Kazhes pierakstu burtnīca

Vācot savus nebeidzamos futbola materiālus, uzdūros Abrenes futbola komandas pieminējumam 1940.gada Latvijas kausa izcīņā. Tā rezultātā drusku vairāk iedziļinājos vēsturē.

Vakar salīdzinoši pavēlāk devāmies mini velo izbraucienā pa Torņakalnu, iesākot meklēt kādu visai garu multi šajā mums visai tuvajā Rīgas rajonā. Kas attiecas uz pašu slēpni, tur viss bija feini, bet drusku pārsteidza (kā cilvēkus, kuri vakaros pa pilsētu apkārt neklīst) tas, cik daudz visur var redzēt dažādus nodzertus purnus un cik daudz cilvēkiem pirmdienas vakars ir gana labs iemesls, lai drusku ierautu. Es, protams, saprotu - vasara, silts vakars, forši iedzert kādu aliņu - tur nesaskatu neko tādu, lai būtu ar pirkstu jārāda un jābaras. Bet runa jau nav par pāris aliem, bet par tādu kārtīgu šmigu, par to, ka vismaz 75% ap 22:00 uz ielām novērojamo cilvēku ir visai smagā pālī, tā it kā patiešām šodien (un katru dienu) būtu Vappu. Reizēm laikam esmu morālists, jo man tas galīgi nešķiet ok.

Šķiet, man vajadzētu pārstāt lasīt Vodhauza grāmatas - tās ir grūti nosaukt par mākslinieciski augstvērtīgām, un pēdējā laikā tās ir grūti nosaukt arī par asprātīgām (ne tādā ziņā, ka Vodhauzs būtu pārstājis rakstīt smieklīgi, jo viņš pasen ir miris, bet tādā ziņā, ka man viņa humors ir apnicis). "Not George Washington" gan vismaz ir visai atšķirīga grāmata no vairuma viņa daiļdarbu - droši vien tāpēc, ka tā arī tapa agrāk, laikā, kad Vodhauzs bija jaunāks nekā es tagad. Daļēji šī grāmata ir autobiogrāfiska - tās galvenais varonis Džeimss Kloisters ir žurnālists/rakstnieks, kas mēģina iegūt vārdu Londonas presē un kuru kaut kur Anglijas dziļienē gaida viņa līgava, kurai būs jāgaida tik ilgi, kamēr viņš iegūs pietiekamus līdzekļus, lai varētu viņu precēt. Taču Londona un panākumi Džeimsam sagriež galvu un viņš izlemj, ka nekādu Mārgaretu (tā sauc viņa līgavu) viņam vairs nevajag un tālab viņš izlemj viņai neatklāt savus panākumus. Lai to labāk apslēptu, viņš sarunā trīs čaļus, ka viņš visu savu milzīgo publikāciju daudzumu izdos zem viņu vārdiem - katram no šiem atvēlot pa rakstniecības sfērai, šiem atvēlot pa 10% no ienākumiem. Taču vienā brīdī šie čaļi saprot, ka viņi var veiksmīgi izslēgt Džeimsu no pārtikas ķēdītes, jo tagad viņiem pašiem ir zināms vārds literārajās aprindās un viņi ir apguvuši Džeimsa rakstības manieri tik labi, ka viņi var rakstīt paši. Protams, beidzas viss laimīgi un Džeimss apprec Mārgaretu.

Vispār jau šo filmu vajadzēja skatīties 3D variantā, bet īsti šādas iespējas man nebija. Verners Hercogs, kā zināms, ir viens no retajiem režisoriem, kam vienlīdz labi vienmēr paticis strādāt dokumentālajā un mākslas kino, un - pārkāpt robežas starp vienu un otru abos virzienos. Arī šajā filmā, kura pamatā ir dokumentāla, Hercogs ir izmantojis pāris trikus, lai izliektu to Visumu, kurā viņš darbojas. Taču filmas materiāls ir gana aizraujošs arī bez albīniem radioaktīviem krokodiliem, un te Hercogs var teikt paldies izciliem pagātnes māksliniekiem, kuri arī ir tie, kas padarīja šajā filmā rādīto alu īpašu. Īsi sakot - pirms aptuveni 30-35 tūkstošiem gadu kādā alā tagadējās Francijas dienvidos uzdarbojās ļoti spējīgi alu gleznotāji, kuru radītie attēli saglabājās līdzi mūsu dienām pateicoties nogruvumam, kas pirms 28 tūkstošiem gadu noslēdza šīs alas ieeju. 1994.gadā ala tika atklāta, kopš tā laika tajā iekšā ir viesojušies zinātnieki, un Vernera Hercoga kino grupa. Tev vai man kā tūristam šajā alā diez vai spīdētu pabūt, labākais, uz ko varam cerēt, ja tiks īstenoti franču plāni, varēsim apskatīt reāla izmēra alas kopiju kaut kur ne pārāk tālu no īstās alas. Kas gan, protams, nav gluži tas pats.

Šis ieraksts tapa vēl pirms NSRD kļuva komerciāli un pielāgojās plašajām publikas masām. Tajā lieki meklēt hitus, kurus caurām dienām drillē Radio Skonto winamp pleiliste. Te grupa ir dzirdama savā sākotnējā nepieradinātajā formā.

Šī ir viena no pēdējām Francijas Oskaram virzītajām filmām manā sarakstā, reāli pēc tās atlikušas vēl tikai divas filmas, jo pēdējo plānoju atstāt neskatītu,tālab ka Hoa Binh nav īsti pieejama nevienā formātā. Jau šī filma bija visai grūti dabonama, kā rezultātā to skatījos krieviskā tulkojumā, kurā gan dažas ainas vienkārši nebija itzulkotas. Ja tomēr man vajadzētu vismaz druksu pastāstīt par pašu filmu, tad varu ieskicēt tās sižetu. Romī Šnaidere atveido Mariju - sievieti, kura izšķiras veikt abortu, jo viņa vairs nemīl vīrieti, kuram butu jābūt par viņas bērna tēvu. Viņai jau ir pusaugu vecuma dēls, un relatīvi normālas attiecibas ar šī puiša tēvu. Tikām kāds viņas draugs grimst depresijā, un viņam draud atlaišana no darba. Tas īsumā būtu arī viss, jo šī filma nav satriecoši dinamisjam jas laikam ir normāli šāda nosaukuma filmai. Romī Šnaideres spēle te ir lieliska, bet faktiski nekā vairāk, ko piebilst, man arī nav. Tāda tipiska klusā uņ rāmā drāma, kādu Eiropā nekad nav trūcis, manā izpratnē nekā satriecoši iespaidīga šajā filmā nebija. Kas varētu arī būt par iemeslu, kālab teju 35 gadus pēc tās iznākšanas šī filma nav sevišķi viegli pieejama.

Šo filmu būtu grūti nosaukt par mežonīgi strauju, ne velti tā sakas ar skaņu, kā no akas ar šausmīgu čīkstēšanu tiek vilkts ārā spainis, un filmas gaitā mēs vēl vairākas reizes šo spaini redzēsim. Dialogu šajā filmā gandrīz nav, to diezgan labi var skatīties bez pilnīgi jebkādu valodu zināšanām, ja kaut kas pārmaiņas pēc arī tiek pateikts, tā uztveršana problēmas nerada. Kas šajā dilma vispār notiek? Te tu redzēsi cilvēkus sēžam, cilvēkus staigajam un cilvēkus stāvam. Reizem tās bus sievietes, reizēm vīrieši, arī karavīru tērpos. Ā, un vēl tu te redzēsi, kā aitai tiek pārgriezta rīkle un nogriezts galva. Labu apetīti! Ja var ticēt vikipēdijai, tad ši filma ir par kādu jaunu sievieti, kura mēģina izbēgt no Tunisijas lauku ciemata dzīves tradīcijām un rutīnas, taču atbilstoši maniem novērojumiem filma Daudz vairāk stāsta par šo rutīnu nekā par sievieti. Nav tā, ka man šādas filmas neaprakstāmi patikTu, jo lai arī es neesmu totāls action cienītājs` man tomēr patīk, ja filmā ir vismaz kaur kas` kas piesaista manu uzmanību, un šajā filmā ar to ir pašvaki, vards garlaicība te ir ļoti pat vietā. Ne, nav tā, ka man vajadzētu, lau visi vienmēr visu laiku runā, arī reālajā pasaulē nē, bet es neesmu ņo tiem cilvēkiem, kas māk izbaudīt spaiņa vilkšanas ņo akas čīkstēšanu. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kāds bija franču kino ļaužu pamatojums mēģināt šo filmu virzīt Oskaram, jo man nav skaidrs, kura būtu tā auditorija, kas spētu šo filmu novērtēt. Tad jau man ir skaidrāka situācija ar Vienkāršo stāstu, kas arī bija uz letarģiskuma pusi, bet tur vismaz ir personāži un situācijas, ār ko var identificēties. Tikām klusējoši ziemeļāfrikāņi mani kaut kā galīgi neuzrunā. Lai gan nē, na v tā, ka viņi būtu tieši klusējoši, visādas murmināšanas filmā ir diezgan daudz, bet nekā tāda, kas mani spētu šajā filmā uzrunāt, te pilnīgi noteikti nav, jo mani ne pārāk interesē tā reģiona tradīcijas, un visvairāk man šī filma atsauc prātā visai katastrofālās Āfrikas filmas, ko skatījos sava ar kino apkārt pasaulei projekta oetvaros.

Jāatzīst, ka man līdz šim nav bijis nekādas skaidri formulētas attieksmes pret vienu no pēdējo 50 gadu nozīmīgākajām politiskajām personībām - Anglijas premjerministri Mārgaretu Tečeri, sauktu par "dzelzs lēdiju", kas visus astoņdesmitos gadus turēja Lielbritāniju savas konservatīvās valdības grožos. Parasti Tečeri mūsdienās ir pieņemts atainot kā negatīvu personāžu (vismaz tajā pasaules daļā, ar kuru man ir lielāka saskarsme - iespējams, ka labēji konservatīvās aprindās Tečere ir pielūgsmes objekts), kas radīja Lielbritānijā bezdarbu, nodarbojās ar "konsolidāciju" un vēl iesaistījās Folklendu karā. Taču katram stāstam, protams, ir vairāk kā viena puse, un šajā filmā Mārgareta Tečere tiek parādīta ja ne gluži kā cilvēks - tad vismaz uz to pusi.

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir ne vairāk kā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.