Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmā iepazīšanās ar Izraēlas zemi man patiešām padevās jautra - drošībniekam itin gari un plaši izstāstīju ceļojuma mērķus (esam tūristi, braucam apskatīt Telavivu un Jeruzalemi), to, kādā veidā esmu pazīstams ar saviem līdzbraucējiem, kāpēc vispār izvēlējos braukt tieši uz Izraēlu, un tā tālāk. Palaida vaļā. Tālāk, protams, pasu pārbaude imigrācijai. Dīvainā kārtā, kamēr vēl stāvējām rindā, pienāca klāt kāds cits drošības iestāžu pārstāvis un palūdza, lai uzrādām pases. Kā gan citādi - stāvi rindā uz pasu pārbaudi, bet vispirms uzrādi pasi! Un tad - lielākā izklaide. Meitene pie lodziņa mani sīki par visu izprašņāja un beigās pavēstīja, ka pirms mani laidīs tālāk, man būs jāaiziet uz "kabinetu", kur man uzdos dažus jautājumus. Mazliet satraucoši, ne?

Kā rūdītam pārdaugavietim, man būtu jākaunās, ka līdz pat 30 gadu vecumam nebiju noskatījies "Šķērsielu". Kā nekā, dzīvoju netālu, reizēm gadās tur pat braukt cauri, bet vienīgo Latvijas filmu, kas ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu, redzējis nebiju. Fui, fui, fui man!

Viss sākās otrajā aprīlī, kad airBaltic paziņoja par īpaši lētām aviobiļetēm. Tajā brīdī man pat prātā nenāca, ka šī piedāvājuma rezultātā varēšu savu apmeklēto zemju sarakstā iekļaut Palestīnu. Atskatīsimies mazliet vēsturē.

Aizvadīto brīvdienu centrālākais pasākums nenoliedzami bija pastaiga pa Lojas upi. Šī bija no tām reizēm, kad varu pateikt Paldies slēpņošanai kā hobijam - gadās, ka tā aizved uz patiešām interesantām vietām un reizēm bez slēpņiem man būtu grūti atlicināt laiku kaut kam, ko patiešām gribās darīt - piemēram, kārtīgi pabrist pa upi.

Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.

Reizēm, bet tikai reizēm man patīk uzorganizēt kādu mazliet dīvainu pasākumu. Labi, ka man pēdējā laikā ir radušies tādi draugi, kuri ne tikai nevīpsnā par dīvainiem pasākumiem, bet pat iesaistās tajos ar sirdi, dvēseli un sarkano bereti. Šis būs pastāsts par vienu no šādiem pasākumiem.

Atceros, bērnībā man gadījās redzēt dažas animācijas filmas, kas bija paredzētas pieaugušo auditorijai. Nē, nebija tā, ka tajās būtu rādīta vardarbība vai pretdabiskas dzimumattiecības (ko lai arī es nebūtu domājis ar šo vārdu savienojumu), vienkārši to saturs nebija paredzēts sīkaļām, kurus saistīja rupjš smēķējošs garmatains vilks uz motocikla. Gadi ir aizskrējuši kā stirnas pavasarī, un tagad es skatos tieši tādas multfilmas pēc paša gribas.

Tieši ar šādu domu nenopietnā trīs cilvēku kompānijā, kur līdzās man ietilpa Marina un biedrs Vimba (BV), devos tūrē uz Latgali pa svētajiem ūdeņiem. Startu uzņēmām piektdienas vakarpusē, uzreiz dodoties pēc pirmajiem burtiem. Sākām šo pasākumu mēs ar vienu no skarbākajiem latviešu alfabēta burtiem, proti, Ģ. Kaut kur virzienā uz Ērgļiem biju noskatījis tādu diženu upi kā Ģērdiņstrauts. Droši gan nezinājām, cik tajā daudz atrodams ūdens, bet paļāvāmies ka kājstarpi gan jau iegremdēt būs iespējams. Faktiski tieši tā arī izrādījās, strauts atklājās esam visai pabriesmīga paskata grāvis, kurš pa caurteku gāja zem ceļa. Kas bija interesanti, ka caurtekā bija elektriskais gans, tiesa, bez elektrības. Kārtības labad sekoju Vimbam, izlienot pa caurteku uz grāvja lejstāvi otrpus ceļam, kur tad arī veicu rituālo iegremdēšanos, kamēr Marina šo pienākumu veica bez liekas līšanas. Grāvis bija gana pretīgs, lai bez liekas domāšanas mēs turpat blakus ielīstu Noru dīķī noskaloties, lai gan šis dīķis mūs sagaidīja ar prāva izmēra beigtu zivi.

Savulaik mana dzīve ietilpa konkrētos rāmjos. Darbs, mājas, slēpņošana (DMS), tā to varētu raksturot. No deviņiem līdz sešiem tu godprātīgi sēdi birojā, tad aizbrauc mājās un no turienes - pēc vienas vai divām kastītēm. Nedēļas nogalē - geotūre pa Latviju vai Baltiju, un lielāks kastīšu daudzums. Viss sistemātiski un prognozējami. Jāatzīst - visai garlaicīga rutīna. Tagad katra nedēļas nogale ir citāda - vienu nedēļu tā var būt lībiešu virsaiša Ako piemiņai veltītu pasākumu ķēde, citu - brauciens uz Poliju uz rokfestivālu, vēl citu - šaha turnīrs Miķeļtornī, mēģinājums (nesekmīgs) noskriet maratonu, 20 alfabēta peldes divarpus dienu garumā, vai pat - līdzdalība salsas kluba vasaras ballītē Gulbenes novadā, kā tas notika augusta trešajās brīvdienās.

Ir ļoti grūti vērtēt kaut ko tādu, ko esi ilgi gaidījis, cerējis uz kaut ko īpašu un jau iepriekš ar gaidāmo materiālu esi bijis labi pazīstams. Ansambļa "Manta" debijas ieraksts, kuram laikam gan īsti nav nosaukuma, ir tieši šāds gadījums - domājams, ka katru tā dziesmu esmu koncertos dzirdējis vismaz piecas reizes, tās pazīstamas arī dažādos vairāk un mazāk nelegālos audio ierakstos, no kuriem veiksmīgākais nenoliedzami ir koncerts Latvijas Radio studijā, kur atrodams vienīgais man zināmais ieraksts vienai no man vistuvākajām Mantas dziesmām - "Ai nāve, nāvīte". Tagad, kad ir pieejams arī oficiāls Mantas ieraksts, varu to salīdzināt ar visu iepriekš dzirdēto, bet ir gandrīz neiespējami to vērtēt kā jauna materiāla apkopojumu.