Kazhes pierakstu burtnīca

27. decembrī Imantā, netālu no skujukoka, norisinājās pirmā tradicionālā gadskārtējā ceļojošā atklātā Imantas kausa izcīņa vilcieniņu pāru spēlē. Ar binokļa, 25 metru statiskās virves un pavisam neliela daudzuma brīnumainā pulverīša palīdzības tajā paviesoties izdevās arī Restorānvagona speciālkorespondentam Staņislavam Bērziņam.

Ziņojam, ka tehnisku iemeslu dēļ turpmāk vairs neiznāks lairaksts "Sarkanās brīvības vagons" (bijušais "Restorānvagons"). Ilgstoši nelabvēlīgā Krievijas kurbļa kursa dēļ Somijas uzņēmējs Vladimirs Petrovs atzina par labāku visus savus vagonus pārdot metāllūžņos un turpmāk vairs nefinansēt preses izdevumu iznākšanu.

Pārgājiens Alūksne-Ape kā obligāti veicams maršruts man noskaidrojās jau pagājušā gada maijā, kad kopā ar Mārtiņu un Ivaru veicu garāko posmu Valka-Ape. Mēģināju tā iešanu organizēt vēl iepriekšējā ziemā, bet dažādu iemeslu dēļ īstenojās tas tikai 2014.gada ziemas saulgriežos. Toties kā īstenojās!

"Pāri bortam" ir viena no Marinas mīļākajām bērnības filmām, kuru viņa zina burtiski no galvas. Tā kā es to līdz šim redzējis nebiju, tad pirmajos Ziemassvētkos pievērsāmies šai kinolentei. Un te nu tu varēsi iepazīties ar maniem novērojumiem.

Man patīk sevi uzskatīt par cilvēku, kuram ir skaidri plāni. Es zinu, cik daudz ūdens man mēnesī jāidzer (lai arī to parasti neievēroju), cik kilometri jāveic ar velosipēdu, cik reizes jāizpeldas Ģērdiņstrautā. Tālab es skaidri zināju, ka uz Daugavpili nākamo reizi braukšu 2015.gadā, lai tur noskatītos kādu teātra izrādi. Bet reizēm gadās, ka viss nenotiek, kā gribētos, tad man nākas atkal un atkal pierādīt, ka mēs esam un būsim tie labākie. Tā vismaz "Prāta vētra" apdziedāja BK Brocēni himnā. Un kas gan būtu es, lai apšaubītu Renāru Kauperu?

Šī filma ir paradokss, kas radies uz cita vēsturiska paradoksa pamatiem. Cik daudz tu zini filmas, kam pamatā ir deviņus gadus vecas meitenes rakstīts romāns? Es, protams, nenoliedzu brīnumbērnu pastāvēšanu, taču tur vienmēr ir jāsaglabā sava deva skepses. Ir plaši zināmi stāsti par to, kā brīnumbērns Mocarts jau piecu gadu vecumā bija klavierspēles virtuozs un savu pirmo simfoniju viņš sacerēja, būdams astoņgadīgs puņķutapa, taču jāņem vērā, ka viņa agrīno darbu reputācija nav tāda, ka tie mūsdienās piedzīvotu daudz atskaņojumu un savus izcilākos meistardarbus viņš radīja jau kā pieaudzis cilvēks. Un Deizija Ešforde pilnīgi noteikti nebija Mocarts brunčos.

"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.

Manta Daugavpilī viesojās arī pagājušā gada izskaņā (toreiz - kopā ar Gaujartu), bet toreiz nu jau aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ uz koncertu nedevos. Šoreiz tikām sanāca veiksmīgs komplekts - "Manta" Artilērijas pagrabos un vēl izrāde Daugavpils teātrī.

Vispār jau es uz Daugavpils teātri biju paredzējis doties kaut kad 2015.gadā, kad sāksies izaicinājums "10 teātri", bet sanāca aizbraukt arī šogad, apvienojot teātra un Ansambļa "Manta" koncertu apmeklējumus.

Nekad neesmu slēpis, ka mēdzu šo to dzīvē darīt statistikas pēc - ķeksītis (vai precīzāk - ķeksīšu skaits) man ir diezgan spēcīgs motivētājs. Līdz ar to kuram, ja ne man, būtu jāiet skatīties teātra iestudējumu, kuram pamatā ir statistika - vācu/šveiciešu apvienības "Rimini Protokoll" izrādi "100% Rīga"?