Kazhes pierakstu burtnīca

Andora ir Eiropas sestā mazākā valsts, bet kā jau tas vispār ir ar pundurvalstīm, patiesībā tā nav nemaz tik maza, kā liecina tās apzīmējums. Proti, iespaids, ka šādās valstīs jau nav ko darīt, pāris stundās ar kājām visu izstaigāsi un mierīgi dosies prom, ir galīgi garām. Pat tādā Sanmarino vai Monako ir pietiekami apskates objektu pāris dienām, bet pamēģini tu izstaigāt vienas dienas laikā aptuveni 20x20km lielo Andoru ar tās kalnaino relfeju!

Atkal jau vairāki "Mantas" koncerti bija pamanījušies notikt bez manas klātbūtnes, līdz ar to īsti vairs cienīgs par stalkeri sevi dēvēt es neesmu, bet pakārtot kāzu ceļojumu "Mantas" koncertu plāniem būtu jau atbilstoši tādam stalkerisma līmenim, ka man pašam būtu no tāda fanātisma bail. Labi, ka koncerts Spīķeros aktivitāšu grafikā iekļāvās gana labi.

Tādu servisu kā šī ceļojuma sākumā nudien nekad nebiju pieredzējis! Uz Rīgas lidostu esmu braucis daudz reižu - gan ar sabiedrisko, gan ar taksometru, gan ticis vests ar auto, bet nekad - atkārtošos - nekad! - tik šiki braucis nebiju. Pie vārtiem mūs sagaidīja Z auto, kur bija nevien pati Z kopā ar Anitu un Raiti, bet arī Z vīns - jau glāzītēs sapildīts dzēriens, kuram vajadzēja noslēgt mūsu vīna alfabētu. Un tas to būtu arī noslēdzis, ja mēs iepriekš būtu bijuši mazliet rūpīgāki un iegrāmatojuši divus iepriekšējos burtus. Bet tā jau nu gan nav bēda. Vīns - tas vienmēr ir labi. Protams, pēc Raita patentētas metodes braucošā mašīnā atkorķēts šampanietis - tas arī galīgi nav smādējami! Nē, tā nebūt nebija, ka pirms lidojuma bijām pārāk satraukušies un citādi mums būtu bail lidot. Gluži vienkārši šis bija patiešām izcili patīkams pārsteigums!

Manā gadījumā motivācija ceļojumiem var būt visdažādākā, bet šim konkrētajam tā bija labākā iespējamā - kāzu ceļojums. Ja tā padomā, divatā ar Marinu līdz šim nebiju bijis ne tikai tālās un eksotiskās zemēs, bet pat tuvās un neeksotiskās. Vismaz tāda sajūta rodas, ka pat uz Šauļiem neesam braukuši.

"Mis Džīnas Broudijas labākie gadi" ir slavenākais skotu rakstnieces Mjūrieleas Spārkas slavenākais romāns, ticis arī pie veiksmīgas ekranizācijas. Bet jautājums - cik tad laba ir pati grāmata? Par to - speciālizlaidumā no Romas, komplektā ar fonā skanošu Eirovīziju un savu tiesu izdzerta baltvīna.

"Betmens nav mans īstais vārds," viņš viņai teica, karājoties ar galvu lejup, ar kājām ieķēries lustrā. "Ikdienā mani sauc par Borisu, un es esmu grāmatvedis ar vairāk nekā desmit gadu stāžu starptautiskos uzņēmumos. Tomēr reizēm man patīk lidināties pa naksnīgo pilsētu un sodīt noziedzniekus."

Es nebūt nepretendēju uz godprātīga velo braucēja statusu. Noteikumus zinu, bet ievēroju selektīvi. Tagad gan noteikti vairāk nekā pusaudža gados, bet skaidrs, ka uz sarkano pārbraukt mēdzu, ar apgaismes ierīcēm man ne vienmēr viss ir kārtībā, gadās, ka braucu diezgan agresīvi un pat mazliet konfliktēju ar autovadītājiem. Atkarībā no situācijas sevi uztveru par vairāk tā kā autovadītāju vai vairāk tā kā gājēju - pārvietojos starp ietvi un brauktuvi, kā nu kurā brīdī ērtāk. Līdz ar to es šaubos, ka jaunie CSN diži ietekmēs manus braukšanas paradumus - kamēr riteņbraucējus nesāks sistemātiski sodīt, braukšu tā, kā pašam tīk, un dusmīgas tantiņas un ne mazāk dusmīgi onkulīši mani sevišķi nesatrauks.

Aprīlī mums izdevās aiziet uz divām JRT pēdējo pāris sezonu aktuālākajām izrādēm - "12 krēsliem" un "Peldošajiem - ceļojošajiem". Tagad, kad noskatītas abas, jāatzīst - Vladislava Nastavševa iestudējums ir vēl spēcīgāks par Hermaņa piedāvāto!

Aprīļa sākumā noslēdzās Vilcieniņu Meistarības 2014./2015.gada sezona. Pēdējās kārtas izšķirošās spēles tika aizvadītas Jelgavā Dzelzceļa muzejā, un klāt tur pabija arī "Restorānvagona" korespondents E.Iedzēris.

Iepriekšējais Dirty Deal Teatro apmeklējums ("Trauki") mums tik ļoti patika, ka par spīti tam, ka šogad esam stastistiķi, kas apmeklē dažādus teātrus, vēl šajā pavasarī tur atgriezāmies uz "Benzīnvīru" - šķiet, ka šobrīd karstāko no DDT iestudējumiem.