Kazhes pierakstu burtnīca

Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.

Italo Kalvino tomēr ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus labāk lasīt nelielās devās - kādu vienu reizi pāris gados, nevis biežāk, jo viņam jau nu baigi ir izteikts savs dīvainais speciālais stiliņš, kurš var arī sākt krist uz nerviem.

Man vajadzētu kārtīgi pameklēt, līdz izdotos noskaidrot, kad pēdējo reizi noskatījos filmu, kas tapusi kādā iepriekš kino pasaulē neiepazītā valstī - kā nekā, sasniedzot 100 valstu atzīmi, mazliet pazuda motivācija šo pasākumu turpināt, un arī cerības uziet kādu pērli (kādu, nez, kino taisa Papua Jaungvinejā?) bija manāmi pabalējušas. Un te uzzināju, ka pagājušogad dažādos festivālos itin veiksmīgi izrādīta filma, kas uzņemta Sauda Arābijā. Kā to raksturo Rottentomatoes (ar 92% svaiguma līmeni): "Transgressive in the best possible way, Wadjda presents a startlingly assured new voice from a corner of the globe where cinema has been all but silenced." Skaidrs, ka šī filma bija jānoskatās.

Itin daudzus gadus regulāri sekojuxkcd komiksiem un, kopš šī rubrika sākās, lasu arī What If sadaļu, kurā bijušais NASA robotikas darbinieks Rendels Manro atbild uz dīvainiem un lielākoties pilnīgi trakiem lasītāju jautājumiem iespējami zinātniski pamatotākā veidā.

Šaubu nav - uz "Mašina Vremeņi" koncertu Arēnā Rīga gāju lielā mērā politisku motīvu vadīts - ja iepriekšējās reizes, kad dzirdēju par šīs grupas uzstāšanos Rīgā/Latvijā, allaž atradās kāds iemesls, kālab apmekklējumu atlikt uz citu reizi, tad 2014.gada rudenī divu domu nebija - kaut vai attieksmes dēļ man uz šo koncertu bija jāiet, neatkarīgi no tā, kādā formā ir vai nav Makarevičs, Kuķikovs un kompānija.

Aizvadītajā nedēļas nogalē uzsākta jaunā 2014./2015.gada sezona prestižajā Vilcieniņu meistarībā. Salīdzinoši ar iepriekšējo sezonu, notikušas būtiskas pārmaiņas.

Kartupelī piedalījos jau otro reizi. Ja pagājušogad pasākums sanāca spontāns un pat pašam daļēji negaidīts (bet pilnīgi noteikti - pozitīvs), tad šogad reģistrējos jau ļoti savlaicīgi. Marina arī iebildumus necēla (kālab lai celtu?), tālab "Brīvie radikāļi" arī šajā pasākumā varēja atzīmēties pēc pilnas programmas.

Mēdz teikt, ka Pastnieks allaž zvana divreiz. Patiesībā Pastnieks šogad zvanīja jau devīto reizi, man personīgi trešo, bet komandai "Brīvie radikāļi" otro.

Savu astoņdesmito dzimšanas dienu Kanādas dzejnieks, rakstnieks un reizēm dziesminieks Leonards Koens ir sagaidījis ar jaunu albumu, šķiet 13. krājumā. Mūziķim, kas ierakstīties sācis pirms 45 gadiem, tas nebūt nav izcili liels skaitlis, bet Koens ir viens no tiem vīriem, kas labi zina - pārāk liels piedāvājums ne pie kā laba nenoved, tāpēc viņa ieraksti spēj kļūt par Notikumu. Arī "Populāras problēmas" nav izņēmums.

Uz teātri es parasti dodos, pat minimāli nenoskaidrojis, par ko būs izrāde - tik vien kā izlasījis anotāciju JRT lapā. Tā kā esmu Jaunā Rīgas teātra fēns, šāda stratēģija nav nekas pārdrošs - par izrāžu kvalitāti šaubas nerodas. Pēc analoģijas - ja tu esi Amsterdamas Ajax futbola komandas cienītājs, gan jau ka tev nebūs satraukuma, pirms doties uz tās spēli pret tev nezināmu vienību, par to, vai tev spēle patiks vai nē. Turklāt teātrim ir priekšrocība, ka tajā darbojas labi aktieri, nevis futbolisti, kuru repertuāra vienīgais elements ir tēlains kritiens ar "es mirstu" sejas izteiksmi.