tautas rogainings, pirms kura bija vēlme un vajadzība labi izgulēties). Šonedēļ beidzot kārtis sakrita gana labi - sestdienas "Ketonu kauss" izcili agru celšanos neprasīja, Saldus nav tik dramatiski tālu (un vēl atrodas pareizajā Daugavas krastā, lai nebūtu jākuļas cauri centram), un tad nu piecu cilvēku sastāvā (Kaže, Kaže, Raitis, Anita un Ilze) devāmies uz pilsētu, kurai veltīti saldie sapņi.

Ketonu kausa pusjubilejas piektajā reizē "Brīvo radikāļu" komanda (kura gan tajā bija startējusi tikai vienreiz un no tās reizes šoreiz klāt biju tikai es) apvienojās ar kādu īpaši leģendāru vienību - "Topogrāfisko idiotu klubiņu" (Raita personā), un kopā mēs bijām gatavi gāzt kalnus.

Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.

Es varu vien priecāties, ka neesmu Braiena Adamsa cienītājs un vēl jo vairāk, ka viņa jauno ierakstu neiegādājos likumīgā veidā. Pretējā gadījumā mans sašutums par to noteikti būtu daudz lielāks, nekā tas ir šobrīd.

Brodskis/Barišņikovs, tā vismaz šķiet, svarīgāks ir kā notikums, nevis kā izrāde. Līdz ar to nav arī pārsteidzošs tas, cik mežonīga ir/bija ažiotāža ap biļetēm uz šo iestudējumu, un tikai nejaušība (pareizā brīdī kādam citam neizgājušas transakcijas veidā) ļāva mums tikt pie biļetēm. Turklāt, par spīti ap šo notikumu saceltajam furoram, sajūtas, ka šis varētu būt satriecošākais priekšnesums, ko būsim 2015.gadā redzējuši, it nemaz nebija. Prieks un nepacietība bija, bet patiešām sevišķi necerēju, ka šī izrāde varētu kļūt par gada notikumu manā dzīvē. Būsim reālisti - ar dzeju manas attiecības ir itin vēsas (savulaik gan tās bija daudz vēsāks, nekā šobrīd), par baletu it nemaz neinteresējos, līdz ar to Barišņikovs kā personība manās acīs ir interesants, bet ne kaut kas no pilnīgi citas planētas nozīmības ziņā. Un izrāde, kurā viens pats Barišņikovs deklamē Josifa Brodska dzeju - skaidrs, ka pēc definīcijas tai nav īsti potenciāla mani novest līdz agregātstāvokļa maiņai. Jo īpaši, zinot, ka uz teātri devāmies visnotaļ nesvaigi, jo iepriekšējā vakarā Vilcieniņu meistarības spēles bija ļāvušas aiziet gulēt tikai divos.

Aiziet Polijā uz kino - tas bija gandrīz vai pienākums! Jo īpaši, kad izrādījās, ka mums bija iespēja skatīt visnotaļ klasisku filmu - 1962.gadā klajā nākušos "Gangsterus un filantropus" kinoteātrī, kurš pēc sava statusa pie mums būtu tāds kā K-Suns vai kādreizējā Kinogalerija Vecrīgā - vieta, uz kurieni nāk zinātāji un kino mīļi, nevis popkorna stūmēji un pupu čamdītāji. Tiesa - par pēdējiem neko sliktu nevēlos teikt - ja viss notiek uz abpusējas piekrišanas pamata, nebūtu par ko sūdzēties.