Kazhes pierakstu burtnīca

Beļģijā Žaks Brels ir absolūta leģenda, viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem māksliniekiem, dabiski, ka viņa popularitāte iesniedzās arī Francijā, tomēr viņa dziesmas ir izpelnījušās gana ievērības arī ārpus frankofonā reģiona - tās ir dziedājuši Sting, David Bowie, The Dresden Dolls, Leonard Cohen, Nick Cave un citi.

Trīs izcilas aktrises: Nikola Kidmena, Džuliana Mūra un Merila Strīpa piedalās šajā filmā, kura ir daļēji balstīta Virdžīnijas Vulfas romānā "Deloveja kundze", bet daļēji - pašā Virdžīnijas Vulfas dzīvē.

Pēdējos pāris gados mana dzīve ir kļuvusi tik raiba, ka dzeņa vēders jau ir sācis šķist pārāk blāvs un vienkrāsains. Un droši vien ir tikai dabiski, ka 2015.gada sagaidīšana arī izrādījās principiāli atšķirīga no visiem iepriekšējiem manis sagaidītajiem gadiem. Pirmo reizi vēsturē apmeklēju kādu jaungada pasākumu, kur galvenokārt bija man nepazīstami cilvēki, plus vēl nenakšņoju ne mājās, ne pie draugiem. Un, ja nekļūdos, pirmo reizi Jaungada naktī skatījos porno un dziedāju Krievijas impērijas himnu.

"Mīlestība ir kā džezs - tu to saceri, ejot uz priekšu, bet izliecies, it kā tu patiešām zinātu dziesmu, bet tu nezini un nekad nezināsi, tāpēc tu izrādi savas kļūdas un pieļauj tās, līdz tās kļūst par tevi."

Aizvadītajā svētdienā norisinājās pirmais šī gada nozīmīgais Zasulauka turnīrs - pusatklātā meistarība “dancepad” spēlē.

Pie Nicodemus Rigensis jeb Rīgas Nikodēma īsromāna "Skaistākā pilsēta pasaulē" tikām Jaunā gada sagaidīšanas ballītē, kuras organizētāju vidū diezgan droši bija atrodams arī tā autors. Pirmkārt, vai citādi kāds tāpat vien dāļātu šo grāmatu? Otrkārt, tās izlasīšanas rezultātā gana daudz faktu saliekas kopā, veidojot Nikodēma personību. Tiesa, man ir pamatotas aizdomas, ka autors arī nav centies pārmērīgi maskēties kaut vai tāpēc vien, ka diez vai kādam varētu rasties nopietna interese noskaidrot viņa īsto seju - ja jau pat Johanam Korinam un Vilim Lācītim kādu laiku izdevās saglabāt apslēptu savu patieso identitāti, kaut gan viņu grāmatas sacēla daudz lielāku ažiotāžu par Nikodēma veikumu, par ko gan būtu jāsatraucas "Skaistākās pilsētas" autoram?

Par tādu grupu kā "Firewater" uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad nejauši pa Radio Naba dzirdēju viņu dziesmu "The Man on the Burning Tightrope". Neatceros, cik ļoti man toreiz patika viņu tāda pat nosaukuma albums, bet šodien kaut kā sanāca, ka noklausījos citu viņu ierakstu - koverkompozīciju apkopojumu ar nosaukumu "Dziesmas, kuras mēs būtu gribējuši uzrakstīt".

Ja nemaldos, mana līdzšinējā pazīšanās ar Edgara Alana Po daiļradi aprobežojās ar dzejoli par kraukli, kurš skolas laikos bija ļoti tuvs biedram Normis, bet pērnā gadā saņēmu dāvanā šo grāmatu, kurā atrodami, šķiet, visi Po stāsti, kas pieskaitāmi mistikai, fantastikai un tamlīdzīgām kategorijām (kuras tajos laikos nemaz vēl īsti nepastāvēja), un pēc šīs grāmatas izlasīšanas droši vien sevi varu uzskatīt par būtiski nopietnāku šī autora pazinēju.

Katram cilvēkam no bērnības visspilgtāk atmiņā paliek kas cits. Vienam psiholoģiska trauma, otram - trīskāršā rokas lūzuma sekas, trešam - dārgas rotaļlietas, ceturtam - pirmā mīlestība. Rolanda gadījumā tās bija daudzās stundas, ko viņš kopā ar tēti bija pavadījis pie televizora, Sporta pilī un lasot avīzi "Sports" - viņi abi kopā burtiski aprija jebkādu informāciju par Rīgas Dinamo hokeja komandu.

Filmu ziņā diezgan izteikti sanācis - kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā jauno iesāku. Pēdējā pilnmetrāžas filma 2014.gadā bija The Bling Ring, kuras galvenie varoņi pastrādāja noziegumus, lai iegūtu bezjēdzīgus sūdus, šī gada pirmajā filmā varonis dara būtībā to pašu, tikai ar daudz lielāku vērienu. Protams, pa vidu vēl bija Jaungada nakts ballītē skatītā A Free Ride, bet šo izglītojošo 100 gadus veco porno filmu īsti nebijām paši izvēlējušies skatīties, un vispār - arī tai ar "Volstrītas vilku" ir gana daudz kopīga.