Kazhes pierakstu burtnīca

Filmu ziņā diezgan izteikti sanācis - kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā jauno iesāku. Pēdējā pilnmetrāžas filma 2014.gadā bija The Bling Ring, kuras galvenie varoņi pastrādāja noziegumus, lai iegūtu bezjēdzīgus sūdus, šī gada pirmajā filmā varonis dara būtībā to pašu, tikai ar daudz lielāku vērienu. Protams, pa vidu vēl bija Jaungada nakts ballītē skatītā A Free Ride, bet šo izglītojošo 100 gadus veco porno filmu īsti nebijām paši izvēlējušies skatīties, un vispār - arī tai ar "Volstrītas vilku" ir gana daudz kopīga.

Dīvainā kārtā es nevaru atcerēties, vai "Svešinieku" vispār iepriekš biju lasījis. Skaidrs, ka es esmu lasījis Friča Bārdas tāda paša nosaukuma dzejoli, bet Albērs Kamī vienu no saviem slavenākajiem darbiem (pārsteidzošā kārtā) neuzrakstīja, iespaidojoties no divdesmitā gadsimta sākuma romantiķa Bārdas. Kaut vai tāpēc vien, ka Kamī Svešinieks galīgi nav romantisks.

Sen nebiju redzējis tik ļoti biedējošu filmu kā The Bling Ring jeb "Spožuma banda". Formāli Sofijas Kopolas jaunākā filma nav šausmene, bet vienlaikus tās saturs ir biedējošāks par jebkuru gore gabalu.

Viņš un viņa vienu dienu daudzu gadu garumā. Reizēm viņi šajā dienā viens otru nemaz nesatiek, reizēm viņu attiecības piedzīvo grūtus periodus, bet reizēm viņi ir spiesti atzīt, ka viens otram ir tuvākie un dārgākie cilvēki pasaulē, lai arī tā ir sagadījies, ka visbiežāk viņi nav pāris.

Holy Motors nav viena no tām filmām, par ko ir viegli rakstīt, jo man pašam nav īsti skaidra mana attieksme pret šo lenti. Pirms vairāk nekā pieciem gadiem kino skatījos īsfilmu apkopojumu Tokyo!, kuras vienas no daļām režisors bija Leo Karakss, kas arī ir "Svēto motoru" radītājs, turklāt var teikt, ka galvenais varonis abām filmām ir viens un tas pats. Ar to vien piebildi, ka šajā filmā (kā jau garākā kino darbā tas droši vien ir dabiski) mēs par varoni uzzinām vairāk. Ne gluži pietiekami daudz, bet tomēr vairāk.

27.decembrī Imantā, netālu no skujukoka, norisinājās pirmā tradicionālā gadskārtējā ceļojošā atklātā Imantas kausa izcīņa vilcieniņu pāru spēlē. Ar binokļa, 25 metru statiskās virves un pavisam neliela daudzuma brīnumainā pulverīša palīdzības tajā paviesoties izdevās arī Restorānvagona speciālkorespondentam Staņislavam Bērziņam.

Ziņojam, ka tehnisku iemeslu dēļ turpmāk vairs neiznāks lairaksts "Sarkanās brīvības vagons" (bijušais "Restorānvagons"). Ilgstoši nelabvēlīgā Krievijas kurbļa kursa dēļ Somijas uzņēmējs Vladimirs Petrovs atzina par labāku visus savus vagonus pārdot metāllūžņos un turpmāk vairs nefinansēt preses izdevumu iznākšanu.

Pārgājiens Alūksne-Ape kā obligāti veicams maršruts man noskaidrojās jau pagājušā gada maijā, kad kopā ar Mārtiņu un Ivaru veicu garāko posmu Valka-Ape. Mēģināju tā iešanu organizēt vēl iepriekšējā ziemā, bet dažādu iemeslu dēļ īstenojās tas tikai 2014.gada ziemas saulgriežos. Toties kā īstenojās!

"Pāri bortam" ir viena no Marinas mīļākajām bērnības filmām, kuru viņa zina burtiski no galvas. Tā kā es to līdz šim redzējis nebiju, tad pirmajos Ziemassvētkos pievērsāmies šai kinolentei. Un te nu tu varēsi iepazīties ar maniem novērojumiem.

Man patīk sevi uzskatīt par cilvēku, kuram ir skaidri plāni. Es zinu, cik daudz ūdens man mēnesī jāidzer (lai arī to parasti neievēroju), cik kilometri jāveic ar velosipēdu, cik reizes jāizpeldas Ģērdiņstrautā. Tālab es skaidri zināju, ka uz Daugavpili nākamo reizi braukšu 2015.gadā, lai tur noskatītos kādu teātra izrādi. Bet reizēm gadās, ka viss nenotiek, kā gribētos, tad man nākas atkal un atkal pierādīt, ka mēs esam un būsim tie labākie. Tā vismaz "Prāta vētra" apdziedāja BK Brocēni himnā. Un kas gan būtu es, lai apšaubītu Renāru Kauperu?