Kazhes pierakstu burtnīca

Kas gan var būt labāks veids, kā pavadīt pirmo vakaru Helsinkos, nekā skatoties filmu par mirstošu pensionētu ebreju prostitūtu, kas pārdzīvojusi Aušvici, viesnīcas numuriņā, kurā diviem poļiem nāksies gulēt vienā gultā (heh, cik labi, ka mēs ieradāmies ātrāk un varējām ieņemt mazās gultas, un viņi domājams vēl nezina, kāds pārsteigums viņus sagaida!). Šī filma, kas saņēma arī Oskaru kā labākā filma svešvalodā, taču dīvainā kārtā tā vēl nav izdota DVD formātā, līdz ar to man sanāca šo filmu skatīties visai bēdīgā VHS ierakstā.

Saņēmis jaunu un svaigu (strādājošu) Kindle, uzreiz ķēros pie grāmatas, kuru biju plānojis sākt lasīt tad, kad iepriekšējais Kindle atdeva galus - 2011.gada Bukera prēmijas uzvarētāju - Džuljena Bārnsa "Beigu sajūta". Bārnss ir viens no tiem mūsdienu rakstniekiem, kuru darbi mani īpaši interesē, un interesēja vēl pirms viņš tieka pie Bukera, tādējādi no viņa pagaidām titulētākās grāmatas gaidīju daudz. Un sagaidīju.

Šīs grāmatas lasīšana man gāja ļoti smagi. Iesāku to vēl kaut kad februāra beigās, mēģināju to marta sākumā lasīt ceļā uz Berlīni, bet biju pārāk garlaikots, tad tā tika nolikta uz ilgāku laiku malā, atsāku lasīšanu neilgi pirms Lieldienu ceļojuma uz Strasbūru, tiku līdz gandrīz grāmatas beigām pa ceļam uz Strasbūru, un tad notika lielais un smagais FAIL - Strasbūras viesnīcā atklājās, ka ir sabojājies ekrāns manam Kindle. Lai arī cik ļoti man patiktu minētā ierīce, jāatzīst, ka papīra grāmatām šādi niķi nemēdz piemesties. Citā topikā varētu pieminēt, ka esmu jau saņēmis "replacement Kindle" un nosūtījis veco Amazonam, tagad vēl tikai jāsagaida, kad man šamējie atmaksās 62 latus par UPS pakalpojumiem vecā Kindle sūtīšanai. Sola - līdz šīs nedēļas beigām.

Lai arī progresīvais roks ir viena no inteliģentākajām rokmūzikas formām, diez vai tam par labu reklāmu var kalpot apstāklis, ka vienas no šī stila nozīmīgākajām grupām nosaukumā divas pareizrakstības kļūdas - grupas nosaukumā minēto ģeneratoru radīja amerikāņu fiziķis Robert J. Van de Graaff, bet VdGG šādi sevi nosauca tālab, ka pareizi fiziķa vārdu pierakstīt vienkārši nemācēja.

Reiz sensenos laikos kaut kur tālā un teiksmainā zemē sauktā par Šveici dzīvoja jauns psihiatrs Karls Jungs. Viņš bija salasījies gudras grāmatas un augsti godāja kāda gados vecāka šīs pašas profesijas pārstāvja, saukta par Zigmundu Freidu, atziņas. Kādu dienu, kur gadies, kur ne, Jungu Kārlis tika pie jaunas pacientes - ebrejietes no Krievijas Sabīnes Špīlrainas. Sabīne bija drusku dīvaina meitene - kas gan droši vien ir visai raksturīgi cilvēkiem, kas nonāk trakonamos. Sabīnes ārstēšanā Kārlis izlēma izmantot kādu jaunu metodi - jau minētā Freida izgudrotu pieeju, kad tu pacientu ārstē, ar viņu sarunājoties. Nevis izmantojot tādas drošas un pārbaudītas metodes kā:

Šķiet, nekur oficiāli šāda versija līdz šim nav izskanējusi, bet ir atsevišķi priekšnosacījumi, kas liek domāt, ka šāds variants būtu neiespējams. Protams, var jau gadīties, ka Aigars Kalvītis plāno šo vietu paturēt sev, taču man ir grūti noticēt, ka šāds risinājums varētu būt ilgtermiņā reāls.

Mums uzsmaidīja tā laime šo filmu skatīties par veselām divdesmit minūtēm ātrāk kā citur Latvijā, taču apraksts top jau nākamajā rītā, līdz ar to nekādi nevaru pretendēt uz to, ka es būšu tas pirmais, kas Interneta vidē kaut ko pastāstīs par jaunāko Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists".

Pirms neilga laika hipsteru plašumus pāršalca nepatīkama ziņa, ka Radio 101 šobrīd nav tie labākie laiki un ka tur vairs nebūs dzirdami Švāns, Terzens un Peneze jeb raidījums "Ausīs rīts". Par šo ziņas var atrast gan @delfilv, gan @irlv, gan droši vien simtos dažādu twitter kontu. Nepretendēju uz finansista statusu un nemēģināšu analizēt, kālab tā notika, ka rīta raidījuma komanda paziņoja, ka finansiālu apstākļu dēļ viņi 101 ēterā vairs nebūs atrodami, bet viens gan man šķiet tizli.

Ja slēpņotāju aprindās būtu pieņemts prezentēt sevi EHR stilā, tad šobrīd būtu šādi:

Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.