Kazhes pierakstu burtnīca

Ir viens čalis, viņš ir mākslinieks. Viņam ir sieva, viņa ir aktrise. Viņš ir francūzis, viņa ir itāliete. Viņai ir sakars ar citu vīrieti. Viņa pamet vīru. Vīrs izdara pašnāvību. Šādi varētu ļoti īsi atstāstīt šīs filmas sižetu. Vai to var atstāstīt arī garāk? Ir vēl otrs čalis. Viņš ir otrā plāna aktieris/statists. Filmas uzņemšanā viņš iepazīstas ar meiteni. Viņi tagad ir kopā. Viņš iepazīstas ar mākslinieku. Tas viņu un meiteni uzaicina pie sevis dzīvot. Tā viņi arī dara. Meitenei nepatīk, ka viņas puisis vairāk tusē ar mākslinieku un mazāk ar viņu. Nekāda homoseksuālisma tur gan nav, viņi ir tikai draugi. Kad mākslinieku pamet sieva un viņš pārdzīvo, bet aktieris viņu mierina, viņa draudzene ir totāli sašutusi un grib puisi pamest. Viņai tas gandrīz izdodas.

Ja neskaita vairākus ne sevišķi baudāmus (vairumam potenciālo klausītāju) eksperimentālos ierakstus, "Plastic Ono Band" ir uzskatāms par Džona Lenona solo karjeras debiju. Un šis būs tas gadījums, kad jāatzīst, ka tas rada iespaidu, ka varbūt "bītlu" izjukšana nebija nemaz tik traģisks notikums - ap septiņdesmito gadu visi šīs izcilās ex-grupas dalībnieki pamanījās ierakstīt kaut ko patiešām iespaidīgu. Protams, ignorējot Ringo, bet kurš gan varētu iedomāties viņu neignorēt? Harisonam bija "All Things Must Pass", Makartnija pirmie solo veikumu - "McCartney" un "Ram" arī nav peļami, bet Džons... "Plastic Ono Band" varētu būt viņa karjeras dusmīgākais ieraksts, kurā Džons pievēršas visiem tiem jautājumiem, kas viņam bija tolaik tik ļoti aktuāli: gan paša salauztajai ģimenes dzīvei (sākot ierakstu ar "Mother" un noslēdzot ar "My Mummy`s Dead", gan izpratnei par to, kas viņam šajā pasaulē bija svarīgs iekš "God", kur Lenons atzīst, ka viņš netic ne Jēzum, ne bītliem (pieliekot punktu diskusijai par to, kurš no šiem diviem fenomeniem bija lielāks), šī pati tēma izvērsta arī super agresīvajā "I Found Out". Protesta balāžu stilā ieturētajā "Working Class Hero" Džons sasniedz savas skaudrības virsotni, paziņojot:

Šī grāmata visai labi padodas īsa kopsavilkuma rakstīšanai, tālab tādu šeit sniegšu. Henrijs Činaskis ir relatīvi populārs rakstnieks. Katru vakaru viņš izdzer pāris sešpakas ar alu un vēl kādu daudzumu spēcīgāka alkohola, un tad sāk rakstīt. No rītiem viņš vienmēr vemj. Tāpat viņš vemj dažādās stresa situācijās. Viņam raksta daudzas lasītājas, laiku pa laikam viņš ar kādu no viņām iepazīstas personīgi. Bieži izrādās, ka pirmajā tikšanās reizē viņam "nestāv" pietiekami labi, jo viņš ir pārāk daudz dzēris. Taču vienmēr ir arī otrā reize. Tad viņi kādu laiku pišas (savādāku darbības vārdu šeit piemērot nebūtu īsti vietā), līdz vai nu Henrijs satiek nākamo sievieti, vai šai sievietei ir jābrauc mājās. Un tad viss iet atkal pa apli. Vēl varētu pieminēt, ka Henrija sievietes vienmēr ir daudz jaunākas par viņu - kamēr Henrijam (šķiet) 55 gadi, viņa sievietes reti ir vecākas par 30, un paša Henrija lielākā dzīves ambīcija ir nodzīvot līdz 80 gadu vecumam, lai tad pārgulētu ar 18 gadīgu meiteni. Nopietns dzīves mērķis, IMHO.

Romantiska komēdija par to, kā tika izgudrots vibrators. Izklausās nedaudz stulbi, ne? Taču patiesībā - pietiekoši vēsturei atbilstoši, tīri kā izglītojošs kino filma varētu būt ļoti pat ok. Proti, kā izrādās, vairāku gadsimtu garumā mediķi ārstēja sievietes, kas sirga ar "histēriju" (slimību, kura tā īsti neeksistē), veicot ārstnieciskas procedūras, kuras būtu grūti raksturot citādāk kā ar vārdu masturbācija. Un - tas jau izklausīsies vēl idiotiskāk - šajā darbā viņiem smagi nogura rokas, strādājot teju rūpnieciskos apmēros. Un kas šādā situācijā varētu līdzēt? Protams, ka kaut kas līdzīgs šim:

Mans tēvs bija sabotieris. Mans vectēvs bija sabotieris. Mana vectēva vectēvs bija sabotieris. Mana vectēva (..) vectēva vectēvs noteikti bija sabotieris. Tiesa, nevienu no saviem senčiem es nepazinu, jo sabotieru izdzīvošanai ir nepieciešama stingra anonimitāte, kuras sasniegšanai sabotieru mazuļi līdzīgi dzeguzēniem tiek iedēstīti godīgas rūķu ģimenēs un rātnais rūķu tēvs nemaz nenojauš, kādu odzi viņš audzina savā saimē. Vēl būdams tikai sīks knēvelis, kam nupat izsniegta atļauja spēlēties būvbedrē, es zināju, ka arī es dienās nesīšu sabotiera vārdu. Protams, šo vārdu tu nevari nest skaļi un lepni, jo kādu sabotāžu gan tu varēsi veikt, ja ikviens zinās, ka tev šūpulī bija ielikta sabotiera kārts. Lai kļūtu par veiksmīgu sabotieri, tev gadiem ilgi nākas valkāt rūķa masku - centīgi mācīties skolā kalnracības pamatus (šīs zināšanas noderēs arī tad, kad tu vēlēsies nobrucināt kādu rūķu būvētu tuneli), būt vienam no skaļākajiem kliedzējiem mītiņos, kas vērsti uz sabotēšanas izskaušanu, un pat kādu reizi piedalīties maznozīmīgā zeltraču ekspedīcijā, kurā tu nekādu sabotāžu neveic, jo tev ir nepieciešams uzturēt kārtīga un godīga rūķa reputāciju. Un tad beidzot pienāk lielā diena - tevi brigādes vadītājs uzaicina doties pēc lielākā zelta krājuma, kāds dzirdēts rūķizācijas pastāvēšanas vēsturē, tu labprāt pieņem šo piedāvājumu, un īstajā brīdī uzspridzini kādu eju, lemjot rūķus drošai nāvei, savāc pats visu zeltu un dzīvo tālāk laimīgs.

Makartnija grupas "The Wings" pēdējais albums droši vien nav viens no tiem (nedaudzajiem) viņa pēcbītlu karjeras ierakstiem, kas varētu sevišķi kādu interesēt. Lai arī tā nosaukums liek domāt, ka Makka ar to atgriežas pie saviem pirmsākumiem, saturiski nekas par to neliecina. Šis ir tipisks septiņdesmito gadu beigu albums, kurā ir atrodami Makkas un kompānijas mēģinājumi pārbaudīt savus spēkus visos tolaik populārajos mūzikas stilos, cenšoties apliecināt, ka viņi joprojām ir jauni un hipsterīgi. Protams, ar piebildi, ka viss šeit dzirdamais ir caurausts ar tipisku Makartnijismu, te ir dzirdami mēģinājumi rast savu vietu līdzās pankiem, diskotājiem un jaunā viļņa pārstāvjiem, pa reizei izpildot arī kaut ko absolūti retro stilam piederīgu. Kaut kādā mērā šis ir saucams par konceptalbumu, taču koncepts ir tik neoriģināls, ka par to bonusa punkti nepienākas - albums ir veidots (vismaz daļēji) kā radio stacijas pārraide (kas varētu būt attaisnojums spēlētās mūzikas stilu daudzveidībai, ja vien nebūtu tā, ka teju jebkura šī ieraksta dziesma izklausās pēc tipiska Radio Skonto repertuārā ietilpstoša "labuma") - šādu piegājienu The Who īstenoja vēl 15 gadus pirms Wings, kas laikam nav īsti liels grupas vitalitātes apliecinājums.

Pēdējā nedēļa man aizritējusi šī ieraksta zīmē, to noklausoties droši vien ne mazāk kā 20 reizes, un līdz ar to droši vien ir labi tas, ka man šis ieraksts patīk, pretējā gadījumā sevi varētu klasificēt kā mazohistu. Esmu viens no tiem tipāžiem, kas uzskata, ka grupas "Genesis" spožākie gadi beidzās līdz ar Pītera Geibriela aiziešanu un ka grupas astoņdesmito gadu lieliskie panākumi čārtos abpus tam lielajam slapjumam, ko mēdz dēvēt par Atlantijas okeānu, nav nekāds dižais kvalitātes rādītājs. Vienlaikus "Selling England by the Pound" ir droši vien Geibriela ēras veiksmīgākais veikums - vienlaikus pietiekami ambiciozs un episks, taču ne pārmudrīts kā "The Lamb Lies Down on Broadway", popsīgs un muzikāli baudāms reizē. Ja Gabriela laika "Genesis" kontekstā šādi termini ir lietojami, tad šis ieraksts sākas ar diviem no populārākajiem grupas agrīnā perioda skaņdarbiem - "Dancing with the Moonlit Knight" un "I Know What I Like (in Your Wardrobe)". Moonlit Knight sākas liegi un mierīgi, tipiskā viduslaiku manierē, bet tad pārtop par grandiozu progroka šovu, kurā galvenā zvaigzne ir grupas ģitārists Stīvs Hekets, kurš patiesībā pie spīdēšanas savā kopdarbības ar Genesis periodā tika relatīvi reti, bet šis ir viens no tiem ierakstiem, kur viņa klātbūtne ir vislielākā. Lai arī "I Know What I Like" nosaukums man nezkādēļ liek domāt par Braienu Adamsu un "The Only Thing That Looks Good on Me", nekāda pamatojuma tam nav, jo pat dziesmu tematikā nav īsti nekā kopīga, jo šis ir normāls progroks, nevis... kas tas lai arī nebūtu, ko spēlē Adamss.

Šis man bija jauns piegājiens - dienā, kad esmu nupat izlasījis grāmatu, noskatīties arī pēc tās uzņemto filmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka filmai scenāriju rakstījis grāmatas autors - Niks Hornbijs. Vienlaikus gan jāatzīst, ka šai komēdijai, kurā galveno lomu atveido Kolins Fērts, ir saturiski un idejiski visai maz saistības ar šāda paša nosaukuma grāmatu. Jā, Fērta varonis ir "Arsenal" fans ar lielu stāžu, bet tas patiesībā arī ir vienīgais, kas vieno filmu un grāmatu. Filmai visam ir pilnīgi cita doma, savādāki akcenti, varoņa attiecības ar futbolu ir atainotas daudz paviršāk un trulāk, varoņi ir visai plakani un idejiski tur nav gandrīz nekā no grāmatas. Fērts brīžiem ir smieklīgs, bet biežāk nav, un kopumā filma ir visai garlaicīga un nemotivējoša saprast lietas būtību. Lasi grāmatu!

Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.

Ir 2075.gads. Uz Mēness dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vairums viņu ir no Zemes izsūtīti noziedznieki un viņu pēcnācēji. Uz pavadoņa dzīvība kūsā zem zemes, kur "loonies" (jeb mēnesieši) audzē labību, pamatā eksportam uz Zemi. Faktiski viņi tur joprojām ir ieslodzītie (lai arī vairums ir formāli brīvi), bez sevišķām cerībām uz labāku nākotni. Taču tam ir lemts mainīties, kad nāks revolūcija, kuras galvenais vadonis būs sevi apzinošs dators vārdā Maiks, kuram palīdzēs anarhistiski noskaņots profesors Bernardno de la Paz, vienrokains datoru meistars Manuels un politiskā aktīviste Vaiominga Nota.