Kazhes pierakstu burtnīca

Pingvīnu kafejnīcas orķestris ir nenoliedzami slavenākā grupa, kuras nosaukumā parādās vārds pingvīns. Nē, tā nav gluži tiesa - bija vēl duets "The Penguins", kas izpildīja dziesmu "Earth Angel", taču ar visām manām simpātijām pret vecu mūziku doo wop nav gluži man tuvākais stils. Līdz ar to varu teikt, ka "Penguin Cafe Orchestra" ir populārākā labā grupa ar pingvīntēmu.

Levīns Deiviss ir folkmūziķis, kas sešdesmito gadu sākumā mēģina kļūt slavens Ņujorkas Greenwich Village, kas tolaik, domājams, bija visas pasaules folkmūzikas centrs. Iepriekš viņš uzstājās duetā kopā ar savu muzikālo partneri Maiku, taču tas izdarīja pašnāvību, un tagad Levīns cenšas izsisties vienatnē bez grandioziem panākumiem.

Sveiks, dārgo lasītāj!

Kamēr Džārmuša jaunākā lente "Only Lovers Left Alive" Latviju vēl nav sasniegusi, izmantoju iespēju noskatīties kādu no viņa vecajām filmām - no pieciem savstarpēji īpaši nesaistītiem stāstiem veidoto "Night on Earth".

Amsterdama to pilsētu, kuras noteikti vajadzētu apmeklēt, manā sarakstā bija jau vairāku gadu garumā. Kā nekā - Eiropa izbraukāta, ja ne krustu-šķērsu, tad visai pamatīgi noteikti, bet visa mana pieredze Nīderlandē aprobežojās ar pāris stundām lidostā 2007.gadā - diez vai to varētu skaitīt.

Pēdējā laikā kaut kā bija sagadījies, kā viss bija labs. Interesantas filmas, vērtīgas grāmatas, laba mūzika, baudāmi koncerti, garšīgi ēdieni, aizraujoši piedzīvojumi, atmiņā paliekoši slēpņi, jautras galda spēles, saturīgi ceļojumi, patīkamas dejas un skaistas sievietes. Un tad nāca New Kids Turbo.

Vai tu atceries, ko tu darīji 1994. gada 5. aprīlī? Pilnīgi iespējams, ka tu uz šo jautājumu nevari atbildēt tāpēc, ka tobrīd sevi neapzinājies vai pat vispār nepastāvēji. Es gan, protams, šaubos, ka mana bloga demogrāfijā dominē deviņdesmitajos gados dzimušas meitenes (neesmu drošs - ir vai nav kaitīgi sapņot), bet skarbā realitāte ir tāda, ka naktī, kad top šis teksts, līdz Kurta Kobeina nāves 20. gadadienai ir atlicis mazāk kā trīs nedēļas. Un tas biedē.

Šī, ja nekļūdos, ir apjomīgākā Ē.-Ē. Šmita grāmata, un tās lasīšana man paņēma daudz laika. Ļoti daudz laika. Kā tā? Jo lasīju to franču valodā, un nav tā, ka tajā man lasīšana padotos izcilos tempos. Taču noteikti nenožēloju, ka iepazinos ar šo romānu, kurš gan ne tuvu nav Šmita izcilākais darbs.

Larss fon Trīrs ir režisors, kura filmas man zināmā mērā vienmēr ir bijušas mīkla. Nekad neesmu varējis saprast, kas tieši viņu interesē vairāk - vēstījums, kuru pārraida viņa filma, vai veids, kā tas tiek pasniegts. Proti - vai viņam vispār ir svarīgs stāsts, vai arī viņš primāri domā par to, kā šokēt savu auditoriju. "Nimfomāne" nebūs tā filma, kas darīs šo lietu skaidrāku.

Pasen nebiju klausījies neko kobajiešu valodā, un vispār Magma bija drusku piemirsusies. Līdz ar to "Félicité Thösz" man kļuva par vienu no pēdējā laika patīkamākajiem pārsteigumiem.