Šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā saulainā nākotne. Vispār tā vien šķiet, ka vairums rakstnieku no nākotnes neko labu negaida un paredz, ka mums priekšā ir labākajā gadījumā zombiju apokalipse, bet sliktākajā - apokalipse bez zombijiem.

Neilgi pēc tam, kad pie mums bija kaučsērfinga ietvaros viesojusies Korīna no Rumānijas, izlasīju grāmatu par pēdējām 100 dienām pirms komunisma gāšanas šajā valstī. Jāatzīst, ka par Rumānijas vēsturi sevišķi interesējies nebiju, zināju vien to, ka ilgus gadus šajā valstī pie varas bijušo Čaučesku pāri būtībā nolinčoja. Taču es tā īsti nebiju piefiksējis to, cik psiha patiesībā bija konkrētā valsts.

Pirms vairākiem gadiem, kad tika noskatītas visas iepriekšējās Vesa Andersona filmas, šķiet, atzinos šim režisoram mīlestībā, caur blogu, protams, un ne tādā ziņā, ka es pēkšņi būtu homoseksualizējies, bet fakti ir tādi, ka Andersonu kā kino burvi es pilnīgi noteikti apbrīnoju. Viņa jaunākais veikums - "Moonrise Kingdom" - visai droši nonāks tajā pašā iecienīto filmu plauktiņā, kur viņa iepriekšējie darbi.

Gluži trijos naktī mēs no Mehamnas neizbraucām, taču sevišķi ilgi nodzīvoties viesnīcas numurā tomēr nevarējām, dzinulis teica, ka apstāties nedrīkst. Tiesa, kamēr Liene vēl gulēja, izlasīju krieviskā Top Gear žurnālā (nevaicā, kādēļ tāds bija atrodams Vidara kotedžā) rezultātu testam, kur tika salīdzināts offroad Segway ar Landrover apvidnieku. Pārsteidzošā kārtā apvidnieks izrādījās labāk piemērots braukšanai pa kupenām.

Ir grāmatas, kuras man sen jau vajadzēja izlasīt, bet nekādi nebija sanācis to izdarīt. Šī Oskara Vailda luga pilnīgi noteikti ir viena no tām. Ieraudzījis to mūsu Varšavas namatēva Kžištofa grāmatplauktā, ilgi nedomājot, ņēmu un izlasīju.

Katru reizi, kad pie mums gadās kādi kaučsērferi, piedavājam viņiem ar mums nobaudīt kādu kino pasaules brīnumu. Reizēm gadās, ka mana izvēle ir katastrofāla, kā, piemēram, tai reizē, kad ar čali no Austrālijas skatījāmies dāņu filmu par miesniekiem, kas sāk slaktēt cilvēkus un tirgot viņu gaļu.

Nekad neesmu slēpis, ka grupa Coldplay man nepatīk. Ne tādā nozīmē, ka man tā riebtos un es to uzskatītu par pretīgu un atbaidošu, bet mani tās daiļrade neuzrunā un vienmēr esmu uzskatījis šo ansambli par garlaicīgu. Varbūt ne gluži tik garlaicīgu kā Keane, bet apmēram vienā plauktā liekamu ar U2 (vēl vienu no tām grupām, kas man visai labi uzdzen miegu). Līdz ar to skaidrs, ka uz šīs grupas koncertu Varšavā es biju galvenokārt tāpēc, ka Liene ir šī ansambļa cienītāja. Mana attieksme pirms koncerta būtu aptuveni raksturojama sekojoši: tā kā es neko no tā negaidu un grupa man nepatīk, koncerts droši vien būs ok. Proti - ja neko daudz negaidi, visticamākais - būs vismaz drusku labāk par cerēto.

Rīts bija pelēks un nedaudz lietains, kā jau to varēja gaidīt. Ieēduši vieglas brokastis, braucām uz lidostu, no kuras arī sākas slavenais pārgājiens. Kas ir labi Mehamnas lidostā, automašīnu stāvvietā nav jāmaksā, droši vien tāpēc, ka pilna tā nekad nemēdz būt, jo dienā šajā lidostā nolaižas tikai četras lidmašīnas, un, domājams, tie nav ne Boeing, ne Airbus.

Šķiet, ka būtu pienācis laiks turpināt aprakstu, citādi drīz jau Islandes ceļojuma piezīmes būs jāžurnalē, bet es te vēl tālāk par Rovaniemi neemsu ticis.

Šī ir piektā pēc kārtas Tima Bērtona režisētā filma ar Džonija Depa piedalīšanos. Un septītā - ar Helēnu Bonamu Kārteri. Tas liecina par zināmu pastāvību, un arī filmas stils seko tai pašai pastāvībai, kura laikam gan ir caurvijusi visu Bērtona kino karjeru. Viņš ir režisors, kurš māk uzburt krāšņas pasaules, bet ne tik ļoti labi - radīt viengabalainas filmas. "Tumšās ēnas" šajā ziņā nav nekāds izņēmums - atkal jau visi var slavēt viņa uzburto septiņdesmito gadu mazpilsētu ar gotisko pili un vampīru, kurš droši vien ļoti labi iederas pasaulē, kur Alice Cooper ir populārs, bet kaut kas visā šajā izcili labi kopā nelīmējas.