Savulaik dēvēts par parodiju princi, Weird Al Yankovic joprojām reizi dažos gados nāk klajā ar jaunu ierakstu, kur aptuveni puse dziesmu ir mūsdienu hitu parodijas, bet otra puse - oriģinālkompozīcijas, imitējot dažādu mūziķu stilu. Nule kā klajā nācis viņa jaunākais veikums - "Mandatory Fun".

Dīvainā kārtā tā rādās, ka savā blogā par 2013.gada "Mega Riga" slēpņotāju pasākumu nemaz neuzrakstīju. Toreiz mans iespaids īsumā bija šāds: bija ļoti labi, bet no organizatoriskās puses šo to būtu bijis iespējams nostrādāt labāk, kā rezultātā biju noskaņots pats kaut ko darīt 2014.gada mega eventa organizēšanas labā. Reāli gan sanāca, ka nekādas iesaistīšanās no manas puses (vismaz - produktīvajā virzienā - nebija).

Piektdiena manā Opener plānā bija iezīmēta kā īpaša diena - tās vakarā bija gaidāms koncerts, kuru festivālā gaidīju vis, visvairāk - Jack White uzstāšanās. Viena no manām lielākajām muzikālajām nožēlām ir 2005.gadā neapmeklētais White Stripes koncerts Rīgā (kāpēc es uz to neaizgāju? vai man bija kaut minimāls attaisnojums?), un ja uz pilnīgu šīs kļūdas labošanu īsti nevaru cerēt (nekas neliecina, ka Džeks un Mega Vaiti tuvākajā laikā varētu atstākt kopīgu muzikālo darbību), tad tuvākais, uz ko mūsdienās varētu cerēt, bija solo Džeka Vaita uzstāšanās. Taču, protams, diena bija gara, un Vaits bija gaidāms tuvāk tās izskaņai.

Vēlme aizbraukt uz kādu rokfestivālu ārzemēs man bija jau ilgus gadus, faktiski - kopš tās reizes, kad Normis un Sīcis kopā devās uz "Hurricane". Zini, cik laika pagājis kopš tām dienām? Apaļi desmit gadi. Šķēršļi bija dažādi - nebija naudas, nebija kompānijas, nebija laika, reizēm traucēja viens no apstākļiem, reizēm vairāki. Beidzot šogad apstākļi sakrita labvēlīgi un sanāca tā, ka jūlija pirmajā nedēļā kopā ar Ediju un Uldi (ne to, kas @bubliks; ne to, kas @uldis, ne to, kas Iltners un pat ne to, kas @ubalodis, bet gan tādu, kas slepkava555) devos uz Gdiņā (Polijā) notiekošo Opener festivālu.

Taisnība katram ir sava, un tas bieži noved ne tikai pie strīdiņiem un pirkstu mētāšanas twittersfērā, bet arī pie gluži reāliem kariem un citiem jaukumiem. "Philomena", manuprāt, nav filma par katoļu klostera Īrijā šaušalīgu praksi pagājušā gadsimta vidū, pazemojot un bieži arī pilnībā pazudinot jaunas meitenes, kurām gadījies palikt stāvoklī, esot neprecētām. Pretējā gadījumā šī filma nespētu pacelties augstāk par atmaskotājkino statusu, kamēr realitātē "Philomena" ir kārtīga mākslas filma.

Ir tāds slēpnis "From Kurland with Love". Tas ir viens no tiem slēpņiem, par kuriem stāsta televīzijas reportāžās un par kuriem raksta blogos. Tas ir no slēpņiem, kuru dēļ vispār ir vērts slēpņot. Senos laikos, vēl pirms iepriekšējā Pasaules Kausa finālturnīra, es šī slēpņa maršrutu izbraucu ar automašīnu, veicot 1250 kilometrus un noslēgumā pašu slēpni nemaz neatrodot. Mans vārds viesu grāmatā gan vēlāk tika ieskricelēts, bet tu zini, kā ir ar tām karotēm, kuras atrodas. Un tagad, vairāk nekā četrus gadus vēlāk, maršrutu tika izlemts braukt vēlreiz, taču šoreiz - ar velosipēdiem.

Šī Aki Kaurismeki filma ir atrodama Normunda Naumaņa un Ditas Rietumas grāmatā "365 Dienas filmas", un tieši tālab to vakar sanāca skatīties - nejauši uzšķirta lapa vēstīja par labu somu kino metram.

Baltkrievu pankroka grupas "Neiro dībelis" pirmais studijas ieraksts "Gudri gabali" bija viens no vairāk skanējušajiem ierakstiem braucienā uz Opener festivālu Gdiņā (un braucienā no festivāla uz Rīgu). Šī dubultalbuma bukletā tu uzzināsi, ka ierakstā dzirdams 31 necenzēts vārds, sākotnēji domājām, ka runa varētu būt 31 rupja vārda lietojumu, taču šķiet, ka domāti ir dažādi vārdi, nevis viena un tā paša vārda atkārtojums. Kas gan nav sevišķi būtiski.

Ar šo filmu sanāca visai interesanti - viesojoties pie Normja redzēju tās treileri un tikai dažas dienas vēlāk izrādījās, ka filmu rādīs Opener festivāla kino teltī. Tā kā vienā no vakariem pēc lielo grupu koncertiem nekādu citu vēlmju man nebija - gāju vien skatīties, kā tad ir ar to Frenku.

Reizēm tu skaties filmu un tev šķiet, ka tā ir ja ne gluži dokumentāla, tad vismaz balstīta uz reāliem faktiem, bet izrādās - tā ir viena vienīga fikcija. Citreiz savukārt izrādās, ka kaut kas pilnīgi neticams ir gluži patiess. Šī filma ir tipisks otrais gadījums.