Kazhes pierakstu burtnīca

Manā apziņā mūziķi iedalāmi kategorijās pēc principa: cik tālu es būtu gatavs doties, lai redzētu viņu uzstāšanos. Grupa "The Magnetic Fields" atbilst kategorijai - aizbraukšu uz koncertu Eiropā vietā, kur varu relatīvi viegli nokļūt. Tiesa, kad viņi izziņoja Amerikas tūri, kur spēlēs pilnā apjomā "69 Love Songs", bija kārdinājums doties arī pāri okeānam, tomēr man kopumā ir tik maz vēlmes braukt uz Ameriku, ka pat ar Magnētiskajiem laukiem mani tur neaizvilināt (uz turieni es dotos vien tad, ja Toms Veitss izziņotu atvadu tūri). Līdz ar to mana nonākšana Helsinkos uz viņu koncertu bija absolūti loģiska.

Konors Vaits ir jauns īru dziesminieks, kuram drīzumā (2024. gada janvārī) klajā nāks debijas albums un kura uzstāšanos apmeklēju 2023. gada novembrī Helsinkos. Te gan uzreiz jācitē pats mākslinieks, kurš, pateicoties skatītājiem, teica (citāts aptuvens): "Zinu, ka neviens jus te neesat nācis, lai skatītos un klausītos mani, bet Paldies, ka radījāt man sajūtu, ka tā nav." Proti, gan klubā Tavastia, gan citos koncertos šoruden viņš bija iesildītājs pirms "The Magnetic Fields", kuri arī mani bija atvilinājuši uz Helsinkiem. Un ir tikai loģiski, ka man ir interese iepazīt mūziķus, kurus tādi mūziķi, kurus mīlu un cienu (vai vismaz tikai mīlu), izvēlas par saviem iesildītājiem.

Jevgeņija Morozova grāmata "The Net Delusion" jeb "Tīkla maldi" ir ļoti vērtīgs un savā ziņā pravietisks darbs, taču vienlaikus tai netrūkst arī problēmu, kuru dēļ es drīzāk ieteiktu iepazīties ar izvērstu tās kopsavilkumu (patiešām izvērstu, nevis virsējās kārtas skrāpējumu, kādu esmu spējīgs uzrakstīt es), nevis grāmatu pilnā apjomā.

Tik lielas neizpratnes kā par šo Anšlava Eglīša romānu man sen nav bijis ne par vienu grāmatu - brīžam man šķita, ka esmu to pavisam nesen lasījis (tikai nez kāpēc nav apraksta blogā, bet gadās jau arī nolaidība no manas puses), citkārt atkal šķita - nē, nav lasīts. Protams, iespējams, ka visa mana pazīšanās ar šo grāmatu aprobežojas ar tās fragmentiem no tās, kas citēti Ievas Strukas monogrāfijā par Anšlavu Eglīti (kas šķiet loģiskākais variants), bet sajūtu līmenī kaut kā šķita, ka es tomēr esmu tiešām lasījis būtisku šī grāmatas daļu. Nudien, mīklaini. Un varbūt, līdzīgi kā to būtu darījis Mintauts Durbe, nav vērts rakāties šajos jautājumos, lai neuzzinātu kādu biedējošu patiesību, un vienkārši pieņemt, ka šo romānu es izlasīju pirmo reizi un mani spriedumi par to būs relatīvi svaigi.

Nezinu, kā tas īsti sanāca, bet braucot ar riteni mājās no Dailes teātra pēc "Pusnakts šova ar Jūdu Iskariotu", man radās doma - ja šo izrādi būtu pirms desmit gadiem spēlējusi Jaunā Rīgas teātra trupa? Kāpēc pirms desmit gadiem - tāpēc ka tā laika ansamblī jūtos komfortablāk, kā arī daļa no aktieriem pirms desmit gadiem attiecīgajām lomām būtu bijuši atbilstošākā vecumā. Te būs saraksts, kāds tas man sanāca (iekavās - aktieri reālajā iestudējumā Dailes teātrī)

Kvadrifrona izrāde "Nebiju. Nezinu. Neatceros." pievēršas tēmām, kuras vienmēr ir sliktas, lai par tām runātu tagad. Kad tā piedzīvoja pirmizrādi, varēja runāt par to, ka stāsts par Viktora Arāja tiesas prāvu būtu gards kumoss krievu propagandai par tēmu "visi latvieši ir fašisti". Tagad tikām, kad risinās karš starp Izraēlu un Hamas, to var izmantot kā ieganstu, lai kritizētu jebkādu skatījumu uz šo konfliktu. Vienlaikus, ja vien tava galvenā dzīvesvieta nav kādā soctīkla burbulī, jāsaprot, ka reālā rezonanse izrādei, ko rāda 50 skatītāju auditorijai, nav gluži tāda, lai tā varētu nopietni ietekmēt plašas sabiedrības masas. Un nav īsti svarīgi - vai tas ir labi vai slikti.

Kad pirmo reizi lasīju Jāņa Einfelda "Cūku grāmatu", tās autors bija viens no jaunajiem un daudzsološajiem latviešu literātiem, drosmīgs sava ceļa lauzējs un savas individuālas poētikas veidotājs. Tagad tikām Einfelds jau kādu laiku ir viens no tiem lielajiem un pieredzējušajiem, tači jāatzīst, ka "Armagedona ciklā" nav grūti atpazīt to Einfeldu, kas 25 gadus iepriekš bija rakstījis par Rozā Ciedrīti.

Vienā no piemājas bibliotēkām grāmatu plauktā ieraudzīju kādu Terija Prečeta grāmatu, un, protams, izvēlējos paņemt to lasīšanai. Un, kā jau tas ne pirmo reizi man ir gadījies - izrādījās, ka Latvijas bibliotēkas galvenokārt ir apgādātas ar tām Prečeta grāmatām, kas izteikti ir paredzētas gados jaunākai auditorijai. Turklāt vēl "Dodger" ir viens no viņa vēlīnajiem darbiem, kas tapuši apstākļos, kad autors cīnījās ar Alcheimera slimību. Līdz ar to kaut kādā mērā ir jāsaprot, ka šī grāmata varētu nebūt tieši tas, ko es (vai kāds cits, iepriekš par konkrēto darbu nepainteresējies, lasītājs varētu gaidīt).

Rakstot par izrādi "Dublinieši Miera ielā", jāsāk ar skaidrojumu un atvainošanos, ka mans apraksts ir savā ziņā visu nokavējis, jo nevienam šobrīd nav aktuāli pieņemt lēmumu - iet skatīties šo izrādi vai nē. Kālab tā? Tāpēc ka 2023. gada 31. oktobrī, kad to skatījos, "Dubliniešus" JRT spēlēja pēdējo reizi, līdz ar to kādu iedrošināt vai atturēt no to apmeklēšanas nav ne mazākās jēgas. Vienlaikus, tā kā es pats uz izrādēm ļoti reti mēdzu iet atkārtoti, bet man patīk atcerēties, kuras no tām ir bijušas tādas, ko es būtu gatavs skatīties otro reizi (arī, ja šādas iespējas nemaz nav), un vispār esmu slims grafomāns, nekas cits neatliek - ir vien jāraksta par pieredzēto.

Noskatījies "Grēcīgos partizānus", novērtēju, kā tad izklausās "DJ Krankenwagen" bez sintezatoriem. Jā, grupa, kuras skanējumu definē latviešu tautasdziesmu miksējums ar The Prodigy sintezatoru ritmiem, par godu Mirlu naktij izvēlējās pavisam biedējošu ceļu - uzstāties pa pliko. Nē, ne tādā ziņā, ka viņi nebūtu uzvilkuši medpersonāla ķiteļus, šajā ziņā viss bija pa parasto, bet sintezatoru nebija, bungu nebija un viss izskatījās un izklausījās nebūt ne tā, kā to ir pierasts no šīs grupas dzirdēt. Un tas bija lieliski! Nē, ar to nebūt nevēlos teikt, ka turpmāk gribu, lai "DJ Krankenwagen" vienmēr uzstātos šādi, bet es novērtēju mūziķu gatavību izkāpt no savas komforta zonas un to, ka viņu koncerti nav katrs iepriekšējā kopija, bet gan atšķirīgi gan spēlēto dziesmu, gan to pasniegšanas veida ziņā.