Kazhes pierakstu burtnīca

Anšlava Eglīša romānu "Misters Sorrijs" biju lasījis kaut kad vidusskolas laikos, un atmiņā tā man noteikti nebija palikusi kā viens no labākajiem Eglīša darbiem. Tagad man bija ienācies papildu konteksts - vairāk zināju gan par to, kālab Eglītis par šo tēmu rakstīja, gan to, kas bija prototipi viņa darbam. Vai tas izmainīja manu viedokli par šo grāmatu (īpaši - ņemot vērā, ka aizritējuši vairāk kā divdesmit gadi, kopš to lasījumu pirmo reizi)? Īsā atbilde - neko daudz tas manu viedokli nav ietekmējis, bet nepieciešama jau arī garā.

Visu šī gada vasaru man ne reizes neizdevās tikt uz "Grēcīgo partizānu" koncertu, līdz ar to biju ļoti priecīgs, atklājis, ka 27. oktobra vakarā Tallinas kvartālā uzstāsies uzreiz divas grupas, kuras gribu redzēt - ne tikai "Partizāni", bet arī "DJ Krankenwagen". Un tā nu precīzi astoņos vakarā (uz oficiāli izziņoto koncerta sākumu) biju klāt. Skats, ko ieraudzīju, mani ne pārāk iepriecināja - priekšā bija aptuveni kādi divi skatītāji, nekas īsti neliecināja, ka tuvākajā laikā jebkas te varētu notikt. Sabijos jau, ka nebiju painteresējies, vai tik šajā lokālā koncerti nesākas līdzīgi kā tas pirms desmit gadiem bija "Depo" vai Liepājas Fonteinā - proti, vairākas stundas pēc oficiālā sākuma laika. Tomēr nē - jau dažas minūtes vēlāk ieradās mūziķi, un ap pusdeviņiem sākās arī viņu koncerts.

Gūglējot Gija de Mopasāna vārdu un darba nosaukumu "Sur l'eau" jeb "Uz ūdens", pirmais rezultāts, ko tu atradīsi, būs 1876. tapusī tāda paša nosaukuma novele, kas vēsta par kādu vīru, pie kura laivas apakšas pieķēries noslīkušas vecas sievietes līķis. Bet nē - šis ir pilnīgi cits darbs, kuru ar noveli vieno tikai nosaukums un saistība ar ūdeni. Tikām šis darbs "Uz ūdens" ir vismaz atbilstoši autora paša apgalvojumam dienasgrāmata tipa pieraksti par braucienu ar jahtu mājup pa franču rivjēru.

To, ka Netflix miniseriālu par Deividu Bekemu (centīšos rakstīt viņa uzvārdu bez "h", bet gan jau kādu reizi tāpat aizmirsīšos) ir vērts redzēt, dzirdēju gan no tādiem cilvēkiem, kuriem futbols ir nozīmīga dzīves daļa, gan tādiem, kuri man galīgi nesaistās ar premjerlīgas faniem. Marinai to piedāvāju no pretējā skatu punkta - ka tas ir seriāls par vienas no Spice Girls dalībniecēm vīru, kā nekā garšvielu meitenes bija viņas skolas laiku mīļākā grupa. Marina brīdi padomāja un piekrita. Tad nu dažu dienu laikā (netipiski ātri mums, ievērojot to, ka lai arī sērijas ir tikai četras, bet katra no tām ir garāka par stundu) šo saturu noskatījāmies.

Pēdējā laikā tā bija sanācis, ka bibliotēkā ņēmu tikai latviešu autoru grāmatas, bet te ieraudzīju vienu čehu uzvārdu un izlēmu - jāpamēģina pārmaiņas pēc kaut kas cits. Kā nekā čehu kultūra man allaž bijusi visai tuva, lai arī nedaudz, bet esmu mācījies arī čehu valodu. Un tā nu iepazinu Jiržīja Hājīčeka "Buriniekus uz etiķetēm". Uzreiz, lai neturētu burinieku zem etiķetes, paskaidrošu, kas par buriniekiem un kas par etiķetēm - runa ir par stiprā alkohola pudelēm, kuras tukšojis galvenās varones tētis un pēc tam tās metis sausā akā savas lauku mājas pagalmā - burinieki patiešām bijuši uz pudeļu etiķetēm. Un šis stāsts lielā mērā ir par noklusēšanu, bet ne tikai par to.

Ievas Strukas monogrāfija par Anšalvu Eglīti man bija lasāmo grāmatu sarakstā kopš brīža, kad uzzināju par tādas eksistenci. Esmu regulārs Strukas vadīto "Šņorbēniņu" klausītājs, kas turklāt ir gana daudz lasījis Anšlava Eglīša darbus. Protams, ne visus Eglīša darbus uzskatu par ģeniāliem un, cik saprotu, ne visus tos vispār var uzskatīt par viņa darbiem - šur tur roku pie rakstīšanas pielika arī viņa dzīvesbiedre Veronika Janelsiņa, kamēr Eglītis pildīja zīmola funkcijas. Bet tas nemaina lietas būtību, ka Anšlavu Eglīti uzskatu par vienu no man tuvajiem latviešu autoriem, kā arī - par gana interesantu (lai arī ne visos jautājumos man pilnīgi pieņemamu) personību.

Lasot Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi", vēstījuma par Ameriku, ievēroju kādu dzirdētu uzvārdu - Vegers. Proti, runa par vienu no retajiem Eglītša tuvajiem draugiem Amerikā, ārstu Pēteri Vegeru. Pēteris Vegers bija gana interesanta personība - farmakologs, pirmajā padomju okupācijas gadā - LU Medicīnas fakultātes docents un dekāns, gana sekmīgi darbojies arī vācu okupācijas gados, kara beigās devies bēgļu gaitās vispirms uz Vāciju, tad izceļoja uz ASV, kur 1950. gadā kļuva par pirmo latviešu ārstu ar prakses tiesībām ASV, praktizēja Losandželosā un Santa Monikā. Mazliet interesants apstāklis ir saistīts ar ārsta Vegera tautību - atbilstoši Strukas grāmatai, viņš bija dzimis vācbaltieša un krievietes ģimenē, kas gan neliedza Vegeram pašam būt latvietim (arī LU studiju lietā atrodams viņa pases noraksts, kurā arī tautība norādīta - latvietis). Šim Vegera kungam bijusi gana liela loma ne tikai Anšlava Eglīša dzīvē, bet arī viņa literārajos darbos - galvenokārt jau tālab, ka viņš lielā mērā kalpoja gan par iedvesmas, gan izziņas avotu romānam "Misters Sorrijs", kam pamatā bija Vegera pieredzētais, dzīvojot pasauleslavenās aktrises Ingrīdas Bergmanes un viņas tā laika vīra Pētera Lindstrēma villas dārza namiņā un pieredzot drāmu saistībā ar šīs laulības pajukšanu. Un, kas nav mazsvarīgi - iemesls, kālab Vegers tur vispār mitinājās, bija viņa paša bezcerīgā un nelaimīgā mīlestība pret Bergmani (un šī visa rezultātā viņš bija nozīmīgs liecinieks skaļā šī pāra šķiršanās prāvā). Tāpat šis tas no Vegera nonāca Longīna Laukmaņa tēlā romānā "Bezkaunīgie veči", kur (protams, visai pārveidotā veidā) nozīmīgs tēls ir arī Vegera brāļadēls - mākslinieks Pēteris Ļaškovs (tur gan - kā bezkaunīgs hipijs).

Ģirta Krūmiņa monoizrādi "Vientuļās planētas sala" Marina un es skatījāmies ar vairāk kā nedēļas intervālu, bet vienlaikus izrādījās, ka ar savu devu mijiedarbības starp mūsu skatīšanās reizēm. Proti, Marina tieši gribēja uzzināt, vai ievads vienmēr ir viens un tas pats, vai arī tas ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Un man izstāstīja, ka viņas skatīšanās reizē aktieris bija runājis par to, kā viņš, nesen par autovadītāju kļuvis cilvēks, uz izrādi brauc no savas mītnes vietas Kuldīgā un parko mašīnu Ģertrūdes ielas teātra pagalmā. Arī šajā reizē Krūmiņš to stāstīja, bet ar niansi - ka pēc iepriekšējās izrādes (proti, sanāk, ka tās, kurā bijusi Marina) viņam atgadījies apskrāpēt blakus novietotu mašīnu, un cik grūti viņam nācies sadūšoties risināt šī notikuma sekas. Līdz ar to secinājām - ievadi variē. Tiesa, varbūt arī šis ievadu komplekts ir sagatavots un inscenēts, līdz ar to objektīvisma labad man vajadzētu uz šo izrādi aizsūtīt vēl kādu informācijas ievācēju. Un, ja ņem vērā, ka izrāde gan man, gan Marinai patika, droši varam to ieteikt vēl neredzējušajiem.

Liepājas teātra izrādi "Kur pazuda saimnieks" skatījāmies konservētā veidā ar Teātris.zip starpniecību. Diez vai tā būtu nokļuvusi mūsu redzes lokā, ja mums būtu gadījies Liepājā, kad tā bija teātra repertuārā, bet ar ekrāna starpiniecību var jau noskatīties arī kaut ko tādu, par ko tev nebūtu pārliecības, ka to ir vērts redzēt arī dzīvajā.

Vilis Lācītis atgriežas sava ceļa sākumpunktā vai vismaz kaut kur tā tuvumā - savā jaunākajā romānā "Oxforda ar skatu uz Universitāti" viņš ne tikai atdzīvina to Vili Lācīti, kurš pirms vairāk kā desmit gadiem ar "Stroiku ar skatu uz Londonu" bija savaldzinājis lasīt protošo latviešu publiku (bet īstie "mantas" zinātāji, protams, jau iepriekš bija pazīstami ar viņu vēl mazliet citā tēlā un veidolā kā eirobomža sūrā ceļa autoru). Proti, stāsts ir par gana intelektuālu latvieti, kuram dzimtenē kaut kas īsti labi nav sanācis un tā rezultātā viņš nonācis britu salās, kur intelektuālo darbu aizstājis ar fizisko, vienlaikus joprojām paliekot gana cinisks, gana erudīts un ar tieksmi uz augšu. Kaut kāda deva visā šajā stāstā, protams, ir no paša tā autora biogrāfijas, bet lielākā daļa noteikti ir "variācijas par tēmu".