Kazhes pierakstu burtnīca

Šo grāmatu paķēru līdzi, braucot uz kādu visai nopietnu pasākumu Berlīnē, par kuru šeit, protams, nerakstīšu, jo šī bloga mērķis nav atklāt vērtīgu informāciju par nopietniem pasākumiem, bet gan izglītot tevi, mans dārgais lasītāj, par tik būtiskiem jautājumiem, vai tu varētu būt zombijs. Ikdienā es cenšos lasīt "gudras" grāmatas, taču rēķinoties ar to, ka atbilstoši sākotnējiem plāniem man bija paredzēts pavadīt nakti Skavstas lidostā, kas varētu būt ne vien fiziski nogurdinoši, bet arī neizturami garlaicīgi, tad bija (domājams) tikai loģiski, ka līdzi man bija gan iemidzinošā literatūra (Flobēra "Bovarī kundze"), gan pilnīgs sviests - kāda interneta blēņu saita grāmata, kas atbild uz daudziem mūsdienu cilvēkam svarīgiem pamatjautājumiem - piemēram: Vai es varētu būt zombijs? Kādas ir piecas filmas, kas visvairāk sačakarējušas tām pamatā esošo grāmatu ideju? Kuri slaveni uzņēmumi vislabāk sadarbojās ar nacistiem? Kādi ir pierādījumi tam, ka cilvēce nav pelnījusi turpmāk pastāvēt? Vai tu zini dažus šokējošus faktus par Jēzu no ne-kanoniskajiem evaņģēlijiem? Attiecībā uz pēdējo - ir kāds teksts, kurā Jēzus, būdams bērns, ar domu spēku nogalina citu bērnu, kas viņam gadījies ceļā un patraucējis. (pārbaudīju Wikipedia, ka šis nav cracked.com izdomājums)

Tik bieži uz teātri aiziet nesanāk, bet gandrīz vienmēr, kad esam JRT, secinu - vajadzētu nākt regulārāk! Dabiski, ka uz "Vectēvu" - izrādi, kas saņēmusi tik daudz slavas vārdu, ka man blogā nepietiktu vietas (baiti tak mūsdienās tik dārgi, tik dārgi!), lai tos nocitētu, gājām ar gana lielām cerībām. Un dažos vārdos varu teikt - bija vēl daudz labāk, nekā es to biju gaidījis. Vilis Daudziņš, kurš arī parasti ir ļoti labs, šeit ir vienkārši fenomenāls - patiešām vari vien brīnīties par to, kā var viens cilvēks tik organiski pāriet no viena personāža uz otra, nomainot tik daudz kā kreklu (un reizēm - bikses), runājot dažādu novadu dialektos, ar dažādiem tipāžiem raksturīgu leksiku un pasaules uztveri, patiešām - kaut kas satriecoši, epohāli grandiozs.

"The First Day of the Rest of Your Life" (tavas atlikušās dzīves pirmā diena) ir filma par kādu franču ģimeni airāku gadu garumā, katram filmas varonim velot kādu filmas segmentu, kurā mēs iepazīstam tieši šī varoņa dzīves (iespējams) nozīmīgāko periodu. Filma sākas gaužām skumji - ar lēmumu iemidzināt ģimenes 18 gadus veco suni, kura turpmāka dzīvības vilkšana būtu vienas vienīgas ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Jāatzīst, ka šīs ainas iespaidā es biju jau gandrīz gatavs slēgt šo filmu ārā, jo ja ir viena lieta, ko man filmās ir grūti izturēt, tad tās ir dzīvnieku ciešanas. Pareizāk sakot - es nevis to nevaru izturēt, bet es to nevēlos izturēt, jo šāda veida mazohisms man ir pilnīgi svešs. Tomēr izrādās, ka dzīvnieku ciešanu šajā filmā vēlāk vairs nebūs, taču tā vietā būs gana daudz pārdzīvojumu ģimenes locekļiem. Meita, kura ilgu pārdomu rezultātā izlēmusi, kuram no diviem pretendenteiem dāvāt savunevainību savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā (obviously izrādās, ka abi varianti bija nepareizie), dēls, kurš mācās par ārstu un kuram ne pārmērīgi grandiozi izvēršas viņa laulības dzīve, otrs dēls, kurš tā īsti ne par ko nekļūst, tēvs, kurš strādā par taksistu un allaž ir bijis nepietiekami labs savam tēvam, māte, kura jūtas, ka viņa vairs nav gana skaista un pievilcīga. Vispār jau - nav te nekāda vienota sižeta, ir atsevišķas epizodes, kuras varētu saukt par skečiem, ja tā būtu komēdija. Vienlaikus - kā jau franču filmā tas piedienas - komiskā te netrūkst, bet kopumā filma ir pilna skumjām epizodēm. Tā saņēma veselu plejādi ar Cēzara balvas nominācijām, dažās no tām arī uzvarēja, un neko īsti vairāk es pateikt nevaru - šī ir tipiska tāda filma, kas patiks tiem, kam patīk franču kino, un nepatiks tiem, kam franču kino ne visai iet pie sirds. Filmas pamatdoma, protams, ir ietverta tās nosaukuma - katra diena ir tavas atlikušās dzīves sākums, iespēja mainīties.

Par šo filmu (latviskais nosaukums: «7 dienas un naktis ar Merilinu Monro») ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Iespējams, tādēļ, ka to patiesībā nemaz neesmu redzējis, bet gan uzmodelēju to galvā, izlasot filmas subtitrus (variantu nedzirdīgajiem) un apskatot filmā redzamo aktieru bildes. Ceru, ka par šādu filmas "skatīšanos" kriminālatbildību ACTA neparedz :) Bet varbūt es par šo filmu uzreiz neuzrakstīju tādēļ, ka man par to neradās sevišķi izteiksmīgs viedoklis. Kaut vai tāpēc vien, ka pagājušā gadsimta vidus kulta aktrise, dziedātāja un sekssimbols Merilina Monro man ir salīdzinoši svešs putniņš, droši vien esmu redzējis tikai vienu viņas filmu - "Džezā tikai meitenes" jeb "Some like it hot", un viņas personīgā dzīve mani nekad nav diži aizrāvusi.

Gluži kā daudzi citi, es vispirms iepazinos ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Slaktiņa dievs, kā iespaidā radās interese par gaidāmo filmu, uz kuru sanāca gaidīt ilgāk, kā biju domājis, jo dīvainā kārtā tā man nekādi negribēja sapņos rādīties, līdz šonakt beidzot parādījās.

Nekad iepriekš nebiju aizdomājies, ka ģeoslēpņotājiem varētu būt daudz kas kopīgs ar putnu vērotājiem. Kas gan aizraujošs var būt tajā, ka tu no rīta iekārtojies ar binokli putnu vērošanas tornī un dienas garumā gaidi, kad tavā redzes lokā nokļūs kāds tārtiņš, vālodze vai mērkaziņa? Vienmēr pieņēmu, ka šis hobijs ir vienā aizrautības līmeni ar makšķerēšanu (neizprotu šo pasākumu). Taču šī filma man atklāja, ka arī putnu vērošana var kļūt par psihu sacensību, uzvara kurā normālam cilvēkam no malas var šķist vairāk nekā bezjēdzīga. Ja kas - kopīgs šajā pasākumā ar slēpņošanu ir tas, ka no tevis īsti netiek prasīti pierādījumi taviem skaitļiem - viss balstās uz dalībnieku godaprāta, un tam, ka tu esi novērojis ķivuli, pietiek ar tavu apgalvojumu, ka esi.

Studentu klubā nebijām bijuši tik ilgi, ka drusku laika bija nepieciešams, lai atcerētos, kur īsti tas atrodas. Šķiet, pēdējo reizi tur iegriezāmies pirms dažiem gadiem uz vienā no pēdējām "Hospitāļu ielas" uzstāšanās reizēm. Sevi par "Astro`n`out" cienītāju nekādi neuzskatu, bet Lienei šī grupa patīk, plus aizpagājušogad "Positivus" festivālā viņi man uz skatuves likās gana šarmanti, lai varētu viņus apskatīt atkal. Iespējams, tā darīt nevajadzēja.

Biju vienkārši neaprakstāmi apbēdināts, kad pagājušās piektdienas KHL spēlē pret "Sibir" Rīgas Dinamo treneris izlēma nelaist laukumā Niklasu Luseniusu, tādējādi liedzot šim puisim iespēju sasniegt meistara cienīgu rezultātu - aizvadīt KHL regulārajā čempionātā visas spēlēs, negūstot tajā nevienus vārtus. It īpaši apbēdināja tas mani tādēļ, ka šajā dienā savus pirmos vārtus sezonā guva "Vitjaz" uzbrucējs Romanovs, tādējādi Luseniusam būtu visas iespējas šādu rādītāju sasniegt vienīgajam līgā. Tiesa, Luseniusa sausā sērija pagaidām nav ne tuvu Rīgas "Dinamo" rekords, jo Jēkabam Rēdliham savulaik izdevās gandrīz 100 spēļu garumā neiedegt lampiņu aiz pretinieku vārtiem, taču Ješka ir aizsargs un viņa gadījumā snaipera cienīgs sniegums īsti gaidīts netiek. Tikām šosezon pat aizsargu vidū neviens rezultātu 0 vārti 54 spēlēs sasniegt nespēja. Un te Peka ņem un izčakarē Luseniusam statistiku!

Tā kā ārā jau ir gandrīz pavasaris, būtu tā kā laiks plānot, kurp un kad doties. Par kad - pagaidām nav skaidrības. Tāpat nav skaidrības par tālākiem braucieniem (šo sāksim plānot kaut kad marta vidū), bet šeit pamazām tiks rakstītas ieceres ar vietām, ko vajadzētu apmeklēt/izpildīt:

Pols Saimons un Arts Garfankels muzicēja kopā jau kopš skolas gadiem, kad viņi viņi uzstājās ar, manuprāt, visai lāmisko nosaukumu "Tom & Jerry". Tolaik viņi izskatījās šādi: