Šis ieraksts tapa vēl pirms NSRD kļuva komerciāli un pielāgojās plašajām publikas masām. Tajā lieki meklēt hitus, kurus caurām dienām drillē Radio Skonto winamp pleiliste. Te grupa ir dzirdama savā sākotnējā nepieradinātajā formā.

Šī ir viena no pēdējām Francijas Oskaram virzītajām filmām manā sarakstā, reāli pēc tās atlikušas vēl tikai divas filmas, jo pēdējo plānoju atstāt neskatītu,tālab ka Hoa Binh nav īsti pieejama nevienā formātā. Jau šī filma bija visai grūti dabonama, kā rezultātā to skatījos krieviskā tulkojumā, kurā gan dažas ainas vienkārši nebija itzulkotas. Ja tomēr man vajadzētu vismaz druksu pastāstīt par pašu filmu, tad varu ieskicēt tās sižetu. Romī Šnaidere atveido Mariju - sievieti, kura izšķiras veikt abortu, jo viņa vairs nemīl vīrieti, kuram butu jābūt par viņas bērna tēvu. Viņai jau ir pusaugu vecuma dēls, un relatīvi normālas attiecibas ar šī puiša tēvu. Tikām kāds viņas draugs grimst depresijā, un viņam draud atlaišana no darba. Tas īsumā būtu arī viss, jo šī filma nav satriecoši dinamisjam jas laikam ir normāli šāda nosaukuma filmai. Romī Šnaideres spēle te ir lieliska, bet faktiski nekā vairāk, ko piebilst, man arī nav. Tāda tipiska klusā uņ rāmā drāma, kādu Eiropā nekad nav trūcis, manā izpratnē nekā satriecoši iespaidīga šajā filmā nebija. Kas varētu arī būt par iemeslu, kālab teju 35 gadus pēc tās iznākšanas šī filma nav sevišķi viegli pieejama.

Šo filmu būtu grūti nosaukt par mežonīgi strauju, ne velti tā sakas ar skaņu, kā no akas ar šausmīgu čīkstēšanu tiek vilkts ārā spainis, un filmas gaitā mēs vēl vairākas reizes šo spaini redzēsim. Dialogu šajā filmā gandrīz nav, to diezgan labi var skatīties bez pilnīgi jebkādu valodu zināšanām, ja kaut kas pārmaiņas pēc arī tiek pateikts, tā uztveršana problēmas nerada. Kas šajā dilma vispār notiek? Te tu redzēsi cilvēkus sēžam, cilvēkus staigajam un cilvēkus stāvam. Reizem tās bus sievietes, reizēm vīrieši, arī karavīru tērpos. Ā, un vēl tu te redzēsi, kā aitai tiek pārgriezta rīkle un nogriezts galva. Labu apetīti! Ja var ticēt vikipēdijai, tad ši filma ir par kādu jaunu sievieti, kura mēģina izbēgt no Tunisijas lauku ciemata dzīves tradīcijām un rutīnas, taču atbilstoši maniem novērojumiem filma Daudz vairāk stāsta par šo rutīnu nekā par sievieti. Nav tā, ka man šādas filmas neaprakstāmi patikTu, jo lai arī es neesmu totāls action cienītājs` man tomēr patīk, ja filmā ir vismaz kaur kas` kas piesaista manu uzmanību, un šajā filmā ar to ir pašvaki, vards garlaicība te ir ļoti pat vietā. Ne, nav tā, ka man vajadzētu, lau visi vienmēr visu laiku runā, arī reālajā pasaulē nē, bet es neesmu ņo tiem cilvēkiem, kas māk izbaudīt spaiņa vilkšanas ņo akas čīkstēšanu. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kāds bija franču kino ļaužu pamatojums mēģināt šo filmu virzīt Oskaram, jo man nav skaidrs, kura būtu tā auditorija, kas spētu šo filmu novērtēt. Tad jau man ir skaidrāka situācija ar Vienkāršo stāstu, kas arī bija uz letarģiskuma pusi, bet tur vismaz ir personāži un situācijas, ār ko var identificēties. Tikām klusējoši ziemeļāfrikāņi mani kaut kā galīgi neuzrunā. Lai gan nē, na v tā, ka viņi būtu tieši klusējoši, visādas murmināšanas filmā ir diezgan daudz, bet nekā tāda, kas mani spētu šajā filmā uzrunāt, te pilnīgi noteikti nav, jo mani ne pārāk interesē tā reģiona tradīcijas, un visvairāk man šī filma atsauc prātā visai katastrofālās Āfrikas filmas, ko skatījos sava ar kino apkārt pasaulei projekta oetvaros.

Jāatzīst, ka man līdz šim nav bijis nekādas skaidri formulētas attieksmes pret vienu no pēdējo 50 gadu nozīmīgākajām politiskajām personībām - Anglijas premjerministri Mārgaretu Tečeri, sauktu par "dzelzs lēdiju", kas visus astoņdesmitos gadus turēja Lielbritāniju savas konservatīvās valdības grožos. Parasti Tečeri mūsdienās ir pieņemts atainot kā negatīvu personāžu (vismaz tajā pasaules daļā, ar kuru man ir lielāka saskarsme - iespējams, ka labēji konservatīvās aprindās Tečere ir pielūgsmes objekts), kas radīja Lielbritānijā bezdarbu, nodarbojās ar "konsolidāciju" un vēl iesaistījās Folklendu karā. Taču katram stāstam, protams, ir vairāk nekā viena puse, un šajā filmā Mārgareta Tečere tiek parādīta ja ne gluži kā cilvēks - tad vismaz uz to pusi.

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir mazāk nekā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.

Šo agrīno Vodhausa stāstu apkopojumu paķēru līdzi savā kārtējā jaunajā Kindle, braucot ar prāmi no Helsinkiem uz Tallinu. Šķiet, ka vairāki no šiem stāstiem ir tik neievērojami, ka pat Wikipedia lapā ar Vodhauza darbu apkopojumu, tie nav atrodami. Un nav jau brīnums - ja stāstu krājums sākas ar augstākajā mērā neveiksmīgu detektīvgabalu par mistisku slepkavību, tad diez vai tu no grāmatas vari sagaidīt kaut ko izcilu (pat pēc Vudhauza/Vodhauza ne pārāk augstajiem standartiem). Dažos stāstos parādās Džīvss un Bērtijs Vusters, vēl dažos - Vūstera kā tēla priekštecis Redžijs Peppers (kurš no Vūstera atšķiras vien ar to, ka viņa rīcībā nav izcilā Džīvsa), sižetiskās līnijas ir tipiskās - nepieciešamība kaut ko mazliet pārspēlēt, lai kāds ar kādu varētu apprecēties vai kāds varētu izspiest drusku naudas no sava bagātā tēvoča (protams, ne galvenie varoņi, jo Vūsters un Peppers ir pārtikuši dīkdieņi). Nebūtu es šo grāmatu lasījis, taču bija steiga, vajadzēja kaut ko ātri paķert no Gūtenberga bibliotēkas, un izvēle krita par labu šai grāmatai. Bezvērtīgi un ne pārāk aizraujoši.

Par šo filmu vairāki cilvēki izteicās, ka tai piemērotāks nosaukums būtu "Tinker Taylor boring boring", kas droši vien ir asprātīgākā lieta attiecībā uz šo filmu. Tas bija viens no tiem gadījumiem, kad man gribējās, lai es varētu par filmu izteikties pozitīvi - man idejiski patīk piegājiens, ko praktizēja Džons le Karē - stāstus par specdienestiem pasniegt bez kaut kāda neadekvāta glamūra, pilnīgi atšķirīgi no Īana Fleminga pieejas. Vismaz Džordžs Smailijs pilnīgi noteikti nav Džeimas Bonda stila varonis, un arī šī filma par to, kurš no britu specdienesta vadošajiem darbiniekiem ir padomju spiegs, uzņemas tik lēnu tempu, kāds šādiem notikumiem varēja būt reālajā pasaulē. Ja gadījumā tu nezini, cik šī - spiegu - problēma tolaik britu zemē bija aktuāla, varu ieteikt iepazīties ar materiāliem par "Kembridžas piecīšiem".

Skaidrs, ka īsti veči "Keane" neklausās. Īsti veči dzer šņabi no graņonkām uz sliedēm "The Jesus Lizard" muzikālajā pavadījumā, un ļauj par pupsiku no Keane fanot savām vecenēm. Es pat neesmu drošs, cik lielā mērā es piekrītu pirmajos teikumos rakstītajam - man vienmēr "Keane" ir šķituši pārāk bezpersoniski saldi, lai es spētu ar šo grupu jebkādi identificēties. Līdzīgi kā tas ansamblis, kuru viņi atdarina - "Coldplay". Taču likteņi ironija ir sarūpējis to, ka šogad es klātienē redzēšu abas šīs grupas. Uz Coldplay koncertu Polijā brauksim rudenī (Liene ir fane, un es šoreiz piekāpšos, par spīti manai visai vēsajai attieksmei pret šo grupu. Varbūt kādreiz nākotnē to varēšu iemainīt pret došanos uz Tom Waits vai ko līdzīgu), savukārt "Keane" būs galvenās zvaigznes šī gada Positivus festivālā. Un būtu tikai loģiski, ja pirms festivāla es kādu drusku laika veltītu tajā pārstāvēto grupu daiļrades iepazīšanai, tajā vietā lai vienkārši paziņotu: "Viņi visi ir pidari!"

1986.gadu bieži dēvē par sliktāko gadu rokmūzikas vēsturē attiecībā uz to, ko šajā gadā klajā laida dažādi vairāk vai mazāk respektabli rokmūzikas veterāni, kuriem visai grūti nācās pierādīt, ka viņi joprojām spēja būt aktuāli MTV ērā. Ozijs, kurš par īstu MTV darboni kļuva teju 15 gadus vēlāk, arī astoņdesmitajos gados noteikti bija popsīgāks kā savās jaunības dienās, bet viņš savā darbībā nekļuva sevišķi sliktāks, kā to no viņa varētu gaidīt. Protams, nav tā, ka šajā ierakstā būtu kaut viena dziesma, kura savā spēka varētu sacensties ar Black Sabbath spožākajiem veikumiem, taču Ozijs jau arī BS nebija nekāds īsts līderis, un tālab nav brīnums, ka šeit nav atrodami skaņdarbi, kurus viņš būtu sarakstījis vienatnē - čalis nekad neizcēlās ar izcilu radošumu. Un nezinu, kurš no grupas dalībniekiem bija atbildīgs par dziesmu tekstiem, bet - visu cieņu par banāluma pērlēm, kuras šajā ierakstā plūst aumaļām. Mana iecienītākā kompozīcija šajā aspektā ir "Killer of Giants", kur īstam pravietim atbilstoši Ozijs dzied: