Kazhes pierakstu burtnīca

Protams, ir nopietns jautājums, vai "singer-songwriter" ierakstus ir vērts klausīties tad, ja tu nesaproti dziesmu tekstus, un tā man diemžēl ir Nohavicas gadījumā, jo čehu valodā es droši vien atceros labi ja 100 vārdus. Taču Nohavica ir pietiekami interesants dziesminieks, lai viņu varētu klausīties arī tāpat vien. Muzikāli šis albums man visvairāk liek domāt par Kasparu Dimiteru (apmēram "Krusta skolas" ērā, it īpaši dimiteriska šķiet ierakstu ievadošā Jacek, kura atgādina, šķiet, "Glāzi ūdens"). Vismaz daļa šī ieraksta tapusi koncertos, varbūt pat pilnīgi viss, bet droši to apgalvot nevaru. Dažas šīs dziesmas šķiet jau iepriekš dzirdētas filmā "Year of the Devil", kurā Nohavicu redzēju pirmo reizi. Piemēram, "Ja neumim":

Ir gandrīz neiespējami noteikt, kāpēc tieši es izlēmu, ka man būtu nepieciešams noskatīties filmu "Please Give", taču kaut kādā veidā manā datorā tā bija nokļuvusi un otrdienas vakarā, kad filmas izvēle tika dota Blondyimp rokās, tieši uz "Please Give" krita viņas skatiens.

Braucu no rīta ar riteni uz darbu, kā allaž - pa Slokas ielu. Nezinu, vai teritorija starp Maritimu un Uzvaras bulvāri jau skaitās Uzvaras parks vai nē, bet ērtības labad pieņemšu ka jā. Tātad - šorīt atkal parkā atsākusies "simtlatnieku" nodarbināšana. Kādi 15 cilvēki ņem un kaļ ledu no vienas no parka taciņām. Cik nu katrs centīgi, tas pat nebūtu būtiski. Bet - liels daudzums cilvēku. Parka celiņi patiesībā jau tāpat ir ļoti labi iztīrīti un, manuprāt, tur nekādi papildu darbi nav nepieciešami. Bet nē - ir jātīra. Tikām tiltiņš pāri Mārupītei, kas atbilstoši manai izpratnei arī ir šī parka sastāvdaļa, pa ziemu nav tīrīts ne reizi - sniegs un ledus tur ir cilvēku kāju sablietēti biezā slānī, un braukt pa to ir ļoti problemātiski. Bet, protams, to tīrīt nevajag, jo gan jau ka kaut kāda birokrātiska absurda dēļ par tiltiņa tīrīšanu neviens nav atbildīgs. Nošausminos par, manuprāt, stulbo veidu, kā tiek likts lietā cilvēku darbs, un tad ieraugu kaut ko īpaši jēdzīgu - pa parka celiņiem braukā pussmagā mašīna, no kuras aizmugures divi veči lielām saujām bārsta maģisko komplektu - smiltis ar sāli. Vai tas patiešām ir vitāli nepieciešams - parkā kaisīt to pretīgo sāli? Nebija tur tie celiņi pirms tās kaisīšanas slideni, es tev saku! Bet nē - ir paredzēts kaisīt, tātad jākaisa, pofig, ka jēgas nekādas. Un saki vēl, ka nedzīvojam padomijā.

Šis ir viens no vislabāk novērtētajiem Makkas solo ierakstiem, un ciktāl viegla un dzīvespriecīga popmūzika is concerned, tam nav ne vainas. Nekāds Makartnija solo veikumu cienītājs es noteikti neesmu, bet man būtu jābūt ļoti stūrgalvīgam, lai apgalvotu, ka cilvēks, kas līdz 1969.gadam bija viens no pasaulē sekmīgākajiem lipīgu meldiņu autoriem pēkšņi vienā dienā Lindas Īstmenas ietekmē būtu pārvērties par komerciālu sūdu. Jā, ar laiku Makka patiešām komerciālisma zaņķī iegrima, bet "Ram" noteikti ne tuvu vēl nav tas brīdis. Stilistiski to varētu pat saukt par Makkas mēģinājumu radīt līdzīgu mūziku The Kinks veikumiem - viegli angliski lauciniecisku un relaksētu.

Izmantojot tādu brīnumu kā iWebKit, sāku pamazām taisīt šai lapai iPhone versiju. Pagaidām vēl gandrīz nekā nav - tikai sākumlapa faktoīdam ar ābolīgiem vērtējumiem, šur tur pieejamām un šur tur nepieejamām bildēm (ar API ņemtām no Amazon krājumiem). Taču man patīk, kas tur pamazām veidojas, un tas taču ir galvenais, ne?

Ko es līdz šim zināju par Mjanmu? Godīgi sakot - praktiski neko. Šī Dienvidaustrumāzijas valsts līdz šim man bija zināma tikai ar to, ka agrāk tā saucās Birma un pankroka grupas nosaukumu "Mission of Burma" (bet pat nevienu šīs grupas dziesmu es nezinu). Pat man tradicionālajā lauciņā - futbolā - nekādas emocijas Mjanma radīt nevar, jo šī valsts pat Pasaules kausa atlasē debitēja tikai 2007.gadā, un aktuālajā FIFA rangā Mjanma atrodas nākamajā vietā aiz Lihtenšteinas. Lai arī esmu mēģinājis šajā virzienā kaut ko "rakt", neesmu vēl dabūjis noskatīties nevienu Mjanmā uzņemtu mākslas filmu, bet par šī reģiona vēsturiski-politiskajiem aspektiem man zināšanu nav nemaz.

Pēdējo dienu laikā divos neatkarīgos avotos (visai draņķīgas kvalitātes romānā un "1000 jūdzes Mjanmā") tika piedāvāta viena un tā pati atbilde uz šo jautājumu. Proti, Āzijā mītoša cilvēka acij divi eiropieši izskatās tikpat līdzīgi kā eiropietim - divi ķīnieši. Un līdz ar to, ieraudzījuši tevi uz ielas, viņi (kas kaut kādā mērā seko tam, kas notiek apkārtējā pasaulē) tavā izskatā sazīmē kaut ko līdzīgu kādam citam baltajam, un pieņem, ka tu esi attiecīgā slavenība.

Džejs Makinernejs? Šķiet, tas nav viens no zināmākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, lai arī viņa romāns "Bright City Lights" skaitās relatīvi labi zināms. Bet man - noteikti šis putniņš bija svešs. Taču tagad esmu vienu viņa romānu izlasījis. Tas saucas "Ransom" un tas stāsta par kādu vīrieti (uzvārdā Ransom), kas no savas dzimtās Amerikas un papiņa - TV producenta - ir aiztinies uz Japānu, kur viņš strādā par angļu valodas skolotāju uz pusslodzi, bet brīvajā laikā apgūst karatē cīņas mākslu (sportu? filozofiju? kā pats vēlies, tā to sauc. Mana atbilde droši vien būtu - whatever). Viņam ir draugs Raiders, kuram savukārt ir vjetnamiešu draudzene Merilina, kas dzied naktslokālā un kura esot sapinusies ar jakudzu. Tikām pašam Ransomam ir naidnieks - arī austrumu cīņās māku guvušais un diezgan izteikti plānprātīgais tips DeVito, kurš visu laiku grib sarīkot "mahaču", kura rezultātā Ransomam būtu jāmirst. Saturiski grāmata ir diezgan trula - tāds tipisks lētā stila romāns ar tipiskajiem personāžiem, kas varētu iemiesoties B klases filmās (noteikti, tas arī bija viens no šī autora mērķiem), kas tomēr cenšas nenolaisties pārāk zemu - te arī ir zināmas atsauces uz draņķīgiem TV šoviem un mākslinieka pašcieņu. Jā - autors atļaujas diezgan izteikti ņirgāties par televīzijas kvalitāti, kas laikam gan ir kaut kāda uzdrīkstēšanās, bet diemžēl par viņu pašu var just, ka viņš ir tāda paša stila "rakstnieks", kā, piemēram, Dens Brauns - proti, cilvēks, kuram nav raksturīga spēja izteikt kaut ko patiešām svaigu, vai vismaz to eleganti ietērpt. Jā, šajā grāmatā izteikti trūkst elegances. Sporta valodā runājot, Makinerners ir tāds normāls AHL komandas 2.-3.maiņas hokejists - vecis, kurš var tev nepieciešamības gadījumā iedot bietē un var arī iesist kādus vārtus "ar gaļu", bet tehnikas ziņā - ne labāks par Raiti Ivanānu.

Lietuvieša rakstnieka Petra Dirģēlas (Petras Dirgėla) romānu "Slēptais brasls" (Kūlgrinda) Liene man uzdāvināja dzimšanas dienā, taču šai grāmatai bija vairāk simboliska nozīme, nevis no tās tika gaidīts, ka tā būs laba lasāmviela. Proti, tēma "apslēpts brasls" mums novembra pirmajā pusē bija ļoti aktuāla, bet neko vairāk par to šeit nestāstīšu - zinātāji sapratīs, pārējiem nebūs interesanti. Līdz ar to Lienei nevajadzētu ņemt ļaunā to, ka šeit netiks rakstīti grāmatai slavas vārdi - izvēle bija asprātīga, un neviens jau nevar prasīt, lai es sajūsmināties par lietuviešu vēsturiskajiem romāniem.

Nav jau pirmā reize, kad kaut ko publiski apņemos. Un tomēr - varbūt šoreiz būs tā īstā? Tātad - sākot no rītdienas: