Kazhes pierakstu burtnīca

Man patīk dokumentālas filmas. Man patīk filmas par rokmūziku. Man patīk dokumentālas filmas par rokmūziku. Vai tas būtu iemesls, lai man patiktu filma "20 pēdu attālumā no zvaigznēm", kas vēsta par bekvokālistu skarbo likteni mūzikas pasaulē? Par to - jaunākajā "Restorānvagona" numurā, tfu, šajā bloga ierakstā.

Jau pirms vairāk nekā nedēļas noslēgusies Vilcieniņu meistarības 3.kārta, bet kaislības ap to vēl nekādi nerimst. Par populārā turnīra tumšajiem noslēpumiem ziņo "Restorānvagona" speciālkorespondents Ulrihs Klucītis.

Savulaik Eirovīzijas dziesmu konkurss bija "mana tēma". Ne tādā ziņā, ka es nevarētu iedomāties lielāku ņudzinātāju (pilnīgi nevietā vārds, bet tas nekas) par ikgadējo mazzināmu viduvēju Eiropas dziedātāju ērkšķu krūmā parādi, bet tādā, ka universitātē maģistra darbā veicu šī konkursa rezultātu analīzi un korekciju (vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu). Līdz ar to tas ir tikai loģiski, ka labie cilvēki Iveta un Edijs mani (un Marinu) dzimumdienā sveica ar biļetēm uz izrādi "Eiro-Vīzija" Nacionālajā teātrī.

Kā jau biju solījis pats sev Mantas koncerta Kaņepes Kultūras centrā laikā, arī uz šī ansambļa uzstāšanos Depo aizdevāmies par spīti tam, ka šonedēļ piektdienas vakars nebija gluži darba nedēļas nobeigums, jo arī sestdien devos darboties pie virpas.

Pagājuši desmit gadi kopš pirmās kino dokumentālistu viesošanās Šķērsielā, un šie gadi nesuši daudz pārmaiņu gan ieliņas ikdienā, gan valsts mērogā. Dažs piedzimis, cits nomiris, cits vienkārši pazudis no redzes loka. Ā, un Latvija ieguvusi neatkarību un tiecas Eiropas virzienā.

Nakts orientēšanās pasākums "Ārprāta nakts" ir leģendārs, tur divu domu nevar būt. Pirmo reizi tas notika pirms tik daudz gadiem, ka būtu pat neērti teikt - kāds vēl padomās, ka Šmita kungs jau būtu jāsēdina ragutiņās un jāved uz mežu. Bet man tikai šogad pirmo reizi bija iespēja šajā mitoloģiski episkajā pasākumā piedalīties.

Oktobra otrajā-trešajā dekādē man sanāca kādu laiciņu pavadīt otrpus Atlantijas okeānam, mazliet tad nu pastāstīšu, kā tieši man tur gāja.

Noklausījies jaunāko Pink Floyd veikumu, izlēmu atgriezties tuvāk saknēm, prom no mārketinga trikiem, specefektiem un ārišķībām, un kas gan saistībā ar PF būtu tālāk no sabiedriskajām attiecībām kā Sida Bareta solo karjera? Tālab šodien man austiņās skan "The Madcap Laughs".

Pilnīgi neticās - nebiju bijis uz nevienu "Mantas" koncertu kopš pašas vasaras, pat uz albuma prezentāciju nebija sanācis aiziet. Kā gan lai vairs dēvējos par "Mantas" stalkeri un kā lai vairs apgalvoju, ka esmu lielāks grupas cienītājs kā piecgadīgais Olivers no Rustanoviču dzimtas? Vienīgais veids reputācijas saglābšanai - apmeklēt "Mantas" uzstāšanās gan KKc, gan "Depo" (gaidāma nākamnedēļ).

Skatiens vērsts grīdā, minimāla interese par visu apkārt notiekošo, klusēšana kā labākā aizstāvība, aizraušanās ar vienroku bandītu (lai gan arī tā - ar savu devu vienaldzības) - tāds ir aktuālākās pašmāju kinolentes "Modris" galvenais varonis (vārdā Modris, kā gan citādi?).