Kazhes pierakstu burtnīca

Džordža Orvela romāns "1984" ir viena no tām grāmatām, kuras es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Proti - kaut kas īpaši tuvs un dārgs (lai gan mīļš droši vien šeit nebūtu vietā). Līdz ar to ir tikai dabiski, ka uz šī darba iestudējumu Liepājas teātrī nebraucu sev tipiskajā neziņā par izrādes saturu un par to, ko vispār no tās sagaidīt. Kaut kā gaidīšana gan bieži beidzas ar vilšanos.

Nu jau man sāk šķist, ka esmu izlasījis teju vai visas Ērika-Emanuēla Šmita grāmatas, vai vismaz uz to pusi, un pamazām man šis autors ir sācis apnikt. Bija laiks, kad viņu uzskatīju par ģēniju, vienu no mūsdienu literatūras dižgariem, bet pamazām mani viņa audzinoši izglītojošie darbi ir pārstājuši sajūsmināt. Nē, šaubu nav, ka viņa labākās grāmatas man joprojām šķiet tikpat fascinējošas kā iepriekš - par “Pilāta evanģēliju”, “Egoistu sektu”, “Izvirtuli”, “Ibrahima kungu un Korāna ziediem”, “Manu dzīvi ar Mocartu” un vēl dažiem citiem joprojām esmu gatavs stāvēt un krist. Bet tas vairs nenozīmē, ka manās acīs Šmits ir nevainojams rakstnieks, kuram nemēdz gadīties neveiksmīgāki darbi, un jāatzīst, ka pēdējā laikā tādi viņam gadās arvien biežāk (tiesa - visai banālais “Kad es biju mākslas darbs” iznāca jau 2002.gadā).

Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk nekā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.

Par Andreja Zvjaginceva jaunāko filmu daudziem ir bijis ko teikt. Kinokritiķi "pūstošajos Rietumos" filmu slavē, kamēr dzimtajā Krievijā dažādi eksperti, sākot ar valsts Kultūras ministru un beidzot ar standarta interneta iemītniekiem, kas seko drošajam vadmotīvam "redzējis neesmu, bet viedoklis ir" vienā balsī filmu sauc par mēslu un Rietumu komercpasūtījumu. Kā ir īstenībā? Par to tu diez vai uzzināsi šajā blogā, tā vietā labāk būs, ja pats noskatīsies filmu.

Pēdējā laikā mani mazliet šokē Nacionālā teātra piedāvājums - tur ir pārāk daudz tādu izrāžu, kas mani potenciāli varētu interesēt. Ilgus gadus bija JRT snobs un citus Rīgas teātrus gandrīz pilnībā ignorēju, bet te, ieskatoties Nacionālā teātra repertuārā, itin daudz kas šķiet vilinošs. Migela de Unamuno "Miglas" iestudējums tai skaitā.

Pagātnē ir palikuši tie laiki, kad Peļevinadarbi dzimtajā Krievijā šķēla kritiķu un lasītāju viedokļus - kad viņam bija gan bariem kaislīgu līdzjutēju, gan tādi paši baru radikālu noliedzēju. 21.gadsimta Putina Krievijā Peļevins ir kļuvis par vienu no tiem autoriem, par kuriem pieņemts teikt sliktu vai neko - nepietiekami ērts, nepietiekami paklausīgs, plus vēl ar tendenci lietot necenzētu leksiku. Un zināms taču, ka normāla krievu cilvēka ausij tie sliktie vārdi it nemaz nav pieņemami, un pats viņš tos ne tikai nelieto, bet pat dzirdējis nav. Tālab arī šīs grāmatas ievadā tevi, mazo lasītāj, brīdina, ka šādi vārdi tajā būs, lai esi sagatavots.

Vilcieniņu meistarībā astotā kārta nāca ar negaidītu pavērsienu - izmaiņām turnīra dalībnieku sarakstā. Vēl pirms pāris nedēļām nekas neliecināja, ka Agnesīte varētu sadomāt izstāties no turnīra un doties uz Ameriku meklēt zeltu turienes upēs. Bet še tev nu bija - tieši tā arī notika. Un labi vēl, ka šajā gadalaikā jau sākusies prezidenta bikšu pielaikošana, citādi neviens ir ne attapties nepaspētu, kad atklātos, ka pie spēles galda pretī jau gozētos Solvitas Āboltiņas frizūra. Līdz ar to ne viens vien dzelzceļnieks varēja atviegloties nopūsties, uzzinājis, ka Agnesītes vietu ieņēmusi pērnās sezonas sacensību dalībniece Iveta.

Iepazinis "69 dziesmas par mīlestību", es jau sevi biju gatavs ieskaitīt The Magnetic Fields cienītājos, taču tā vien šķiet, ka mazliet pārsteidzos. "Mīlestība jūras dibenā" ir pavisam īss ieraksts (34 minūtes), taču kvalitātes ziņā tas mani neko diži iepriecināt nespēja, līdz ar to esmu sapratis, ka ar šo kolektīvu ir jābūt piesardzīgam, ne viss, kas nāk no Stefina Merita sirds un smadzenēm, automātiski ir šedevrāls un izcils.

Tūtss un Meitali ir uzskatāmi vienlaikus par vieniem no regeja un ska aizsācējiem, kas pats par sevi ir gana saistoši, lai man būtu vēlme ar šo grupu iepazīties tuvāk. Vēl jo vairāk to veicināja apstāklis, ka šajā konkrētajā ierakstā viņi savas slavenākās dziesmas ierakstījuši kopā ar visnotaļ leģendāriem dažādiem mūzikas pasaules darboņiem: Jeff Beck, Eric Clapton, Willie Nelson, Ryan Adams, Bootsy Collins, Bunny Wailer, Keith Richards, Manu Chau, No Doubt u.c.

Saņemties lasīt "Žaku fatālistu" franču mēlē nebūt nebija vienkārši - grāmata ir gan gara, gan apjomīga, gan nebūt ne vienkāršā valodā rakstīta. Un manas franču valodas zināšanas ir tādas, kādas nu tās ir: ar tendenci lēnām uzlaboties, bet ar uzsvaru uz vārdu lēnām un joprojām es pat iedomāties nevaru, kā tas būtu - šajā valodā reāli sarunāties ar kādu francūzi. Gribētos jau nu cerēt, ka maijā nāksies šīs bailes pārvarēt un lauzītā un gramatiski nepareizā franču valodā vaicāt kaut ko vairāk nekā: "Kur šeit ir tuvākā konditoreja?" Bet nu... redzēs.