Līdzīgi kā pērn, esmu apkopojis teātra izrādes, kuras esmu šī gada laikā redzējis (klātienē, ignorējot dažas caur teatris.zip skatītās, kur tomēr ir citādāka tipa pieredze). Un sarindojis tās pēc tā, cik lielu emocionālu iespaidu uz mani katra izrāde ir atstājusi. Summāri izrādes ir 18, bet piecas no tām ir paredzētas bērniem un jauniešiem, tad nu tās lieku atsevišķi (sākotnēji biju salicis visu kopā, bet pamanījos nejauši izdzēst dokumentu ar šiem pierakstiem, tad nu atkārtotā piegājienā sekoju Marinas principam).

Vieglatlētikas vēsture īsti neietilpst manā pamata interešu lokā, bet esmu apņēmies uzrakstīt vienu mazliet plašāku pārskatu par Liepājas ebreju sporta aktivitātēm (protams, joprojām ļoti specifiska tēma), un tā ietvaros man nākas studēt arī tādus materiālus, kuriem līdz šim esmu gājis garām ar līkumu. Un tā es nonācu pie grāmatas par Latvijas vieglatlētikas vēsturi, kura aptver tieši mani interesējošo laika periodu.

Nezinu, vai maz ir iespējama izrāde, kurai es būtu vēl vairāk mērķauditorija, nekā "Kur pazuda valsts". Un tas nav tikai lielās tēmas dēļ. Jā, mani ir gana daudz nodarbinājis jautājums, vai Kārlis Ulmanis būtu varējis citādāk rīkoties 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā, un vai viņa izvēles nav bijušas tādas, ka formāli padomji varēja apgalvot, ka Latvijas nonākšana ļaunuma impērijas sastāvā notika gandrīz vai atbilstoši starptautisko tiesību normām. Taču tas būtu tikai viens checkbox, kuru es atzīmētu kā izpildītu. Klāt nāk izrādes darbības vieta: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, kura lasītavā esmu bijis biežs viesis. Un atsaukšanās uz Kārļa Ulmaņa/Rūdolfa Kugrēna video pie okupekļa 2022. gada 10. maijā (tolaik vēl biju twitter lietotājs, visiem notikumiem sekoju). Un atsauce uz filmu Force Majeure, kuru redzējām kinoteātrī un par kuru arī reizēm mēdzu domāt. Un, kas jau pavisam negaidīti - uz Latvijas futbola izlases kvalificēšanos Euro 2004. Nezinu, kādā veidā Toms Treinis un Matīss Gricmanis spēja salikt tik daudz akcentu, kas domāti tieši man, bet - visu cieņu!

Stāstu krājumi ir viena sarežīgta padarīšana - līdzīgi kā sešdesmito gadu rokmūzikas ieraksti, tie mēdz dzīvot dažādos veidolos. Tā arī Mārgaritas Etvudas krājumam "Zilbārža ola" ir vismaz divas versijas - oriģinālais Kanādas izdevums, kā arī dažus gadus vēlāk ASV publicētais variants. Manās rokās nonāca tieši pēdējais vai, pareizāk, tā atkārtots izdevums, līdz ar to neesmu iepazinies ar stāstiem "The Sin Eater" un "Betty", kuri šajā versijā nenonāca. Kā arī atšķirīga ir stāstu secība - kamēr oriģinālā noslēdzošais stāsts ir "In Search of the Rattlesnake Plantain", tad manā variantā tas ir Unearthing Suite". Nezinu, cik ļoti šī secība (un iztrūkstošie stāsti) ietekmē lasītāja iespaidus par krājumu, bet pieminēšanas vērts šis apstāklis ir.

Šī ir viena no izrādēm ar ļoti ilgu gaitu Latvijas Nacionālā teātra repertuārā - pirmizrādi piedzīvojusi vēl 2011. gada decembrī, līdz ar to nav brīnums, ka šo gadu laikā ne tikai paspējuši izaugt tie bērni, kas to skatījās agrīnajos gados, bet arī gana nomainīties vairāki aktieri. Nozīmīgākā pārmaiņa, domājams, ir fakts, ka uz vāka izrādes programmiņai, kas drukātā 2014./2015. gada sezonas laikā, kā galvenās vīriešu lomas atveidotājs ir redzams Ainārs Ančevskis, kamēr aktuālajā versijā šajā lomā ir Uldis Siliņš, bet Ančevskis "pazemināts" uz patālu fona lomu, un var jau saprast, 2023. gada Ančevskis nav tas dabiskākais variants, ko tu iztēlosies atveidojam piecpadsmit gadus vecu zēnu. Tāpat jauko turīgo zēnu Pīteru tagad atveido nevis Kaspars Dumburs, bet Raimonds Celms, un arī šī pārmaiņa šķiet maksimāli dabiska - ne tikai tālab, ka Dumburs tagad štatā ir Dailes teātrī, bet arī tālab, ka viņa aktuālajā ampluā neietilpst jaukie zēni, bet "Sudraba slidu" personāžu vidū nav neviena maniakāla sadista, seksuāla maniaka vai vismaz gluži parasta psihopāta.

Turpinu lasīt Anšlava Eglīša darbus, sasniedzot piedzīvojumu romānu "Adžurdžonga". Jā, tu nepārlasījies - šis patiešām ir piedzīvojumu romāns, turklāt, cik var saprast, rakstīts ar mērķi iegūt starptautisku atpazīstamību. Tiesa, to līdz galam nevaru saprast - kādu tieši, jo rakstīja to Eglītis vēl Vācijā, bet izdots tas jau pēc viņa ierašanās Amerikā. Dažus gadus vēlāk latvieši to arī izdeva angļu valodā ar cerību - nu tik būs! Bet nebija. Un tas droši vien kļuva par pirmo lielo vilšanos Anšlava Eglīša literārajā karjerā, kad izrādījās, ka Amerikas literatūras tirgū iekļūt nav tik viegli.

Laiks izziņot nākamā gada izaicinājumu. Šoreiz viss ļoti vienkārši, un netiek diskriminēti cilvēki, kas dzīvo ārpus Rīgas. Vienīgie, kas šoreiz varētu sūdzēties par "manas tiesības netiek ievērotas", ir tādi, kas dzīvo uz pavisam mazām salām, piemēram, Keselaidā, Igaunijā. Bet pat viņi, ja ļoti vēlētos, varētu šo izaicinājumu pildīt. Ok, cietumos ieslodzītajiem būtu vēl grūtāk, bet nevaru jau es padomāt par visiem.

Grūti man sanākt saņemties rakstīt par šo grāmatu, kuru izlasīju jau pirms laba laiciņa. Iespējams, tādēļ, ka man pašam nav skaidra formulējuma tēmā - patika man šī grāmata vai nē. "Lūka un dzīvības uguns" ir turpinājums divdesmit gadus iepriekš tapušajam Rušdi romānam bērniem Harūns un stāstu jūra, kuru autors rakstīja savam vecākajam dēlam, kamēr "Dzīvības uguns" veltīta jaunākajai atvasei (dēlus šķir 18 gadi, romānus - 20). Es "Stāstu jūru" lasīju pirms 15 gadiem, proti, arī man pauze starp šīm abām daļām sanākusi paliela, un lieki teikt, ka nekādas detaļas no "tās" grāmatas neatceros, līdz ar to "Lūku un dzīvības uguni" lasīju kā patstāvīgu darbu.

Šī grāmata varētu būt daudz stilīgāka, ja tā būtu izdota kaut kad nosacītās mūsdienās. Atbilstoši pašas autores rakstītajam ievadā (un šajā reizē, atšķirībā no vairuma citu Regīnas Ezeras darbu esmu gatavs ticēt, ka tā patiešām ir dienasgrāmata, kuru raksta Regīna Ezera un nevis viņas literārais alter ego Autore, kurai ir gan gana daudz kopīga ar īsto Autori, tomēr tā nav gluži viņa), šīs piezīmes tapušas "stundu kalendārā", ko mūsdienās pazīstam kā plānotāju, protams, neiekļaujoties ne tikai stundu, bet reizēm arī dienu rāmjos. Iztēlojos, ka arī šī grāmata varētu vizuāli līdzināties plānotājam - ar tekstiem, kas izvietoti nevienmērīgi, pa virsu līnijām un tā tālāk un tā joprojām. Tikām realitātē tas ir 1993. gada izdevums, tapis apstākļos, kad ne lasītāji varētu par šādu kvalitatīvu izdevumu samaksāt, ne tipogrāfija to iespiest - mīkstajos vākos, uz bēdīga paskata iedzeltena papīra, vizuāli atgādinot drīzāk "vilciena tipa literatūru" - proti, tādu lētu izdevumu, ko tu paķer stacijas tunelī pirms brauciena uz, piemēram, Liepāju un gala stacijā no šīs grāmatas atbrīvojies (mūslaiku variantā - šķirojamo atkritumu miskastē vai kādā grāmatu apmaiņas skapī). Un, ieraudzījis šo sējumu, piemēram, bibliotēkas plauktā, tu visticamāk tam vienkārši paiesi garām, nemaz nenojaušot, ka tur iekšā slēpjas sasodīti spēcīga proza, brīžam - pat vēl košāka par Regīnas Ezeras zināmākajiem darbiem.

Kamēr vēl Leļļu teātris nav atgriezies pats savās telpās, aizgājām (kā jau parasti - atsevišķi) uz vienu no tā izrādēm Rīgas latviešu biedrības nama telpās. Proti, "Smalkajām kaitēm", kurās atainotas trīs noveles no tāda paša nosaukuma Ērika Ādamsona krājuma, kas turklāt iekļauts latviešu kultūras kanonā. Pirms kāda laika to noskatījās Marina un teica, ka arī man varētu patikt. Tad nu aizvedu savu tēti uz Leļļu teātri, kur viņš nebija kādu laiciņu bijis. Tiesa, ne tik ilgu kā atbilstoši viņa paša stāstītajam par viņa pirmo pieredzi šajā iestādē, no kuras viņam bija stingra pārliecība, ka vilks teātrī (laikam jau par Sarkangalvīti) bijis tas pats, kas tolaik bija apskatāms Rīgas Zoodārzā. Šajā izrādē gan vilka nebija, un patiesībā arī zoodārzā parasto pelēci tu mūsdienās neieraudzīsi.