Kazhes pierakstu burtnīca

Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.

Jahims Topols esot viens no populārākajiem mūsdienu čehu rakstniekiem. Nezinu, vai tas ir liels vai mazs sasniegums, jo man galīgi nav skaidrības par aktuālajiem čehu literatūras apjomiem. Taču, ja jau autors ir gana ievērojams, lai viņa grāmatas tulkotu angļu valodā (šī konkrētā - ar nosaukumu "Gargling with tar", skaidrs, ka tieši angliski šo grāmatu lasīju), tad jau vērā ņemams viņš noteikti ir.

Sen nebija sanācis klausīties neko no krautroka apcirkņiem, un šodien pienāca tā diena, kad izlēmu pievērsties Minhenes komūnas "Amon Düül" trešajam studijas albumam. Saukt Amon D. par grupu būtu mazliet nevietā, jo šī kolektīva dalībniekiem muzicēšana nekādi nebija pamatnodarbe un vairums viņu arī īsti nebija sevišķi muzikāli spēcīgi, mūzika viņiem bija tikai viens no veidiem, kā ļaut vaļu savām narkotiskajām fantāzijām.

Par to, ka izbraukšana no Izraēlas būs jautra, biju informēts jau iepriekš - atminējos, ka Prusux kaut ko stāstīja par izģērbšanos līdz apakšbiksēm un rūpīgu visu atveru pārmeklēšanu, pēc kuras tikai liels daudzums alkohola spēj kaut daļēji sadziedēt morālo traumu. Labi, varbūt par to pārmeklēšanu es mazliet pārspīlēju, bet tas, ka pārbaudes būs nopietnas, šaubas neradīja.

Mainās laiki, mainās tikumi. Savulaik man Pītera Grīneveja vārds saistījās ar neķītrām un nesaprotamām filmām, kuru vienīgā raisītā emocija ir "yuck!" jeb "vē!" un nez kādēļ pat uzrakstīju stāstu, kurā galvenā varoņa tēvu dēvē par mazo Grīneveju. Un nule esmu sasniedzis tādu stadiju, ka pat speciāli eju uz kino, lai noskatītos jaunāko Grīneveja lenti, par kuru turklāt ir dzirdēts, ka tā esot teju vai pornogrāfiska.

Teo dzīvoklis ar nekārtību mūs nepārsteidza. Ne tālab, ka tajā valdītu tīrība un kārtība, bet tāpēc, ka bijām jau viesojušies pie Hena. Turklāt pats Teo daudz labāk atbilda čalim, kuram nevīžība drīzāk piedien nekā traucē - kārtīgs tetovēts tipāžs, kura pleca somā neizbēgami atrodas vismaz pāris alus pudeles, ar pie spoguļa pieliktu vecu biļeti uz Red Hot Chili Peppers koncertu un ambicioziem plāniem kopā ar pāris čomiem doties rudenī mēnesi ilgā ceļojumā pa Latiņameriku.

Ja tu man pavaicātu pirms ceļojuma uz Izraēlu sākumu, vai mēs plānojam apmeklēt Palestīnu, es uz tevi vispirms apskatītos kā uz traku un pēc tam atbildētu: "Protams, nē! Vai tev prāts?" Taču tu zini, kā tas ir - iepriekš saklausītie šausmu stāsti šķiet arvien mazāk saistoši, jo ilgāk tu uzturies kādā zemē, par kuru tās visas šausmas dzirdētas. Un arī mūsos ar katru dienu vairāk iezagās doma - bet varbūt tomēr varētu ieskriet Palestīnā un tur atrast vienu slēpnīti? Šo domu tikai stiprināja Hena teiktais (lai gan viņš nebija pats uzticamākais informācijas avots), ka tur nekā sevišķa, no kā baidīties, neesot, un ka ārzemniekiem vēl jo vairāk problēmu nebūšot - kaut vai uz Bētlemi vien dodas visdažādākie tūristi. No otras puses, pēdējais Bētlemē pabijušais amerikāņu slēpņotājs šim mērķim bija par 500 dolāriem noalgojis gidu, kas viņu tur nogādāja - tas, savukārt, neizklausījās sevišķi droši - doties uz vietu, kur tev rekomendējams savs personīgais gids.

Pirmām kārtām Hens atvainojās, ka bija mazliet nokavējis, bet tad pavēstīja, ka vakarā mēs visi esam uzaicināti ciemos pie vienas viņa draudzenes, bet pēc tam viņš pats došoties uz kāda drauga dzimšanas dienu, kamēr mēs varēsim apskatīt Jeruzalemes bārus. Tiesa, vispirms vēl jāizdara vairākas lietas, tai skaitā viņam jānopērk dāvana draugam. Viņš izskatījās arī manāmi iepriecināts, uzzinājis, ka mums tomēr būs auto, jo pretējā gadījumā pārvietošanās būtu ļoti sarežģīta, jo viņš dzīvoja patālu no centra, bet sabiedriskais transports beigs kursēt pulksten četros pēcpusdienā un nebūs pieejams arī visu sestdienu.

Kā jau tu droši vien nojaut, macu no mums neviens nepagatavoja, bet tā vietā iekasēja iejas maksu Masadas dabas parkā. Kā atklājās, saullēkta sagaidīšana tajā kalnā ir ļoti populāra vietēja aktivitāte, un cilvēku tur allaž esot daudz. Masadas cietoksnis, kā izrādās, ir otrais populārākais tūrisma objekts Izraēlā, piekāpjoties vienīgi Jeruzalemes zoodārzam. Savulaik to bija izdevies sagrābt ebreju dumpiniekiem cīņā pret Romas impēriju un tas kļuva par dumpinieku pēdējo atbalsta punktu Jūdejā. Romieši cietoksni aplenca, jūdi ilgstoši turējās, bet kad bija skaidrs, ka viss ir zaudēts, tika pieņemts kolektīvs lēmums, ka labāk ir visiem mirt, nekā piedzīvot verdzības negodu.

Virziens, kurā gājām, sevišķi ticami neizskatījās - tā bija pārmērīga nomale, lai tur iztēlotos auto īres kantori. Bet gadās jau visādi. Un nevarētu taču būt, ka arī šajā reizē mēs būtu aizkūlušies nepareizā virzienā? Nevarētu taču? Ne? Un tad mēs sasniedzām nullpunktu, un, protams, nekāda Sixt biroja tur nebija, bet visprastākā daudzdzīvokļu māja. Ko šādā situācijā iesākt? Šķiet, ka koordinātes, kuras mums bija atliktas kā Sixt birojs, atkal jau atbilda mums vajadzīgajai adresei, tikai nepareizajā pilsētā. Nekur citur neesmu sastapies ar situāciju, ka lielpilsētā tās rajoni neskaitās daļa no pilsētas, bet gan kā patstāvīgas vienības ar savu adrešu sistēmu. Labi, ka ar brīvpieejas WiFi Izraēlā ir daudz labāk nekā bijām gaidījuši (kurš tad ticēs, ka ebreji tev tāpat vien Internetu dos!), tāpēc dabūjām īsto adresi. Nieka seši kilometri! Ko tagad darīt?