Kazhes pierakstu burtnīca

Festivālā Positivus īsti par pastāvīgu apmeklētāju sevi dēvēt neesmu tiesīgs, bet šāda tāda pieredze tā skatīšanā laika gaitā ir uzkrājusies, šogad ceļu uz Salacgrīvas piejūras ballīti mērojot ceturto reizi. Centīšos pārmērīgi neaizrauties ar spriedelējumiem par festivāla publiku, tās degradācijas/narkoatkarības/tikumiskā pagrimuma līmeni, ņirgāšanos par Tuborg alu vai iesmiešanu par mūziķiem, kas pusaizmigušus tīņus nodēvē par "the best crowd ever!" Tā vietā centīšos dalīties par festivāla mazāk aprunāto pusi - mūziku.

Kas ir kopīgs āfrikāņu "runājošajām" bungām, optiskajam telegrāfam, Enigmas atšifrēšanai, cilvēka DNS un Internetam? Atbilde rodama šīs grāmatas nosaukumā - visas šīs parādības vieno informācija, kuras vēsturē visai detalizētu ieskatu arī sniedz šī grāmata.

Iegāju pirms pāris nedēļām grāmatnīcā pirkt dāvanu vienam draugam. Pēkšņi redzu: "Vai te var dabūt alu?" Un vēl uz vāka - dubultšaha galdiņš. Kādi varianti - jāpērk, jālasa. Kā nekā Anšlavs Eglītis ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru darbi tipiski galīgi neizceļas ar salkanu gaušanos.

Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Es esmu kulturāls cilvēks. Vai arī vismaz tā domāju. Tomēr realitāte ir tāda, ka šī bija pirmā (!) reize, kad apmeklēju kādu koncertu, kuram ir kaut mazākā saistība ar Dziesmu svētkiem. Vai tas kaut ko liecina par manī iztrūkstošo patriotisma devu? Ceru, ka nē. Tomēr kori man kopš bērnības vienmēr bija šķituši tāda visai tumša un apšaubāma padarīšana. Pēdējā laikā gan šis tas ir mainījies, un vismaz Baložu "Mans zirgs" kora "Juventus" izpildījumā man ļoti tīk. Tomēr "Juventus" uzstāšanās pērn Labā dabā diez vai būtu saucama par manis apmeklētu kora koncertu, līdz ar to šī tiešām bija pirmā reize. Vēl jo vairāk tā tas bija Marinai, kura iepriekš nebija bijusi Mežaparka lielajā estrādē. Līdz ar to - Paldies Vimbam, ka pavaicāja, vai vēlamies apmeklēt šo pasākumu.

Cilvēks atrodas pastāvīgos sevis meklējumos. Reizēm viņš sev pašam uzdod jautājumu: "Kas es esmu?", citkārt vaicā citiem: "Vai tu zini, kas es esmu?" Vēl citā situācijā viņš secina, ka vispirms ir jāierauj. Ar līdzīgām problēmām sastopas arī šīs grāmatas galvenais varonis, ar to vien atšķirību, ka viņš patiešām nezina, kas viņš ir.

Atvaļinājuma laikā izlasīju trīs Mjūrielas Spārkas romānus (vienu gan, kā vēlāk noskaidroju, biju lasījis jau iepriekš), un "Vecpuiši" ir viens no tiem.

Un nekavējoties iedzēru.

Kaut kā biju pilnīgi piemirsis, ka Almodovara iepriekšējo filmu pirms šīs - "Āda, kurā dzīvoju", biju redzējis. Līdz ar to varbūt pat labi, ka tomēr skatījāmies "Esmu tik uzbudināts", nevis to. Tiesa, varbūt vēl labāka izvēle būtu skatīties kaut ko pavisam citu. Vai neskatīties nemaz.

Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par šajā stāstā lietoto leksiku. Diemžēl, tā galvenais varonis Raini lasījis nav un savos izteicienos nav sevišķi izvēlīgs. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un smalku dvēseli līdz ar to tā lasīšana nav ieteicama.

Filma "Ģeogrāfs ir nodzēris globusu" savā būtībā ir ļoti patiesa. Ne tādā ziņā, ka ir patiesa tajā atainotā Krievija (lielā mērā ir), skolas vide (lielā mērā ir), bet gan tādā, ka ģeogrāfijas skolotājs ir deficīta prece jebkurā skolā. Vismaz tā bija gan manā skolā, gan Marinas skolā. Gan, kā liecina šī filma - vārdā nesauktā skolā Permas pilsētā.