Kazhes pierakstu burtnīca

Sākot ar pirmajām "No.1 in Heaven" notīm ir skaidrs - Sparks vairs nav tā pati grupa, kas līdz šim. No grupas skanējuma gandrīz pilnībā ir izgaisušas ģitāras un klaveries, to vietā stājoties pēc septiņdesmito beigu standartiem moderni sintezatori un bungmašīnas. Protams, Sparks nav tāda grupa, lai tā uzreiz ņemtu un no virsotnēm iegrimtu tipiskā eurotrash, un viņu mūzika arī sadarbojoties ar tādu diezgan biedējošu tipāžu kā Giorgio Moroder (vislabāk zināms kā Donna Summer producents disko ēras laikā) nekļūst trula un vienkārša, bet... izvēlētie instrumenti, lai nodotu grupas vēstījumu man nemaz nepatīk. Pozitīvais ir tas, ka Sparks izpratne par elektronisko mūziku kopumā bija inteliģenta un līdz ar to šis ieraksts arī mūsdienās neizklausās pēc absolūta sūda, muzikālu ideju brāļiem Maeliem joprojām bija tonnām, bet man tāpat tas viss īsti pie sirds iet nevar, jo es vienkārši nespēju abstrahēties no tā, ka man šāda 100% sintētiska mūzika nekad nav patikusi un ar visiem neskaitāmajiem "āķiem", kas ir katrā šī albuma dziesmā, tās manā sirsniņā nekad nespēs ieņemt vietu līdzās grupas agrīnajiem veikumiem. Jā, ar visu digitālo apstrādi Rasela falsets joprojām ir fantastisks un viņa vokāli "Academy Award for Performance" patiešām atbilst dziesmas nosaukumum, bet man visu šo gribētos dzirdēt pilnīgi citās skaņās.

Leonards Koens nav viens no savas paaudzes spilgtākajiem ģitāristiem, viņa dziesmu melodijas ir labākajā gadījumā saucamas par rudimentārām, un viņa balss ir vairāk piemērota deklamēšanai un mazāk - dziedāšanai. Bet vienlaikus "Songs of Leonard Cohen" manās acīs ir viens no 20.gadsimta populārās mūzikas stūrakmeņiem, viens no skaistākajiem ierakstiem, ko man ir nācies dzirdēt. Un laikam jau galvenokārt tas tā ir tāpēc, ka Koens ir izcils dzejdaris, tāda kalibra dzejnieks, kādu rok un popmūzikā gandrīz nav. Vai viņš dziedātu par mīlestību, reliģiju vai neizprotamām tēmām, viņa vārdi ir kaut kas neatkārtojams. Paklausies kaut vai "Susanne" - Koena ģitāras strinkšīnāšana ir monotona un - godīgi sakot - primitīva, viņa balss - nepavisam ne operiska, bet kādas vīzijas viņš spēj uzburt!

"The Clash" debijas ieraksts ir tas pankroka albums, kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu uzskatīt par šī mūzikas stila visu laiku spožāko ierakstu. Un loģiski - kurš ansamblis gan, ja ne Clash, būtu saucams par pankroka izcilāko grupu? Ne jau blēža Malkolma Maklārena reklāmas produkts "Sex Pistols"? Ne jau politiski imbicīlie The Ramones? Ne jau politiski pārāk aktīvie Dead Kennedys? Un kurš gan būs The Clash kā panku labākais albums, ja ne debijas ieraksts? Vēlāk viņi pārāk aizrāvās ar new wave un regeju, bet savā pirmajā albumā viņi patiešām ir īsti un autentiski panki, kas neaizraujas ar eksperimentiem, bet spēlē godīgu un jautru pankroku.

Es nekādi neesmu komēdiju par policistiem fans. Patiesībā - es neesmu par drāmu par policistiem fans. Nezinu, kālab man ir šādi aizspriedumi pret likuma sargiem, bet viņi noteikti nav mani iecienītākie kino varoņi. Un vēl jo vairāk es neesmu Vila Ferela talanta cienītājs. Man viņš šķiet esam tāds gados jaunāks Leslijs Nīlsens - vienmēr pārmērīgi samākslots un neticams, un visbiežāk - neadekvāti kruts tipāžs. No visiem Holivudas ļaudīm (izņemot varbūt Wayans klanu) viņš man ir 2.vieta netīkamības ziņā aiz Brendana Freizera. Vecīt, kā es neciešu Brendanu Freizeru! Labi, par to šoreiz nē.

Šī grāmata apraksta distopisku nākotni visai atšķirīgu no tās, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ticamu nākotnes variantu - globālā sasilšana kādā mirklī ir pārtapusi par globālo atdzišanu, cilvēku populācija ir gandrīz iznīkusi un zaudējusi visas savas tehnoloģijas, dažu gadu desmitu laikā atgriežoties akmens laikmeta līmenī. Kā izrādās, vēl pirms pāris desmitgadēm patiešām teorijas par globālo atdzišanu bija diezgan izplatītas (tas tā - info no Wikipedia), netrūka zinātnieku, kas apgalvoja, ka mūsu planētai ir 10-15 tūkstošus gadu aukstuma/karstuma cikli un tagad būtu pienācis laiks kārtējam aukstumam. Protams, pēdējie 10-20 gadi ir parādījuši, ka šīs teorijas ir zaķa mīzalu vērtas, bet tā jau ir cita lieta un neliedz autorei savu fantāziju izvērst šajā virzienā. Viņas romāna galvenais varonis ir viens no pēdējiem mūsdienu civilizāciju piedzīvojušajiem cilvēkiem, kas tagad mitinās mežonīgu jauniešu kompānijā, kuriem viņš vajadzīgs, jo viņš māk uzturēt pie dzīvības robotus - arī mūsdienu civilizācijas pārpalikumus.

"Sabotage" bieži mēdz dēvēt par progresīvāko no visiem Black Sabbath ierakstiem - albumu, kurā grupa nevairās eksperimentu, izmēģina savus spēkus mūzikas stilos, kas parasti neasociējas ar Oziju, Iommi, Batleru un Vordu. Šī iemesla dēļ Interneta laikmetā tas ir kļuvis par vienu no atzītākajiem šīs grupas veikumiem (kā nekā, nav jau īpaši stilīgi teikt, ka tev patīk grupas pirmais albums vai "Paranoid" - jo tas būtu pārāk parasti). Es droši vien nebūšu viens no šī albuma slavinātājiem, jo gluži vienkārši man tas ne pārāk patīk. Man nav nekādu iebildumu pret tradicionālām smagām BS dziesmām kā "Hole in the Sky" vai "Simptom of the Universe", pēdējā esot kļuvusi par tādu kā šablonu, uz kuras pamata izveidojies trashmetal, lai gan man par to grūti spriest, jo trash`ā nemaz neorientējos un varu tikai atsaukties uz netā sagrābstītu informāciju (subjektīvi gan šķiet, ka trash`am būtu jābūt ievērojami ātrākam nekā šai BS dziesmai, taču Iommi spēle šajā skaņdarbā ir tiešām izcila, no viņa puses šī varētu būt teju vai labākā BS dziesma ever. Kas gan man kaut kā šajā albumā nepatīk, ir Ozija balss - jau no sākta gala viņš nebija nekāds izcilais dziedātājs, bet šajā albumā viņa tā sauktā hēlija balss izklausās kaut kāda nedzīva un aizsmakusi.

"Kimono My House" panākumu spārnoti, savu nākamo albumu Sparks izdeva sešus mēnešus vēlāk, un "Propaganda" kļuva par grupas populārāko albumu tās dzimtenē, sasniedzot 63.vietu Billboard topā. Arī šī albuma singli bija diezgan veiksmīgi - gan "Never turn your back on Mother Earth", gan "Something for the Girl with Everything" iekāpa singlu divdesmitniekā Lielbritānijā. Man gan patiesībā "Mother Earth" tā ne pārāk patīk - ja nu vienīgi interesanti, ka šī dziesma man liek domāt, ka Muse savā daiļradē arī ir ietekmējušies no Sparks. Tiesa, oficiālu apstiprinājumu tam nekur neatrodu, bet sajūta man tāda ir, ka Belamijs un kompānija ir kādu laiku pavadījuši "Sparks" ierakstu sabiedrībā. Protams, Belamijs diez vai savu falsetu liktu lietā, lai iedziedātu kaut ko tādu kā "Something for the Girl with Everything", kas daudz vairāk izklausās pēc The Darkness un nevis Muse, taču...

Šo filmu noskatīties ierosināja Liene un tā kā izrādījās, ka es varēju dabūt ielūgumu uz kādu Baltijas Pērles filmu, tad aizgājām tieši uz šo. Tā gan bija salīdzinoši negaidīta izvēle - franču filma par neoburleskas "māksliniecēm" nav tieši tāds kino, kas parasti piesaista milzīgus skatītāju pūļus. Jāatzīst, ka es pirms šīs filma pat īsti nezināju, kas tā tāda - burleska (un vēl jo vairāk neoburleska). Ja gadījumā arī tu neesi šīs mākslas eksperts, lūk, neliels izvilkums no Wikipedia gudrību krājuma:

Šis ir tas "Sparks" ieraksts, kuru tradicionāli ir pieņemts uzskatīt par grupas spožāko stundu. Lai arī pēdējos gados mana attieksme pret šo albumu ir mainījusies uz pozitīvo pusi, joprojām par īstu tā cienītāju sevi neuzskatu. Taču nenoliedzami šajā albumā ir atrodama grupas slavenākā dziesma - "This Town Ain`t Big Enough for Both of Us", kura ar savu Baba O`Riley stila sintezatoru ritmu, stilizētajām šāvienu skaņām un Rasela Maela fantastisko dziedājumu un visu pārējo ir tiešām absolūta popmūzikas klasika.

Biju ļoti pārsteigts, kad Liene man pavēstīja, ka viņa grib noskatīties šo filmu. Tiesa, pēdējā laikā tas nav pirmais gaidījums, kad Lienes gaume mani pamatīgi pārsteidz - arī tas, ka viņa bija tāda sajūsmā par The Runaways un "Tournee" (hmm, šķiet esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt, vajadzētu to pacensties izlabot), mani bija pārsteidzis. Bet tomēr - 1970.gadā PSRS uzņemta komēdija - tas tomēr ir kaut kas salīdzinoši negaidīts.