Šo seriālu sāku skatīties ar lielām cerībām, ka tas varētu būt vairāk nekā vienkārši labs, un pirmā noskatītā sērija (kas hronoloģiski patiesībā bija otrā) manu sākotnējo interesi tikai uzkurināja. Kā gan citādi varētu būt - ne katrā seriālā tu redzi piedalāmies Džoniju Depu, kurš liek pundurim līst tualetes podā un mēģina atriebties Rikijam Džerveisam par tā visai nesaudzīgajiem vārdiem Golden Globes ceremonijā Depa filmai The Tourist. Deps šeit atveido pats sevi (protams, nedaudz kariķētā veidā), un ir lielisks.

Tā kunga divi tūkstoši divpadsmitā gada rudzu mēneša divi desmit piektajā dienā Neiburgas Livonijas ordeņa pilī tika dzertas kāzas. Tajās vīra un sievas kārtā tika ievadīti bruņinieks Uldis no Rīgas un Neibādes, un daiļava Angelika no Švānenburgas muižas. Uz kāzām bija sabraukuši viesi no tuvienes un tālienes. Kāzas dzēra trīs dienas un trīs naktis, un medus ne tikai pār ūsām pilēja, bet arī mutē tika.

Reku šeku - trešajā piegājienā arī Liene Sound Poets ieraudzīja, un bija sajūsmā. Ko principā varēja arī gaidīt.

Globālā pasaule ir vienkārši neaprakstāmi sarežģīta. Ņemsim par piemēru šo filmu. Tā visur tiek dēvēta par franču filmu, lai gan faktiski tās budžetā 64% ir Francijas, 14% Beļģijas, 12% Itālijas un 10% Marokas pienesums. Arī filmas režisors Radu Mihaileanu tiek skaitīts par francūzi, lai gan pēc tautības viņš ir ebrejs, kas dzimis Rumānijā (un viņam ir tipisks rumāņu vārds un uzvārds). Un šajā ebreja režisētajā franču filmā vairums aktieru ir arābi, turklāt vairāki centrālo lomu atveidotāji - palestīnieši. Domājams, ka īsteni ticīgajās Islāma zemēs šī filma varētu būt aizliegta, jo tās vēstījums visai slikti iet kopā ar džudistēm parandžās.

Vilis still doesn`t pass to me but I don`t care. Where he comes from (Latvia) they burn black people into tar and make roads out of them.

Skaidrojums - es neplānoju turpmāk vienmēr albumu recenzijas rakstīt tādā veidā, kā redzams zemāk. Šis ir tikai un vienīgi eksperiments.

Reizēm es mēdzu dzīvot mucā, kā rezultātā palaižu garām aktualitātes. Tā tikai pirms pāris nedēļām es pirmo reizi noskatījos skandalozo video, kas kļuva par iemeslu Pussy Riot notiesāšanai, tikai nesen uzzināju, kas tas tāds - Vilis Lācītis - un arī grupa "The Sound Poets" līdz šī gada Positivus festivālam man bija tukša skaņa. Vai vismaz - gandrīz tukša, es zināju, ka grupa agrāk dēvējās par Smaragda pilsētas burvjiem un ka tajā spēlē viena Lienes kolēģa brālis, kurš plašākām masām ir pazīstams ar to, ka viņš nav Prāta vētras dalībnieks (kā man patīk šādas teikumu konstrukcijas!). Taču pēc kā viņi izklausās - es tiešām nezināju. Un tad es Salacgrīvā "skaņas dzejniekus" (vai "normālos dzejniekus", atkarībā no tā, kā interpretē) izvēlējos pār Demjenu Raisu un vēlāk savu izvēli atzinu par labu esam. Nākamo reizi mums bija paredzēts viņus redzēt kā iesildītājus Prāta vētras Valmieras koncertā, taču šosejas remontdarbu dēļ ieradāmies par vēlu, Poeti bija jau beiguši spēlēt un kompensācijai iegādājāmies abus pieejamos viņu diskus - šo albumu un EP ar jaunākajiem singliem.

Šur tur šo grāmatu dēvē par "Stroikas" turpinājumu, taču patiesībā tā nemaz nav, kopīga abām grāmatām ir tikai tēma, bet realizācija - pilnīgi atšķirīga. "Lāčplēsis" nav rakstīts pseidobiogrāfiskā stilā, bet gan ir pilnīgi atklāts fantāzijas darbs, kurā gan, protams, ir sava deva personīgās pieredzes un vērtējuma. Tā centrā ir trīs latviešu celtnieki Anglijā, katrs no viņiem nedaudz atšķirīgā situācijā. Viens no viņiem ir celtniecības firmas īpašnieks, kurā viņš algo savus tautiešus. Pārējie divi ir šie tautieši. Atkal jau grāmatā ir kāds "action" elements - šoreiz tā ir nacionāļu organizācija, kas vēlas uzspridzināt Pļaviņu HES, lai no dzelmēm izceltu Staburagu (ja kas - man bija pirms kāda laika doma, ka vajadzētu kādai absurdai Latvijas partijai deklarēt līdzīgu uzdevumu - izcelt Staburagu un šādi "atjaunot Latviju"). Jā, Pļaviņu HES, to pašu, kas nosaukts par godu Rūdolfam Hesam.

Patiesībā es vispirms izlasīju Lācīša otro grāmatu - "Pamodināt Lāčplēsi", un tikai tad - "Stroiku", taču apraksti taps grāmatu hronoloģijas secībā un pieņemot, ka tu, manu mazo lasītāj, par Vili Lācīti neko nezini un tikai nupat esi iepazinis bērnu pornogrāfiju Minidiskonta lapā.

Varētu teikt, ka šī ir vienkārša "boy meets girl" kategorijas filma, taču laikam tā nav gluži tiesa. Zēns (Henry Hopper, leģendārā Denisa Hoppera dēls) ir apsēsts ar nāvi - visu savu brīvo laiku (un tāds viņam ir viss laiks, jo skolā viņš neiet) viņš pavada, apmeklējot dažādu svešinieku bēres, viņam patīk uz asfalta zīmēt sev apkārt kontūru un vēl viņam ir draugs - japāņu kamikadzes no 2.Pasaules kara spoks. Meitenei (Mia Wasikowska) savukārt ir smadzeņu audzējs un atlikuši vien trīs mēneši ko dzīvot. Šajos trīs mēnešos viņa varētu palīdzēt zēnam rast ticību tam, ka dzīvot ir vērts.