Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ir vienīgais padomju laikos izdotais "Pesņaru" koncertieraksts, un normālos apstākļos es par koncertalbumiem nerakstu, taču šis būs izņēmums, jo koncertā spēlētais materiāls gandrīz nav atrodams nevienā citā grupas albumā (jo "Pesņari" studijā tika daudz retāk, nekā radīja jaunu koncertprogrammu), un tas domājams diezgan labi atspoguļo to, kādā stāvoklī grupa bija astoņdesmito gadu sākumā.

1) Madara drinks - dabūju dzērienu komplektu

Pat neatceros, pirms cik gadiem pēdējo reizi savā mašīnā uzņēmām kādu stopētāju. Tāpat tālā pagātnē ir tie laiki, kad paši stopējām (tiesa - daudz jau mums šādas pieredzes nebija, kopumā varbūt kādus 150 km esam kā stopētāji veikuši). Taču Baltkrievijā izrādījās, ka stopēšana ir ļoti izplatīta, un bija teju vai neiespējami ne reizes kādu nepaņemt mašīnā. Realitātē sanāca tā, ka stopētājus ņēmām divreiz - vispirms vienu visai nodzērušās paskata tīni aizvedām no Perebrodje līdz pilsētai Miori, bet tad - Olgas tanti no autobusa pieturas līdz ciematam Bulavki, kur rezultātā pie viņas arī palikām pa nakti (par to detalizētāk būs - Lienes aprakstā). Abos gadījumos tika izpildīts uzdevums - aizvest stopētāju līdz viņa gala mērķim. Kilometros gan nekā grandioza tur nebija - līdz Bulavki nebija pat 10 km, bet Perebrodje-Miori - zem 20 km. Taču uzdevums ir izpildīts, un vismaz Olgas tantes gadījumā - bija patiešām tā vērts.

Šī ir viena no tām filmām, kuru iznākšanu es gaidīju gadiem ilgi. Un vienlaikus šī ir viena no tām filmām, par kurām nedēļām ilgi nespēju saņemties uzrakstīt. Ja par pirmo punktu viss ir skaidrs, tad ar otro ir mazliet sarežģītāk - es tā īsti joprojām neesmu sapratis, vai man šī filma patika vai nē. Sižets būtībā nav sevišķi pārveidots - Vavilens Tatarskis deviņdesmito gadu sākumā strādā kioskā par pārdevēju, tad satiek kādu savu jaunības dienu draugu, un pēkšņi viņš ir kopīraiters, kas nodarbojas ar ārzemju brendu lokalizēšanu Krievijas vajadzībām. Bet vēlāk - arī ar nopietnāku reklāmas industriju.

Pirms pāris gadiem noskatījos šīs grāmatas ekranizāciju un atzinu, ka nekāda dižā tā nebija. Īpaši nebiju aizdomājies, ka man vajadzētu iepazīt oriģinālu, bet sanāca, ka to grāmatu sarakstā, kas Kindl`ā ar mani devās uz Baltkrieviju, bija arī šī. Rezultātā tā gandrīz pilnībā tika izlasīta 24.jūnija vakarā, sēžot teltī, kamēr ārā lija, Liene gulēja, bet kaut kur simts metrus tālāk vietējie jaunieši klausījās "kolbasu". Taču ne par to ir šis stāsts.

"Korekciju birojs" (ja tā to pareizi sauksim latviski) ir zinātniskās fantastikas un romantiskas komēdijas krustojums, kam pamatā ir Filipa K. Dika stāsts "Adjustment Team" (no kura gan tiek pārņemta tikai premisa, ievērojami atkāpjoties no autora iecerēm). Tās galvenais varonis ir Deivids Noriss (Matt Damon) - jauns un ambiciozs politiķis, kurš piedzīvojis neveiksmi, kandidējot ASV Senātā, jo pēdējā brīdī pirms vēlēšanām presē noplūda bildes, kur viņš augstskolas salidojumā rāda pliku dibenu (ak jel, cik šaušalīgi!). Taču viņš spēj savu sakāvi pārvērst par uzvaru, kam viņam palīdz nejauši vīriešu tualetē sastapta sieviete (Emily Blunt), kurā viņš praktiski momentā saskata savu mūža mīlestību. Taču viņiem neizdodas vienam otru pēcāk ilgi atrast, un kad tas tomēr izdodas, Noriss kļūst par aculiecinieku kaut kam viņu visai nopietni satraucošam - skatam, kā kaut kādi vīri nodarbojas ar pasaules pārveidošanu. Varētu teikt, ka viņam izdodas ieskatīties pasaules attēlu renderēšanas programmas aizkulisēs (tā vismaz mums sākumā šķita), bet pareizāk laikam būtu teikt, ka viņš ierauga, kā eņģeļi ietekmē cilvēku dzīves un kā saskaras brīvā griba un likteņa pirksts. Izrādās, ka pastāv kāds "plāns", kurš paredz, ka Deividam un Elīzai (tā sauc sievieti) nav lemts būt kopā, bet Deividam ir lemts kļūt par ASV prezidentu. Taču mīla, protams, ir stiprāka par karjeru, līdz ar to skaidrs, ko Deivids izvēlēsies. Mistiskā Chairman padotībā esošie eņģeļi (tā viņus laikam labāk saukt) dara visu iespējamo, lai Deivids un Elīze vairs nesatiktos, bet notiek neizbēgamais.

Šo grāmatu pamatā lasīju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, kuras šķērsošana ceturtdienas rītā mums prasīja ne vairāk, ne mazāk kā četras stundas. Līdz šim man Čestertons pamatā saistījās ar romānu "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena", un arī no šīs grāmatas gaidīju kaut ko līdzīgu. Un ne gluži sagaidīju, jo šie stāsti ir Čestertonam raksturīgākajā manierē - detektīvgabali, kas vēsta par kādu vīru uzvārdā Fišers, kurš patiešām zina par daudz. Viņš nav īsti privātdetektīvs - bet gan kāds augstākajām aprindām piederīgs cilvēks, kurš ir visai mizantropiski noskaņots attiecībā pret pasauli un kuram gadās būt dažādu noziegumu tuvumā. Jāpiezīmē, ka šajos stāstos noziegumus izdarījušie cilvēki parasti "aiz restēm" nenonāk - jo Fišeram nav nekādu reālu pieradījumu, un viņš tikai konstate faktu nevis vēlas aizturēt noziedznieku. Proti, no morāles viedokļa šie stāsti ir gana interesanti. Vienlaikus - tie tomēr ir diezgan tipiski "whodunit?" tipa darbi, kuri jau dažas dienas pēc izlasišanas ir gandrīz pilnībā aizmirsušies. Protams, es neapšaubu Čestertonu kā izcilu rakstnieku, bet tas tāpat nenozīmē, ka manās acīs šī grāmata būtu kaut kas tik ļloti īpašs.

"Гусляр" bija diezgan drosmīgs solis Pesņaru izpildījumā, kas gan laikam ilgtermiņā ne pārāk labi attaisnojās - ierakstot šo rokoperu (savādāk to patiešām laikam nenosauksi), grupa zaudēja lielāko daļu savas popularitātes klausītāju vidū (jo auditorijai tomēr negaidītas pārmaiņas parasti sevišķi labi netīk), un tā rezultātā ieraksts, kurš teorētiski varētu kļūt par triumfu, faktiski iezīmēja grupas beigu sākumu. Plus, cik ir izdevies saprast no intervijām ar iesaistītajām pusēm, pamazām gāja čupā iekšējās saiknes ansambļa ietvaros - Muļavins arvien vairāk skatījās glāzē, kas, domājams, neuzlaboja viņa raksturu, citiem dalībniekiem arī bija savas ambīcija, ne velti pēc šī albuma ierakstīšanas no kolektīva aizgāja ilggadīgie dalībnieki Bortkevičs, Poplavskis un Nikolajevs.

Atšķirībā no tajā pašā gadā iznākušās "Вологда", Pesņaru ceturtajā platē nav vietas padomju estrādes autoru dziesmām un to visu veido tikai un vienīgi baltkrievu tautas mūzikas skaņdarbi, kurus aranžējis Vladimirs Muļavins. To jau, protams, var noprast arī no ieraksta nosaukuma. Cik saprotu, mūzikas kritiķi un grupas dalībnieki vienbalsīgi šo uzskata par vienu no grupas labākajiem veikumiem - atšķirības ir tikai tajā, ko saukt par grupas vislabāko ierakstu - šo vai grupas debijas plati.

Trešajā "Pesņaru" studijas ripulī ierakstā atrodamo kompozīciju kvalitāte kļūst arvien polārāka, un vairs nav īsti iespējams saprast, cik laba vai slikta ir šī grupa. No vienas puses - "Pesņari" šeit ir izgājuši uz tādiem kompromisiem, kuru dēļ viņi droši vien pamatīgi iedragāja savu reputāciju nacionālāk noskaņotās auditorijas vidū - vairums dziesmu ir krievu valodā, tiek izpildīta tikai viena baltkrievu tautasdziesma, vairākas dziesmas ir visai tipiskas salkanās padomju estrādes kompozīcijas; no otras - Muļavins un kompānija šeit arī atļaujas pāris nopietnus eksperimentus progroka virzienā.