Kazhes pierakstu burtnīca

Ja godīgi, es nemaz nezinu - kādas tad īsti ir standarta Lieldienas. Ko es darīju Lieldienās pirms gada, pat nevaru īsti noskaidrot. Šķiet, vienīgās kaut cik atmiņā palikušās, ir tās, kad biju Strasbūrā uz slēpņotāju pasākumu. Citus gadus droši vien devos slēpņošanas tūrēs tepat Latvijā, bet tā īsti atmiņā nekas nav palicis.

Šī bija tā reize, kad uz kādu JRT izrādi aizgāju, pat īsti nepainteresējies, vai tā ir laba, par ko tā ir un kur tā ir. Pozitīvais ir tas, ka Jaunajā Rīgas teātrī ieberzties ir visai grūti - parasti no turienes pārnāku tikai ar pozitīvām emocijām. Turklāt šoreiz situācija bija īpaši labvēlīga - Marinas sabiedrībā gan jau arī Vogonu dzejas priekšlasījumi nebūtu tik slikti.

Viesnīca "Diženā Budapešta" ir viena no tām filmām, kuras es tiku gaidījis un ko noteikti gribēju redzēt uz lielā ekrāna. Diemžēl nesanāca to redzēt diženākajā no Rīgas kinoteātriem, bet reizēm gan lielākajām, taču tas nekļuva par traucēkli filmas baudījumam.

Tas jau vairs nav nekas jauns, ka man patīk franču mūzika (reizēm). Un tas nepavisam nav nekas jauns, ka man patīk teātris. Un izbraucieni nedēļas nogalēs. Līdz ar to brauciens uz Liepājas teātri, lai tur baudītu izrādi "Piafa", bija tikai loģisks. Nezinu, cik loģiski bija apvienot teātra apmeklējumu ar līdzdalību orientēšanās sacensībās "Kurzemes pavasaris", bet par to varbūt izteikšos citreiz. Vai arī klusēšu mūžam.

Kas notiek, kad Džims Džārmušs izlemj uzņemt filmu par vampīriem? Kaut kas līdzīgs kā tad, kad viņš pievēršas vesternu žarnam - kino, kurš neatbilst nekādiem konkrētā stila kanoniem.

Šo Milana Kunderas eseju krājumu iegādājos kā lietotu grāmatu internetos līdzās vēl dažiem literāriem veikumiem, ar ko izlēmu papildināt sava grāmatu plaukta saturu. Vispār jau esejas nav gluži man pats tuvākais literārais formāts, bet reizēm gadās arī kaut ko tādu lasīt, turklāt Kundera ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem.

Ar savu piekto (ja pareizi māku skaitīt) studijas plati Līdsas kvartets "Kaiser Chiefs" ir atgriezušies britu albumu parādes virsotnē, bet vai viņiem ir izdevies savaldzināt mani? Lūk, pats būtiskākais šī rīta jautājums.

Iepriekšējā nedēļas nogalē saņēmu uzaicinājumu par godu IvetasZ apaļajai jubilejai (jo jebkura dzimšanas dienas ir apaļa jubileja - gadu skaits ir vesels skaitlis) doties uz Miķeļtorni veikt egļu stādītāja pienākumus, nemaz nebija šaubu - jābrauc, vai tur lūzt vai plīst. Tiesa, bija tehniskas problēmas saistībā ar manā pārziņā esošo suņu bataljonu, taču pateicoties Ievas un Irēnas gādīgajai palīdzībai, arī šis jautājums tika atrisināts.

Entonijs Bērdžess pats sevi galvenokārt uzskatīja par komponistu, tomēr parasti, ja kādam viņa vārds ir zināms, tas saistās ar romānu "Mehāniskais apelsīns" (un, protams, ikonisko tāda pat nosaukuma Stenlija Kubrika filmu). Taču patiesībā viņš bija ļoti produktīvs autors ar milzīgu skaitu izdoto grāmatu, turklāt viņa literāta karjera sākās pēc tam, kad viņam kļūdaini tika diagnosticēts smadzeņu audzējs un atvēlēts viens gads, ko dzīvot.

Mana pazīšanās ar "Katzenjammer" daiļradi nesanāca gluži hronoloģiski pareiza - vispirms es iepazinu šī ansambļa otro albumu un tikai tad - debijas plati. Protams, grupai ar diviem ierakstiem tas nav nekas dramatisks, bet vienlaikus - izsekot progresam (vai tā trūkumam šādā veidā ir pagrūti).