Kazhes pierakstu burtnīca

Atvaļinājuma laikā izlasīju trīs Mjūrielas Spārkas romānus (vienu gan, kā vēlāk noskaidroju, biju lasījis jau iepriekš), un "Vecpuiši" ir viens no tiem.

Un nekavējoties iedzēru.

Kaut kā biju pilnīgi piemirsis, ka Almodovara iepriekšējo filmu pirms šīs - "Āda, kurā dzīvoju", biju redzējis. Līdz ar to varbūt pat labi, ka tomēr skatījāmies "Esmu tik uzbudināts", nevis to. Tiesa, varbūt vēl labāka izvēle būtu skatīties kaut ko pavisam citu. Vai neskatīties nemaz.

Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par šajā stāstā lietoto leksiku. Diemžēl, tā galvenais varonis Raini lasījis nav un savos izteicienos nav sevišķi izvēlīgs. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un smalku dvēseli līdz ar to tā lasīšana nav ieteicama.

Filma "Ģeogrāfs ir nodzēris globusu" savā būtībā ir ļoti patiesa. Ne tādā ziņā, ka ir patiesa tajā atainotā Krievija (lielā mērā ir), skolas vide (lielā mērā ir), bet gan tādā, ka ģeogrāfijas skolotājs ir deficīta prece jebkurā skolā. Vismaz tā bija gan manā skolā, gan Marinas skolā. Gan, kā liecina šī filma - vārdā nesauktā skolā Permas pilsētā.

Baltijas kino allaž skatos ar lielu interesi - tomēr ir svarīgi zināt, kādas tad filmas top mūsu reģionā un vēl mūsdienās. Arī lietuviešu filma "Ekskursante" nebija izņēmums. Tiesa, es kaut kā par šo filmu ne nieka dzirdējis nebiju, toties Marina - daudz.

Likumsakarīgs turpinājums dažādajiem pēdējā laikā notikušajiem sportiskajiem pasākumiem: sacensībām, turnīriem, meistarībām, rogainingiem, kausu izcīņām un tā tālāk bija Miķeļtorņa 1. Spartakiāde. Tai bija lemts kļūt par garantēti viskvalitatīvāk pavadītajām Jāņu brīvdienām manā līdzšinējā dzīvē.

Rolanda Kalniņa filma "Spēle notiks tik un tā" bija iekļauta Miķeļtorņa Spartakiādes kultūras nama kino programmā kā viena no labākajām LPSR tapušajām filmām par futbola tēmu. Vairākas Kalniņa režisētās spēlfilmas iegūlušas Latvijas kino zelta fondā, tikām par šo filmu pat dzirdējuši nebija arī lielākie futbola un latviešu kino cienītāji mūsu Spartakiādes dalībnieku vidū. Tad nu skatījāmies to ar mērķi saprast - pamatoti vai nepamatoti tā grimusi aizmirstībā?

Tīrās šausmas - teju divus mēnešus nebija būts teātrī! Zini, kā gadās - kāzas, ceļojums un visādas citas padarīšanas liedz izsekot visām Rīgas (un ne tikai Rīgas) teātru aktualitātēm. Un patiesībā jau vasarā tik ļoti uz teātri arī negribās - gribās pie jūras, ar saldējumu, vīnu un tā tālāk. Protams, dienās, kad pretīgi līņā un termometra stabiņš par spīti varonīgām pūlēm nesasniedz 15 grādu atzīmi, šī vēlme pēc atpūtas pie dabas krūts nav tik spēcīga. Un tad var arī aiziet uz teātri.

Šāds virsraksts ziņai par aizvadītām sacensībām varētu likt domāt: "Tas tik bijis viens nopietns starptautisks pasākums. Žēl, ka man nebija iespējas tādās piedalīties!" Un zināmā mērā jau tā būtu arī patiesībā - vismaz uz karstām pēdām pēc pasākuma sajūtas kā organizatoram ir labas.