Kazhes pierakstu burtnīca

Filma "Puikas gadi" jeb "Boyhood" kaut kādā mērā noteikti raisa asociācijas ar seriālu "The Wonder Years" (kādreizējo ĀĢ aprindās labāk zināmu kā "Die Wunderbaren Jahre"), kas stāstīja par zēna dzīvi skolas gadu garumā. Nezinu, vai Ričards Linkleters no šī seriāla iespaidojās, bet kaut kādai saistībai tur ir jābūt, vai arī nav.

Tas jau pamazām sāk pārvērsties par tradīciju - pēc izrādes Nacionālajā doties uz koncertu. Šoreiz vispār nebija divu domu - uz "Mantas" uzstāšanos "One One Riga" telpās (vēl pērn tā vieta saucās "9k1" (un arī adrese bija Briāna ielā, nevis Šarlotes) bija jāiet kaut vai tālab vien, ka šogad "Mantu" vēl nebiju vaigā skatījis. Vakara programmā bija arī grupa "Martas asinis", bet īsti necerējām viņu uzstāšanos sagaidīt (ceturtdienas vakars, koncerta sākums solīts ap vienpadsmitiem, bet mums vēl ar riteņiem uz Pārdaugavu jābrauc), un patiešām arī nesagaidījām.

Pēdējā šīs teātra sezonas "klases ekskursijā" devāmies uz "Raiņa sapņiem" Nacionālajā. Kā teikt - ar ko gan citu, ja ne Raini, būtu vispareizākais noslēgt kolektīvo teātra apmeklējumu pavasari? Bariņš gan šoreiz sanāca tāds plānāks - nieka astoņi cilvēki, bet tāpat kaut kāds kolektīvs jau šādi salasās, un performances "rokāde" veikšanai arī ar šo sastāvu būtu bijis gana. Tomēr to pataupīsim nākamajam teātra gadam.

Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?

Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kā izklausītos Led Zeppelin, ja viņu vokālists Roberta Plānta vietā būtu Elvis Preslijs un ja grupas dalībnieki būtu regeja fani? Es, redz, īpaši nebiju, bet grupa "Dread Zeppelin" gan.

Ebreju anekdote: Rabinovičs ieradies Odesā pēc desmit Izraēlā nodzīvotiem gadiem. Satiek Zilbermanu. Tas jautā: "Nu, kā dzīve Izraēlā?" Rabinovičs atbild: "Nav tur nekādas dzīves. Ebreju tur ir gandrīz tikpat daudz kā Odesā!"

Beidzot tas ir noticis! Vilcieniņu meistarībā ir izspēlētās visas 11 gludās kārtas, un atlicis vien deserts - pēdējā kārta un noslēguma ballīte. Uh, kas tā ir bijusi par sezonu! "Restorānvagonam" vien šīs sezonas laikā divas reizes mainījies galvenais redaktors, korespondenti ir mainījušies biežāk kā laika apstākļi Zosēnos, pāris reizes tikai brīnums palīdzējis izbēgt no bankrota, konkurenti pārpirka mūsu interneta adresi restoranvagons.lv un mums nācās pārcelties uz restoranvagonsrestoranvagons.lv, bet te nu mēs esam - sezonā ir gandrīz galā, un varam atskatīties uz tās norisēm.

Manā 2015.gada izaicinājumu sarakstā ir atrodama rindiņa "noskriet pusmaratonu (sacensībās)". Pērn man Rīgas maratonā sanāca savas spējas pārvērtēt, piesakoties pilnajai maratona distancei un pie 23 veiktiem kilometriem izkarot balto karogu. Šogad Rīgas maratons man ietu secen jebkurā gadījumā, jo tā laikā plānoju malkot vīnu Francijā pie Vidusjūras, un par pilno maratonu arī vairs nedomāju, jo tā veikšanai nepieciešams trenēties daudz vairāk, nekā man ir vēlēšanās, laika un vajadzības. Bet pusīti noskriet gan vajadzēja, un kur gan labāk tas izdarāms kā Rēzeknē?

Sen nebija būts kino - kopš mājās uzradies projektors vajadzība pēc lielā ekrāna sarukusi. No otras puses, arī filmu skatīšanās drusku ierobežota, jo laiks, laiks, laiks. Taču šīs Lieldienu brīvdienas izceļas ar diezgan nožēlojamiem laikapstākļiem, līdz ar to filmām ir dota iespēja. Un man jau pirms kāda laika bija ienākušās divas biļetes uz Rīgas lielāko kino kompleksu pēc kādām darbā uzvarētām derībām. Atlasījām piedāvāto, un izvēlējāmies filmu par Alanu Tjūringu.

Sevišķi ar "Interstellar" skatīšanos nesteidzāmies - ne tāpēc, ka būtu kādi aizspriedumi, bet tāpēc ka pēdējos mēnešos vispār ar filmām tā ir, kā ir - šķiet, ka vidēji pat viena nedēļā nesanāk. Vakar beidzot bija tāds vakars, kad varēja kaut ko noskatīties, un kālab gan ne vienu no pēdējā gada skaļākajām un veiksmīgākajām filmām?