Kazhes pierakstu burtnīca

Divas nedēļas mums nebija sanācis doties kopīgos izbraucienos - vispirms es biju Berlīnē, bet pēc tam Liene - Itālijā. Tad nu aizvadītajās brīvdienās zaudēto ja ne gluži kompensējām, tad vismaz bišķi izbraukājāmies gan.

Es neteiktu, ka esmu lielā sajūsmā par filmām, kuru darbība norisinās cietumā. Jā, protams, ir izņēmumi (Shawshank Redemption, piemēram), taču "Pravietis" nav viens no tiem. Filmas galvenais varonis ir alžīriešu izcelsmes čalis, kas 19 gadu vecumā nonāk cietumā uz 6 gadiem par uzbrukumu policistam. Mums netiek parādīts, kas tur īsti notika, bet var saprast, ka Maliks jau kopš bērnības ir bieži pastrādājis dažādus noziegumus, tomēr viņš īstajam cietumam izrādās, ka nav gatavs - jau vienā no pirmajām dienām viņu noskata vietējie korsikāņu bandīti un izvēlas par instrumentu, ar kuru nogalināt cietumā esošu naidīgas organizācijas pārstāvi. Maliks sākumā pretojas šim ierosinājumam, taču sapratis, ka viņam ir tikai divi varianti - nogalināt vai tikt nogalinātam - izvēlas pirmo. Tā viņš pamazām kļūst par korsikāņu "sesto numuru", allaž tiekot gana labi pazemots, jo viņš jau nav korsikānis, bet tikai "smirdīgs arābs". Taču pamazām viņa prestižs aug, arī tāpēc, ka viņš pašmācības ceļā ir apguvis korsikāņu valodu, un tā viņš ar laiku kļūst visai tuvs padotais galvenajam korsikānim Cēzaram Lučiani. Laikam ritot, Lučiani noorganizē to, ka Maliks periodiski var tikt pie kādas brīvas dienas, kurā kārtot Lučiani darīšanas, taču čalis paralēli nodarbojas arī ar narkotiku tirdzniecību paša vajadzībām, tādējādi visai aizkaitinot Lučiani, kurš Maliku uzskata par savu īpašumu. Beigu beigās Lučiani dod Malikam uzdevumu sameklēt vēl čomus un nogalināt paša Lučiani bosu. Vai salīdzinoši pozitīvais varonis spēs to izdarīt?

Vēl viena filma, kas redzēta jau sen, bet nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav tikusi aprakstīta blogā. Jāatzīst, ka šāda prakse nepavisam nav laba, jo šīs konkrētās filmas gadījumā vispār ar lielām pūlēm spēju atcerēties tās saturu. Šī ir uz šo brīdi jaunākā Sofijas Kopolas filma, ievērojama ar to, ka tā saņēma galveno balvu Venēcijas filmu festivālā, taču vienlaikus nevar teikt, ka par to būtu sajūsmā visi kritiķi - Rottentomatoes tās vērtējums nav nekas izcils.

"Beginners" ir drāma ar komēdijas elementiem, kas stāsta par cilvēku attiecībām. Eh, cik garlaicīgs pirmais teikums padevās! Tās galvenais varonis Olivers (Jūens Makregors) ir vairāk vai mazāk veiksmīgs dizaineris, kas nodarbojas ar albumu vāciņu sagatavošanu rokmūziķiem, kura tēvs pēkšņi 75 gadu vecumā (pēc sievas nāves) dēlam atklāj, ka visu mūžu viņš ir bijis gejs un tagad viņš grasās dzīvot īstu geja dzīvi. Un ne tik ilgu laiku vēlāk nomirst ar vēzi. Filmas darbība lēkā starp dažādiem Olivera dzīves posmiem - bērnību; laiku, kad tēvs dzīvo savu "geja dzīvi", un pēc tēva nāves. Filmas nosaukumam - "Iesācēji" - atbilst abi divi šie varoņi, jo viņi savā personīgās dzīves lauciņā ir iesācēji, un it īpaši tas attiecas uz Oliveru, kurš līdz šim nekad nav spējis izveidot sakarīgas ilgtermiņa attiecības, taču iespējams, ka franču aktrisē Annā (kura pati ir ļoti nepastāvīga) viņš būs atradis savu īsto otro pusi.

Ilgu laiku gribēju saņemties noskatīties Džordža Harisona piemiņas koncertu, un nu tas ir izdarīts. Šajā koncertā Džordža draugi svinēja šī neapšaubāmi izcilā (vai arī tomēr apšaubāmi izcilā?) mūziķa dzīvi, izrādot viņam godu. Koncerta dalībnieku vidū atrodami tādi pašsaprotami vārdi kā Pols Makartnijs, Ringo Stārs, Eriks Kleptons (šķiet, ka viņu draudzību nespēja iznīdēt pat tas, ka Kleptons Džordžam atvīla sievu), Džefs Linne, Toms Petijs, Gerijs Brūkers, Džordža dēls Dhani, Bilijs Prestons un Ravi Shankar meita Anuška. Koncerta ievadā tiek izpildītas pāris Ravi Šankara sacerētas kompozīcijas (kā nekā arī paša Harisona organizētais koncerts Bangladešas atbalstam sākās tieši Šankara uzstāšanos). Tam seko dziesmas, kuras radījis pats Harisons. Jāatzīst, ka patiesībā man tieši ievada daļa šķita emocionāli visspēcīgākā, lai gan nekādi sevi nesauktu par indiešu mūzikas cienītāju, taču šī bija tā koncerta daļa, kas šķita vissirnīgākā un mazāk iestudēta. Tiesa, visvairāk iestudētā daļa arī ir ok - pārtraukums, kurā vispirms tiek izpildīts "Sit on my face" no Monty Python repertuāra, bet tad Maikls Peilins kārtējo reizi pauž savu vēlmi būt par malkascirtēju (jā, Monty Python dalībnieki šeit ir sastopami, tiesa - bez Džona Klīza, bet ar plikiem dibeniem). Turpmākā koncerta daļa manai gaumei ir bišķi pārāk moderni aranžēta, un tādā veidā šī uzstāšanās zaudē kaut kādu daļu no nepieciešamā personiskuma. Pie plusiem tikām varu pieskaitīt, ka šeit neparādās nekādas attiecīgā brīža superzvaigznes - tikai tādi mūziķi, kuru ceļi ar Harisona dzīves gājumu ir nopietni pārklājušies. Tāpat varu tikai paust savu atzinību tam, ka divās dziesmās koncertā tiek izmantots viens no Harisona mīļākajiem instrumentiem - ukulele, un konstatēt faktu, ka Dhani vizuāli ir vienkārši 100% sava tēva kopija. Vienlaikus - šis noteikti ir tāds koncerts, kura galvenā vērtība bija tiem, kas tur piedalījās - gan kā dalībnieki, gan kā skatītāji, bet televizora (vai jebkādā citā ekrānā) liela daļa šī pasākuma jēgas nav uztverama. Vienlaikus - dziesmas jau, protams, ir labas.

Šo filmu varētu teikt, ka noskatījos divreiz - vakar it kā noskatījos to gandrīz pilnā garumā, taču patiesībā tajā laikā pierakstīju Berlīnē atrastos slēpņus, rezultātā filmai nemaz nesekoju. Šovakar skatīšanās bija autentiskāka, lai arī ne gluži izcila.

Pēdējās nedēļās blogā novērojams pamatīgs klusums, kas saistīts ar visai būtiskām pārmaiņām manā dzīvē. Kopš 5.marta neesmu vairs sastopams @delfi, bet esmu sastopams @infogr_am. Šī iemesla pēc uz nedēļu biju Berlīnē, piedaloties #build09.

Normālos apstākļos es nemēdzu lasīt grāmatas par folkloru, arī par lībiešu folkloru ne. Taču sanāca tā, ka Liene bibliotēkā paņēma veselas trīs grāmatas par lībiešiem (meklējot atbildes uz jautājumiem dažiem slēpņiem), un es ņēmu un vienu no šīm grāmatām izlasīju - grāmatu par lībiešu folkloru.

Nezinu, vai tā ir korekta prakse, rakstīt savus iespaidus par filmu aptuveni 3 mēnešus pēc tās noskatīšanās, bet ar šo filmu man ir sanācis tieši šādi - "Inbetweeners" mēs skatījāmies decembrī, bet es nekādi nespēju saņemties par to uzrakstīt, un tikai tagad to beidzot daru. Turklāt šī filma pilnīgi noteikti nav tā vērta, lai par to domātu mēnešiem ilgi. Tā ir balstīta uz kaut kāda seriāla par četriem angļu tīņiem, un ir šo varoņu debija uz lielā ekrāna. Filma stāsta par to kā šie četri čaļi, kurus droši vien labākajā variantā varētu saukt par gīkiem, pēc vidusskolas beigšanas dodas uz Maljorku to party with the ladies. Viens no varoņiem nupat ir pašķīries ar savu draudzeni, un draugi uzskata, ka seksīgās dienvidu čiksas ir tieši tas, kas viņam (un vēl jo vairāk - viņiem) tagad ir nepieciešams. Protams, kā jau tas parasti dažādiem sekstūristiem gadās, nonākuši Maljokrā, viņi atklāj, ka viņi tur nav kļuvuši par gultasdieviem, bet joprojām ir tādi paši gīki, kā viņi bija iepriekš Anglijā.

Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.