Kazhes pierakstu burtnīca

Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.

Rīts nebija pretīgs. Īsti saulains varbūt arī nē, bet vismaz lietus no rīta nelija. Kas, savukārt, nozīmēja, ka es varēju doties nelielā slēpņu pastaigā. Centos pārmērīgi netraucēt Lieni, ātri izlavījos laukā no istabas, tāpat kā iepriekšējā rīta slēpņošanās nācās iztikt bez zīmoga – pirmo reizi to biju aizmirsis istabā, bet šoreiz tas bija ieslēgts automašīnā, kuras atslēgas bija istabā pie Lienītes. Protams, es būtu varējis ielavīties tām pakaļ, bet nezinu, vai tas būtu gudri darīts.

Rīts mūs sagaidīja ar lietu. Patiesībā tas bija sācies jau naktī, un neatkāpās visas dienas garumā. Apstiprinājās rudā lorda vārdi, ka būs gaidāms lietus. Kaut kādā mērā tas mūsu plānus noteikti koriģēja – daudz vairāk laika līdz ar to pavadījām automašīnā un daudz mazāk – staigājot apkārt. Jāpiezīmē, ka no rīta visi bijām ļoti slikti izgulējušies, lai gan gultām it kā ne vainas nebija un trokšņi traucējuši mums nebija. Iespējams, kaut kas šajā vietā nebija īsti labs, bet grūti teikt, kas tieši mums bija traucējis šeit labi atpūsties. Ne pārāk simpātisks likās saimnieces vīrs – Lienīte viņu pat salīdzināja ar to austriešu briesmoni, kas pagrabā turēja savu meitu. Tik traks man viņš gluži nešķita, bet arī es ar šo vīrieti diez vai kopā dotos vakarā skatīties futbolu. Arī kad mēs jau braucām prom viņš visai dīvaini stāvēja savas garāžas durvīs, mūs vērodams. Varbūt ne bez iemesla viņam gaitenī pie sienas bija saraksts ar nāvessodiem, kas izpildīti tuvējā cietumā...

Pamodāmies agri, kā jau tas bija gaidāms - teltī ilgi nogulēt nekad neesmu mācējis. Tiesa, arī gultā ilgi nošņākt nav mana stiprā puse, līdz ar to nekādu brīnumu te nav. Liene pa nakti bija pamatīgi nosalusi, kamēr man tikai uz rītu bija kļuvis nedaudz pavēss, un tas par spīti tam, ka gulēju Ādama tērpā. Labi, nemētāšu te kruto – šortos un krekliņā. Bija doma no rīta izmantot pieejamās dušas. Kamēr es sargāju mūsu iedzīvi, meitenes gāja baudīt ķermeņa priekus. Atgriezās gan viņas, ne pārāk daudz izbaudījušas, un zinājās teikt, ka dušās ūdens ne vella netekot un esot auksts. Aizgāju tad arī es apskatīt šo situāciju. Izrādījās, ka viņas nebija pamanījušas uzrakstu, ka par dušu lietošanu ir jāmaksā, un tālab bija mazgājušās tādā ūdenī, kas vienkārši pil no krāna, ja nekas nav samaksāts. Ietaupītā summa bija iespaidīga – par trim minūtēm siltā ūdens bija jāmaksā 10 pensi jeb aptuveni 9 santīmi. Nezinu, kā mēs būtu tikuši līdz ceļa galam, ja ne šie kopumā ietaupītie 18 santīmi...

No rīta pēc kārtējām sātīgajām brokastīm devāmies nedaudz apskatīt pašu Wadebridge. Tā ir pilsētiņa upes Camel krastos, kura izveidojusies apkārt senam tiltam, sauktam par Tiltu uz vilnas. Atbilstoši leģendai, Wadebridge vecā tilta pamatos esot vilnas maisi, lai gan par ticamāku tiek pieņemts variants, ka tilta celtniecību finansējuši, pārdodot vilnu. Kā lai arī nebūtu, mēs pavadījām uz šī tilta kādas desmit minūtes, grābstoties gar elektrības stabiem, meklējot nano izmēra konteineri, kuru beigās Liene veiksmīgi atrada.

Kā jau bija ieplānots, cēlos piecos. Teorijā tas izklausās briesmīgi, taču realitātē pēc Latvijas laika bija jau septiņi un nekādas īpašas grūtības šāda agra celšanās man nesagādāja. Kas gan nebija īpaši patīkami – vajadzēja būt iespējami klusam, lai netraucētu gan Lieni un Lienīti, gan mājas saimniekus. Cik nu nemanāmi varēju, izlavījos laukā no mājas un devos uz celiņu, kur iepriekšējā vakarā bijām jau vienu slēpni atraduši. Kā jau varēja gaidīt, piecos viss vēl bija pilnīgi tumšs un laikam jau būtu bijis jēdzīgāk slēpņošanu sākt vismaz par pusstundu vēlāk.

Rīts sākās ar tradicionālām angļu brokastīm, lai gan tajā rītā mēs vēl nezinājām, ka tās mūsu braucienā būs īpaši tradicionālas. Brokastu telpā ieradāmies 7:40 jeb desmit minūtes pēc oficiālā brokastu sākuma. Nekādu cilvēku pieplūdumu gan neredzēja un izskatījās, ka bijām pamodušies vēl pirms mūsu traktiera personāla. Tomēr pēc neilga laiciņa parādījās visai spēcigas miesasbūves vīrietis ar tetovētām rokām tērpies krekliņā ar Anglijas ģērboni. Nebija grūti noteikt, ka iepriekšējo vakaru viņš bija pavadījis jautri, bet gaidāmajā dienā viņa plānos noteikti ietilpa futbola skatīšanās. Kas gan tas būtu par angli, kas sestdienas vakarā neskatitos futbolu, nedzertu daudz alus un nemēģinātu sadot pa seju pretinieku līdzjutējiem? Uz jautājumu, vai mēs vēlamies “traditional English breakfast” un vai mēs ēdīsim “black pudding”, atbildējām apstiprinoši.

Piektdienas rītā patīkamā kārtā nebija jādodas uz darbu, tālab varējām nesteidzīgā gaitā pabeigt kravāšanos, slēpņu saraksta gatavošanu un citus obligātos pienākumus. Aizgāju pie vecākiem, lai tur uz nedēļu atstātu Čipi un pie reizes izdrukāt mūsu lidmašīnas biļetes. Nevēloties Oslo scenārija ar nepareizā paskata biļetēm atkārtojumu, šoreiz biju vērīgāks un sekoju tam, lai biļetes izskatītos pienācīgi. Pie reizes tētis man piedāvaja no viņa uz šo nedēļu aizņemties mazo laptopu, kuram pēc idejas vajadzētu ietilpt arī mūsu rokas bagāžā, šo iespēju izmantoju.

Pašam man nekad prātā nebūtu ienācis braukt uz Angliju. Nekas, ka līdz šim biju ar šo valsti pazīstams tikai caur Londonu (kurai gan, protams, nekādas īstas saistības ar Angliju nav), plus vēl pavadījis nedaudzas stundas, klīstot pa slēpņiem Stanstedas lidostas apkārtnē. Mūsdienu Anglija manās acīs vismaz pēdējos gados vienmēr ir bijusi rūpnieciska, lietišķa, drūma, viesstrādnieku apsēsta un visādā ziņā nesaistoša zeme, kaut kas līdzīgs, piemēram, Beļģijai. Jā, es varbūt gribētu paviesoties tajā Anglijā, kurā mita “Trīs vīri laivā”, Šerloks Holmss un varbūt pat Dorians Grejs, bet tā diemžēl ir aizgājusi tālā pagātnē, savā vietā atstājot “Britain`s got talent”, musulmaņu ģimenes un Deividu Bekhemu.