Kazhes pierakstu burtnīca

Kādu laiku nebija nekur braukts ar laivu, un šodien beidzot pienāca laiks to labot. Vienkāršības un ērtības labad nolīgām Lūzumpunkta laivu ar mērķi izbraukāties pa Daugavas salām (kā nekā viens jautrs tuvās Daugavas brauciens mums jau pirms pāris gadiem bija. Maršruts ne no grūtākajiem un ne no ambiciozākājiem, bet pasākums tāpat sanāca ar savu odziņu un devu adrenalīna.

Nonākt koncertos man gadās dažādos veidos. Gadās, ka iegādājos biļetes pusgadu pirms koncerta un nepacietībā gaidu, kad tas beidzot pienāks. Gadās, ka koncertā nonāku gluži spontāni, padzirdējis no kāda: "Vai tu zināji, ka šovakar uzstājas X?" Vēl citu reizi palīdz sociālie tīkli vai sekošana jaunumiem mūziķa mājaslapā. Šoreiz tikām uz "Vilkaču" jaunākā ieraksta prezentāciju devos tālab, ka informāciju par to izlasīju pielīmētu uz staba gandrīz pie mājām. Un tas tikai loģiski - koncerts notika Botāniskā dārza teritorijā.

Sen nebija būts kino. Un dabiski, ka uz kino jāiet uz Latvijas filmām. Par Ieva Ozoliņas tēvu baņķieri bija dzirdēts gana daudz, lai būtu skaidrs - šī filma ir jāredz! Dokumentāls kino ar detektīva elementiem - tas vienmēr ir interesanti. Ne velti "Searching for Sugarman" ir vispār viena no labākajām pēdējos gados skatītajām filmām.

Kā jau tas iegājies, reizi trīs gados "Muse" laiž klajā jaunu ripuli ar dziesmām. Un tāpat ir iegājies, ka viņu materiāls ir gaužām pompozs un ambiciozs. Dziesmiņas par pašu prieku vai par pupiem arī šoreiz no viņiem sagaidījuši neesam.

Tabletes nebija. Viss kārtībā. Apskatījos savus šī gada rezultātus. 19'104 patīki. Pagājušogad bija knapi 17 tūkstoši. Ir progress. Bet faktors X šoreiz tikai 0.65 līmenī. Bija - 0.72. Kaut ko es nedaru pareizi. Gribētos saprast - ko tieši. Bet vismaz satraukums tagad norims. Uz kādu laiku. Vismaz mēnesi. Varbūt diviem.

Biju ar Klāru pie jūras. Skatījāmies uz saulrietu. Jūra bija nemierīga. Viļņi sitās pret krastu. Pēkšņi izdzirdējām kliedzienus. Izmisīgi ūdenī ķepurojās meitenīte. Gadu desmit, ne vairāk. Nenovilku drēbes, metos palīgā. Meitenīte manī iekrampējās. Viļņi bija spēcīgi. Rāva mani iekšā. Cīņa bija patiešām par dzīvību. Pirmo reizi mūžā es izglābu cilvēku. Sajūtas neaprakstāmas. Jūties kā varonis. Rebekas, tā viņu sauc, vecāki man pateicās ilgi un gari. Zaudēt bērnu - tās ir šausmas. Labi, ka viss beidzās labi.

Es esmu labs cilvēks. Godīgs. Draudzīgs. Izpalīdzīgs. Sabiedrisks. Pieklājīgs. Jautrs. Asprātīgs, bet ne sarkastisks. Nesavtīgs. Gādīgs. Vērīgs. Pacietīgs. Apkārtējo mīlēts. Tad kāpēc reizēm man gribās pilnā balsī izkliegt rupjības un apmētāt garāmgājējus ar akmeņiem?

Vīrietis pamostas svešā gultā. Viņam blakus guļ sieviete, kuru viņš nekad mūžā nav redzējis, bet kura ir viņa sieva. Viņiem ir arī bērni, automašīna un daudz draugu, kurus viņš arī nepazīst. Un, nē, viņš necieš no līdzīgas kaites kā filmas "Memento" varonis - proti, viņš ir spējīgs veidot jaunas atmiņas. Gluži vienkārši viņš dzīvo tādā pasaulē, kur tu katru dienu dzīvi sāc no jauna.

Kaiss uz telefona zvanu neatbildēja, bet galvenokārt tādēļ, ka viņš jau nāca pa ielu mums pretī. Atpazīt mūs jau nebija sevišķi grūti. Vispār Kaiss izrādījās interesants frukts - vārds un jo sevišķi uzvārds liecināja par viņa arābiskajām saknēm - kā nekā čalis arī ilgāku laiku ir dzīvojis Tunisijā, bet pēc ārienes un uzvedības - francūzis kas francūzis, tā ka sevišķas bažas par to, ka mūs kāds nodēvēs par neticīgajiem un ziedos Allāham, neradās. Cita lieta, ka mazliet baisāku iespaidu atstāja viens cits, pilnīgi kanonisks francūzis.

Grāmatu varoņiem reizēm mēdz būt tik jauki un simpātiski, ka gribētos ar viņiem iepazīties. Tāpēc jau šos dēvē par varoņiem, ka tu identificējies, apbrīno un jūsmo. No šīs puses raugoties, Gunta Bereļa romānā "Vārdiem nebija vietas" varoņu pilnīgi noteikti nav. Katrā ziņā ar Tuša kungu iepazīties varētu vēlēties vienīgi kriminālpolicijas pārstāvji.