Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka iepriekšējo reizi, kad es redzēju kādu Romeo un Džuljetas fragmentu, tā bija Romeo nāves aina, kur galveno varoni atveidoja robots Calculon no "Futurama". Patiesību sakot, neesmu drošs, ka vispār jebkad biju noskatījies "Romeo un Džuljetu" pilnā garumā. Un lugu noteikti arī neesmu lasījis. Īsi sakot - nekulturāls lops, ja vēlies dzirdēt manu viedokli.

Tā nu ir sanācis, ka Ivana Gončarova slavenāko darbu - romānu "Oblomovs" lasījis neesmu, tik vien kā fragmentus krievu valodas stundās kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Protams, ar grāmatas sižetu kaut cik pazīstams biju, līdz ar to gluži kā pilnīgs nezinītis uz teātri negāju.

Aptiekas festivāla "Ziemas zāles" pirmā koncerta sākumu man sanāca mazliet nokavēt, bet iemesls bija vairāk nekā attaisnojošs: Prāta spēles, kurās "Zaiga" gluži kā pēc pasūtījuma izcīnīja otro vietu. Proti - labs rezultāts, bet bez šampanieša, kas paredz iespēju uzreiz pēc spēles beigām doties uz koncertu.

Kaut kādā mērā tas galīgi nav normāli, ka tāds pašpasludināts Eiropas kino cienītājs kā es līdz šim nebija noskatījies pat vienu "Dogme 95" filmu - vai vismaz nevienu no klasiskākajām pēc šiem principiem uzņemtu kinolenti. Sākt izlēmu ar vienu no Dogmas vieglākajām filmām - "Itāļu valodu iesācējiem".

Semjuela Batlera "Erewhon" droši vien būtu pārspīlējums nosaukt par vienu no mūsdienu literatūras stūrakmeņiem, grāmatu, bez kuras nebūtu iedomājams ne Džoiss, ne Bekets, ne Gundega Repše. Taču tas nemaina apstākli, ka "Erewhon" ir visai savdabīgs romāns.

Nav tā, ka Apocalyptica man būtu īpaši tuva grupa. Patiesībā, līdz uzzināju par viņu koncertu Rīgā, par šo ansambli gadiem ilgi nebiju aizdomājies un pat nezināju, ka tas joprojām pastāv. Šķiet, ka pilnā garumā no viņu astoņiem ierakstiem esmu noklausījies tikai pirmo - to, kurā viņi spēlēja tikai un vienīgi Metallica dziesmas. Taču tā kā tagad esmu ieslēdzis sevī režīmu "ja ir gaidāms koncerts, kas man varbūt varētu šķist interesants, jāiet, lai pēcāk nesanāk tā, ka būšu palaidis ko interesantu garām", ar biļeti apgādājos jau ļoti savlaicīgi un sestdienas vakarā Arēnā Rīga ierados tieši laikā - 5 minūtes pirms uzstāšanās sākuma.

"Nimfomānes" 2.daļu skatījos savlaicīgi - pirmajā vakarā, kad tā Rīgā tika izrādīta. Vai tas nozīmē, ka par pirmo biju tādā sajūsmā, ka nevarēju ilgāk nociesties, neuzzinājis, kas ar Džo notiks tālāk? Vai arī tā bija gluži vienkārši apstākļu sakritība, ka šoreiz kompānija filmas apmeklējumam uzradās ātrāk? Uz šo un citiem jautājumiem atbilžu turpmākajā tekstā var gadīties, ka nemaz nebūs.

Šī bija mana pirmā viesošanās Liepājas teātrī (aprīļa sākumā gaidāma otrā), turklāt vēl - darba dienas vakarā. Liepāja taču tepat vien blakus ir - kālab, lai uz turieni nedotos pēc darba un vakarā - atpakaļ uz Rīgu?

Pagājušās piektdienas vakarā devos uz "Depo", kur notika šīs visai leģendārās iestādes 12 gadu dzimšanas dienas svinības. Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka "Depo" to gadiņu ir tik maz - tas nozīmē, ka klubs savu darbību sāka, kad biju jau pabeidzis vidusskolu. Tas gan, no otras puses, ir apliecinājums manam paša lielajam vecumam, kas ne obligāti nāk komplektā ar viedumu.

Gadās, ka man uznāk vēlme skatīties totālu sviestu. Tā tomēr nav, ka es būtu caur un caurēm intelektuālis, kas dievina tikai dāņu arthouse kino un klausās tikai kvalitatīvu džezu. Pupi un alus tomēr arī ir daļa vērtību sistēmas. Un, kad ir īpaši bezsaturīgs noskaņojums, gadās skatīties kaut ko tādu kā "What About Dick?".