Kazhes pierakstu burtnīca

Bena Afleka debija režijā Gone Baby Gone, lai arī bija smaga un ne pārāk patīkama filma, bija lielisks kino darbs. Arī "The Town" uzreiz izpelnījās daudz labu vārdu no kino kritiķiem un tika minēta kā potenciāla Oskaru ieguvēja. Šobrīd gan ažiotāža ap filmu ir jau nedaudz noplakusi, un Golden Globes nominantu sarakstā filma parādās tikai vienu reizi - Jeremy Renner izvirzīts kategorijā "labākais otrā plāna aktieris drāmā". Šo filmu N.R. bija ļoti silti rekomendējis Movielens. Diemžēl īsti uz sevi liktās cerības šī filma neattaisnoja - cik ļoti personiska šī filma lai arī nebūtu pašam Aflekam, man viņa Bostonas noziedzīgā pasaule šķita visai fantastiska un nepārliecinoša.

Kārlis teica, ka šī esot viena riktīgi forša multene. Ja multeni slavē cilvēks, kura kino gaume tradicionāli raksturojama ar "gaļas" slavēšanu un kurš jūt nedalītu cieņu pret Džeisonu Stethemu, ir cerības, ka arī viņa iecienīta animācijas filma būs kaut kas over-the-top pārgalvīgā pa seju sišanā un datoranimētos trikos. Taču izrādījās gluži otrādi - savā būtībā Kārlis ir mazs puika, kuram patīk sapņot par lidojumu uz Mēnesi un kurš vēlas tik vien kā tikt mīlēts un saprasts.

"Hello Young Lovers" ir vēl viens perfekts trāpījums, turpinot divu iepriekšējo Sparks albumu panākumus. Salīdzinoši ar "Mazo Bēthovenu" tas ir daudzveidīgāks un tekstuālā ziņā bagātīgāks (dziesmu lirikas ir pierakstāmas vairāk nekā četrās rindiņās, lai gan ne vienmēr), un arī muzikāli te ir mazāk tīras klasiskās mūzikas, bet vairāk - klasiskās mūzikas un smagā roka sintēzes, kā piemēram, albumu ievadošajā "Dick Around".

Kārtējo reizi izrādījās, ka bibliotēkā paņemtā grāmata vācu valodā mani garlaikoja līdz nāvei. Tikai 130 lappušu ir šajā romānā, bet lasījās tas tā, it kā man būtu darīšana ar grāmatu "Kara un Miera" apjomā. Pilnīgs vājprāts, lai neteiktu vairāk. Kaut kādi divi vācieši ierodas Ņujorkā, viens no viņiem otram seko, nonāk bordelī, kurā strādā sieviete, kuras vīru viens no vāciešiem nesen saticis, un kurš meklē savu pazudušo sievu. Visā šajā padarīšanā ir iesaistīti plāni par pilsētu zem Manhetenas. Kaut kā šādi īsumā varētu raksturot grāmatas saturu. Ja nu tev pēkšņi ir vēlme ar to iepazīties tuvāk - autors pats ir izlicis romānu brīvā pieejā Internetā, vari to izlasīt. Es gan to tev nerekomendētu, jo man grāmata šķita totāli nelasāma. Vai nu tā ir kaut kāda baigākā māksla, ko es nesaprotu, vai arī Herbsts raksta garlaicīgi un murgaini, un es labprātāk par patiesu pieņemšu pirmo variantu - kālab gan man sevi pazemot, ja varu pieņemt, ka afftar mudak, nevis sevi uzreiz pasludināt par muļķi un nezinīti?

Kā Sparks to pavēsta šī albuma pirmajā dziesmā, "say goodbye to the beat", proti, no Sparks repertuāra ar šo albumu izgaist deju mūzikas knifiņi, to vietā stājas klasiskās mūzikas elementi. Dziesmas ir izteikti monotonas, balstās uz neskaitāmiem vienas frāzes atkārtojumiem, kas no vienas puses varētu kļūt par iemeslu ieraksta garlaicīgumam, bet vienlaikus nodrošina to, ka tā kompozīcijas ir labi atmiņā paliekošas. Droši var teikt, ka kaut ko līdzīgu šim albumam Sparks nekad iepriekš nebija radījuši - kaut kādā mērā to gan varētu saukt par viņu septiņdesmito gadu un deviņdesmito gadu veikuma sintēzi, bet tā īsti laikam tomēr nav. Muzikāli šis ir gandrīz klasiskās mūzikas ieraksts (tiesa, klasiskie instrumenti tajā esot sintezēti), melodijas balstās uz klavierēm un orķestrējuma un tikai vienā šī albuma dziesmā prominenti parādās elektriskā ģitāra. Bet tas neliedz šim ierakstam pamatīgi iekačāt.

Lai arī es neaizgāju noskatīties Kino muzejā "Veļ Sīzifs akmeni" (ko es droši vien turpmāk daudz nožēlošu), vismaz vēl vienu Podnieka filmu noskatījies esmu - "Impērijas galu", kura 50 minūtēs pamatā iemūžinātas tās trīs dienas, kuru rezultātā Baltijas valstis de facto atguva neatkarību - no 1991.gada 19. līdz 21.augustam. Tās ir caurvītas ar epizodēm no Barikādem Rīgā, dziesmu svētkiem un visu ko citu, kas veidoja attiecīgo laikmetu, bet būtiskākais gan filmā, gan faktiskajā impērijas galā bija tieši tas, kas notika Maskavā tajās tris dienās. Kad norisinājās šie notikumi, es biju 7 gadus vecs un dabiski, ka mani šīs tēmas ne pārāk interesēja. Es zināju tikai to, ka mani vecāki bija par notiekošo šausmīgi bēdīgi, jo uzskatīja - ja šajā situācijā "sliktie" uzvarēs, tad viss pēdējos gados sasniegtais tiks anulēts un par jebkādu tālāku virzību uz brīvu Latviju varēs aizmirst. Jā, šobrīd man ir grūti iztēloties manus vecākus kā LNNK biedrus, bet bija arī tādi laiki, kad mamma mājas apstākļos uz rakstāmmašīnas štancēja aicinājumus neticēt Interfrontei. Nē, tā nav, ka mani vecāki būtu kļuvuši par Latvijas valstiskuma pretiniekiem vai kā tamlīdzīgi - bet iedomāties, ka viņi varētu balsot par Tēvzemiešu-vislatviešu apvienību, laikam jau nevaru.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal noskatīta viena no "obligātā saraksta" franču filmām, vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām šī saraksta filmām, kuras vispār ir iespējams atrast. "La Lectrice" jeb "Lasītāja" nekādi nav saistīta ar citu visai līdzīga nosaukuma filmu - The Reader un ar grāmatu Der Vorleser arī nē. Būtiskākās atšķirības:

Līdzās "Bruņurupučiem" ar to datorīgo knifu, kuri pagaidām diemžēl ir diseibloti līdz tiem tiks iekārtots jauns konteineris, publicēts jauns mūsu visai specializēts slēpnis - Christmas Special.