Kazhes pierakstu burtnīca

Sanāca, ka visai ilgi nevarēju saņemties noskatīties šo filmu un beidzot līdz tai tiku, būdams visai labi slims ar angīnu, tadējādi filmu skatījos daļējā zombija stāvoklī, kas patiesībā pat nebija slikti, jo tā ir gana nesteidzīga, lai to varētu baudīt šādā režīmā.

Irāna ir valsts, kurā katru gadu tiek uzņemtas vismaz dažas izcilas filmas, par spīti tam, ka tur valdošais islāma režīms nebūt neveicina šādu radošumu. Nezinu, kādas kvalitātes ir valsts atbalstītais kino (un vai tāds vispār ir), bet neatkarīgās filmas Irānā taisa tiešām kolosālas, par spīti tam, ka visi tajās iesaistītie cilvēki visai nopietni riskē, domājams, reizēm arī ar savu dzīvību.

"Neaizskaramie" Francijā kļuva par vienkārši mega kases grāvēju, turklāt filma var lepoties ar lieliskiem panākumiem arī ārpus savas dzimtenes, kam noteikti par labu nāk tas, ka, atšķirībā no iepriekšējā lokālā superhita "Bienvenue chez les Ch`ti" šī filma nepazūd tulkojumā - tā ir tikpat labi mērķēta uz starptautisku auditoriju kā uz lokālo.

Pienāca kārtējais rīts ar nu jau tradicionālo telts savākšanu, tradicionālajām un nu jau pamatīgi apnikušajām brokastīm no līdzpaņemtās pārtikas un došanos tālēs zilajās. Visai drīz šīs zilās tāles mūs atveda pie viena no skaistākajiem spoguļiem, kādus dzīvē nācies redzēt. Jāuzsver, ka šo spoguli ieraudzīja Liene ar savu fotogrāfa skatienu, kamēr es truli blenzu uz ceļu, kā jau pamata šoferim pieklājas. Kārtējais Norvēģijas dzirdais ezers, kuram otrpus bija skaistas sniegotas virsotnes, nodrošināja tādu mirror efektu, ka pat fotošops līdzi nestāv, nerunājot nemaz par GIMP. Turklāt vieta pati par sevi bija pilnīgi nekāda - kaut kur otrpus dzelzceļa sliedēm, pie viesnīcas (normālas, bet noteikti bezjēdzīgi dārgas), bet skats - vairāk nekā rubli vērts!

Nupat Twitter diskusijas rezultātā aizdomājos mazliet vairāk par šo jautājumu, tā ka 140 zīmēs neiekļaušos.

No rīta atsākām ceļu. Pirmā pieturvieta - kārtējais slēgtais muzejs. Līdz sešdesmitajiem gadiem šajā vietā bijusi ļoti mežonīga ferma - bez pieejas ceļiem, kā dēļ nepieciešamās preces tai piegādātas pa jūru un pēc tam desmit kilometrus transportētas ar kājām. Norvēģi ir sūrie veči. Tiesa, kad nomira pēdējais saimniecības īpašnieks, neviens tajā ievākties vairs negribēja, tāpēc te uztaisīts muzejs. Mums kārtējo reizi par laimi - esam ārpus darba laika, jo ieeja, protams, ir dārga, bet mums jau pietiek apskatīt ēkas no ārpuses. Kāda no palīgēkām sasita to tik šķībiem un dažādu formu dēļiem, ka mazliet atgādina āfrikāņu "arhitektūru". Laikam jau viss skaidrs - kvalitatīva koksne ziemeļos ir dārga, un šķūni var sasist arī no atliekām.

Greims Čepmens bija galvenā zvaigzne Monty Python pilnmetrāžas filmās, taču ārpus tām jāatzīst, ka viņa karjerā pēc Lidojošā cirka izjukšanas bija visai skumja un varbūt pat traģiska.

Skat. vārdu mākoni ar hokejistiem, kuri Dinamo sastāvā guvuši vārtus iepriekšējā sezonā. Jo lielāks burtu izmērs - jo vairāk vārtu minētais hokejists iemetis. Kopā skaitīti vārti regulārajā sezonā un izslēgšanas spēlēs.

Sparks ir viena no nedaudzajām grupām, kuru koncertu plāniem es pastiprināti sekoju. Šis koncerts nebija tas gadījums, kad LV ziņu portālā ieraugu "Rīgā uzstāsies YYY" un padomāju - ok, varētu aiziet, bet par koncertu uzzināju pašas grupas mājas lapā. Tas liecina - esmu fans vai vismaz uz to pusi. Protams, piektdienas vakarā vienam stumties uz Ventspili un naktī atpakaļ, dižu prieku nesagādā, bet neesmu jau arī tāds "fans", kurš tālāk par Kalnciema kvartālu nejaudās aizdoties. Turpceļam piepildīju mašīnu ar pasažieriem, kas pieteicās caur paker.lv (vienas dienas laikā pieteicās četras kompānijas, kas liek domāt, ka šis saits ir visai populārs jauniešu aprindās). Atceļu gan mēroju viens.

Atceļā no "Sparks" koncerta Ventspilī automašīnas salonu pieskandināja "The Vaccines" otrais studijas ripulis. Ar šo plati grupa, kura vēl tikai pirms gada debitēja ar taisnojošos ierakstu "What Did You Expect from the Vaccines?" apliecina, ka nule tā ir pieaugusi un kļuvusi nopietnāka. Vai vismaz pati tā domā.