Kazhes pierakstu burtnīca

Marinai ir problēmas ar JRT aktrisi Elitu Kļaviņu. Ir gadījies no viņas dzirdēt, ka Kļaviņa nenoliedzami ir lieliska aktrise, bet viņas personāži parasti ir sieviešu dzimuma suņi, un tādi Marinai pie sirds neiet. Tad jau tikai loģiski, ka vismaz vienā izrādē, kuru šajā rudens sezonā JRT apmeklējām Kļaviņai bija jābūt galvenajā lomā.

Sēržam Geinsbūram ne tikai patika skaistas sievietes (kuram nepatīk!), bet arī gāja pie sirds mūzikas ierakstīšana kopā ar viņām un domājams, dāmu muzikālās dotības galīgi nebija tas, kas Geinsbūram rūpēja visvairāk. Tiesa, Bridžita Bardo pa reizei kādu mūziku ierakstīja arī bez Geinsbūra līdzdalības, tomēr ne jau sava vokāla formu dēļ Bardo kļuva par sava laikmeta sekssimbolu.

Kusturicas apmeklējuma diena bija, manuprāt, lietus ziņā bagātākā mūsu ceļojumā - lija teju nepārtraukti, un tas bija itin nomācoši, kā man nākas atzīt, tas noteikti mazliet koriģēja mūsu plānus, liekot vairāk sēdēt iekštelpās un mazāk - izbaudīt dabas skatus.

Ir noticis brīnums! Vēl ne gads nav pagājis, bet "Balkānu bamšļa kokteilis" ir atgriezies! Kas zina, varbūt es šo ceļojuma aprakstu finišēšu vēl pirms Septiņu armiju kaujas, kurā reptiloīdi beidzot tiks sakauti par visiem lāgiem. Tālab, kamēr zobeni vēl kalvē - aši uz Balkāniem!

Nezinu, vai "Calvary" saņems kādas balvas šīs sezonas prestižākajos pasākumos, bet vismaz man tā kļuva par ilgākā laikā iespaidīgāko noskatīto filmu. Varbūt, protams, daļēji pie vainas tas, ka nemaz tik daudz filmu šobrīd neskatāmies, bet domājams lielākais nopelns ir filmas kvalitātei.

Senos laikos, aptuveni šī gada pavasarī Edijs piedāvāja doties izbraucienā uz Amsterdamu novembrī ar mērķi atbalstīt Latvijas futbola izlasi tās (domājams bezcerīgajā) spēlē pret Nīderlandi. Tā kā tieši šī gada martā (vai tas bija februāris? kurš to vairs atcerās!) Amsterdamā biju pabijis, ne irkli nešaubījos - jābrauc ir! Kurš cits gan spēs ar savu skatienu samežģīt Arjēna Robēna kājas, ja ne es? Vai, ja būt kaut nedaudz godīgam, šķita, ka šis būs viens jautrs pasākums, kurā noteikti jāpiedalās.

Pieci gadalaiki. Itin nodreijāta tēma. Kā nekā Kims Kiduks par šo tēmu uzņēmis filmu, un vispār cik gan vēl gadalaiku varētu būt? Labi, nav svarīgi, ir vēla nakts, kad rakstu šo tekstu, tālab neatbildu par savu vārdu plūsmu. Lai gan - kad es par to būtu atbildējis?

Kad vasara ir garām, ir laiks ķerties pie pārgājieniem. Kukaiņi ir aizgājuši gulēt, koki zaudējuši lapas, no rīta teltī ir patīkami atvēsinošs, nevis atbaidoši karsts, un tu vari izbaudīt pārgājienu pēc pilnas programmas.

Šķiet, vēl nupat mēs spēlējāmies ar rotaļu vilcieniņiem un skraidījām īsajās bikšelēs, bet laiks trauc uz priekšu deviņjūdžu soļiem un nu jau noslēgusies Vilcieniņu meistarības 4.kārta. Par tās aktualitātēm tieši no norises vietas ziņo Restorānvagona speciālkorespondents Ulrihs Klucītis.

Īsti nezinu, kā tas nākas, bet "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" man skolā bija ieteicamās ārzemju literatūras sarakstā 12.klasē. Tur gan toreiz darbojās princips, ka katram vajadzēja izlasīt tikai vienu no saraksta grāmatām un pārstāstīt pārējiem (kuru gan interesē tā ārzemju literatūra, nav jau Rainis), tālab šo grāmatu nelasīju, un diez vai man tā tolaik būtu bijusi nepieciešama. Šodien, lai arī par radikālu Pētera Hēga cienītāju tā mani nepārvērta, vismaz kaut ko vērtīgu no tās gūt varēju, un tas jau ir kaut kas.