Kazhes pierakstu burtnīca

Līdzīgi kā pērn, esmu apkopojis teātra izrādes, kuras esmu šī gada laikā redzējis (klātienē, ignorējot dažas caur teatris.zip skatītās, kur tomēr ir citādāka tipa pieredze). Un sarindojis tās pēc tā, cik lielu emocionālu iespaidu uz mani katra izrāde ir atstājusi. Summāri izrādes ir 18, bet piecas no tām ir paredzētas bērniem un jauniešiem, tad nu tās lieku atsevišķi (sākotnēji biju salicis visu kopā, bet pamanījos nejauši izdzēst dokumentu ar šiem pierakstiem, tad nu atkārtotā piegājienā sekoju Marinas principam).

13. "Spēlēju, dancoju". Rež. Elmārs Seņkovs. Latvijas Nacionālais teātris
Vienīgā šogad skatītā izrāde, kura drīzāk sagādāja vilšanos, nevis iepriecināja. Atsevišķi spilgti tēli (Krūzkopa un Dombrovska velnu rijas iemītnieki, vēl šis tas tajā pašā rijā), brīžam - gana izklaidējoši un jautri, bet gaidījis biju vairāk, manai gaumei par daudz Seņkova attieksmes paušanas par Latvijas kultūras vides administratīvo aparātu (kurš, protams, patiešām galīgi nav labs, bet ne to es gribēju redzēt šajā izrādē).

12. "Dublinieši Miera ielā". Rež. Pēteris Krilovs. Jaunais Rīgas teātris
Biju sajūsmā par scenogrāfiju, kas it kā pārnesa izrādi tepat blakus Miera ielā, uz vienu no daudzajām tās kafejnīcām. Aizkustināja epizode ar Regīnas Razumas pieminēšanu. Patika, kā aktieri viens otru aiztāja vienā un tajā pašā lomā. Džoisa varoņu salīmēšana kopā ar mūsdienu latviešiem Īrijā - interesanta. Tomēr izrāde, lai arī to skatījos tās pēdējā izrādīšanas reizē, šķita kaut kāda līdz galam neizcepta.

11. "Svina garša". Rež. Valters Sīlis. Latvijas Nacionālais teātris
Māra Bērziņa romāns, kas pamatā izrādei, ir ļoti dramatiski spēcīgs materiāls, līdz ar to izrāde jau pēc noklusējuma nevar atstāt vienaldzīgu. Emocionāli ļoti piesātināts saturs, nekā konkrēta, kas man izrādē nebūtu paticis, bet - kaut kā pietrūka sajūtas, ka šī ir tiešām Izrāde. Varbūt kaut kādā ziņā - pārāk pareizi veidota, līdz ar to nespēja mani pārsteigt.

10. "Meklēju īsto". Rež. Māris Bezmers. Austrumu robeža
Mūsu pirmais kopīgais teātris kā divu bērnu vecākiem. Nepiespiesta atmosfēra, vieta, kurā nebija būts iepriekš, viegls un izklaidējošs saturs. Šo izrādi īsti nevar salīdzināt ne ar tām, kas virs, ne zem tās - tas tomēr ir teju no-budget pasākums bez jebkādām pretenzijām uz augstu mākslu, bet vienkārši jautrs izklaides gabals labai laika pavadīšanai.

9. "Smalkās kaites. Rež. Edgars Kaufelds. Latvijas Leļļu teātris
Dažas no Ērika Ādamsona novelēm. Noteikti varu šo izrādi ieteikt kā pirmo, ko apmeklēt Leļļu teātrī, nedomājot, ka tas ir domāts tikai bērniem. Saspēle starp aktieriem, kuri spēlē arī tiešā veidā, un lellēm - ļoti patika. Īpaši spilgti atainots tas platais, kantainais nags. Malgožata Apse (poļu aktrise), kas runā latviešu valodā - iespaidīgi. Ļoti kvalitatīvas lelles (it īpaši - nožēlojamais dzejnieks).

8. "Vientuļās planētas sala. Rež. Jevgeņija Šermeņeva. Ģertrūdes ielas teātris
Ģirta Krūmiņa monoizrāde par to, kā turpināt dzīvi pēc tam, kad viss šķiet tajā salūzis (hints - aizbraukt uz Bali un pavadīt dažas nedēļas karantīnā viesnīcā un slimnīcā Covid dēļ). Jautri, bet ne visu laiku jautri. Īpatnēja izrāde, kurā tu ne tikai drīksti lietot telefonu, bet no tevis pat sagaida, ka tu fotografēsi izrādes laikā, un arī citādi mijiedarbība starp aktieri un skatītājiem ir tieša.

7. "Nebiju. Nezinu. Neatceros". Rež. Paula Pļavniece. Kvadrifrons
Izrāde, kura pierāda, ka stāstu par Viktora Arāja tiesas procesu ir iespējams parādīt veidā, kurš neraisa sašutumu, nerada ne sajūtu, ka notiek kaut kāda vēstures pārrakstīšana, ne ka tu esi bezjēdzīgā vēstures stundā, labi parāda to, cik sarežģīta padarīšana ir demokrātija un cik grūti tās apstākļos ir vērtēt kaut ko, kas ir tai absolūti pretējs. Un cik labi darbojas "Nebiju. Nezinu. Neatceros" princips. Āris Matesovičs, kurš atveido vecu vīru ratiņkrēslām, bet viņam tam nav nepieciešams veca vīra grims vai parūka - top līmenis!

6. "Kad gulošais mostas". Rež. Klāvs Mellis. Kvadrifrons
Pilnīgi citāda izrāde - to varētu nosaukt par zombiju dejas izrādi. Varoņi nerunā, tikai gārdz un izdara ne sevišķi sakarīgas kustības. Lai tu aptuveni saprastu, kas notiek, lukturīša gaismā līdzās izrādes darbībai tu lasi tās libretu, kas gan tāpat gluži tik daudz nepasaka. Šīs izrādes iespaidā man "Total Eclipse of the Heart" vairs nekad neskanēs tā, kā tas bija iepriekš.

5. " Post scriptum". Rež. Alvis Hermanis. Jaunais Rīgas teātris
Izrāde, uz kuru biju spītīgi apņēmies neiet, tomēr beigās aizgāju un nebūt to nenožēloju. Nevērtējot Čulpanu Hamatovu kā cilvēku (un - vai man vispār vajadzētu ar šādu vērtēšanu nodarboties?), tiešām šokējoši spēcīga aktierspēle, īpaši ainās no Dostojevska. Vienlaikus, ja tā padomā - šī izrāde, gluži tāpat kā "Kad gulošais mostas", lielā mērā ir par zombijiem.

4. "Kur pazuda valsts". Rež. Toms Treinis. Dailes teātris
Izrāde, kas šķiet radīta tieši man - ar veselu virkni tēmu, kas man ir tuvas (un arī ar man ļoti labi pazīstamu darbības vidi). Atbild uz jautājimiem, kuri domājams nodarbinājuši daudzu prātus jau gadu desmitiem, bet tagad tas viss aktualizējies orklandes aizsāktā kara dēļ, raisa daudz pārdomu par to, cik trausls ir tas ledus, uz kura dzīvojam mēs pašlaik un cik viegli tu vari pieņemt, ka tev ir Ziemassvētki, bet kaimiņam - karš.

3. "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu". Rež. Mārtiņš Eihe Dailes teātris
Reliģijas dabas jautājumi pasniegti TV šova mērcē. Jautri, krāšņi, bet nebūt ne sekli - šī pilnīgi noteikti ir komēdija "ar jumtiņu". Viena no tām izrādēm, par kuru nevis daudz jāraksta, bet kuru gluži vienkārši vajag noskatīties. Un tajā ir dievīgākais Sātans, kādu jebkad esmu redzējis.

2. "Hamlets". Rež. Viesturs Kairišs. Rīgas krievu teātris
Kairišs, kā jau to no viņa var sagaidīt, provocē krievu teātra publiku, kura joprojām itin daudz izrādes laikā pametot zāli. Jo kā gan tas var būt - ka tu "Hamletu" izgriez tā, ka Klaudijs pēkšņi ir pārtapis krievzemes Voldemortā? Aleksands Maļikovs kā Klavģins ir tik labs, ka pat Maksima Busela Hamlets viņam līdzās šķiet gandrīz vai tikai kā piedeva. Oriģināla interpretācija, lieliski risinājumi uz skatuves.

1. "Pārcēlāja". Rež. Inga Tropa. Dirty Deal Teatro
Emocionāli vissāpīgākā izrāde, ko esmu redzējis varbūt pat ne tikai šogad, bet vispār. Ar visu to, ka Inga Tropa te ir viena, un lielu daļu izrādes tu vispār pavadi guļus stāvoklī, varbūt par ar aizvērtām acīm, jo tā nav izrāde, kura būtu jāskatās, bet gan stāsts, kurš ir jadzird un kurš ir smags, sasodīti smags. Tik daudz es vēl teātrī raudājis nebiju, un tās galīgi nebija prieka asaras. Jāatzīmē, ka šī galīgi nav pirmā reize, kad Tropas režisēta izrāde ir uz mani atstājusi vienu no gada spilgtākajiem iespaidiem.

Izrādes bērniem

5. "Sudraba slidas". Rež. Edmunds Freibergs. Latvijas Nacionālais teātris
Nacionālā teātra izrāde - ilgdzīvotāja. Krāsaina pasaka ar slidošanu, dziesmām un ļoti izteiktu pasakas sižetu, kas pamazām tevi pārklāj ar cukuru.

4. "Figūras. Rež. Liena Šmukste. Cēsu Mazais teātris
Izrāde pašiem mazākajiem skatītājiem. Mūsu mazākajam ļoti patika. Vienkārši jēdzieni, lipīgas dziesmas. Priecīgi bērniem

3. "Kaka un pavasaris". Rež. Jānis Znotiņš. Istabas teātris
Andrusa Kivirehka (kura darbus, neatkarīgi no tā, kādai vecuma grupai tie radīti, es ļoti mīlu un godāju) pasakas mazajiem, ar sadzīves priekšmetu iesaisti pasaules radīšanai. Viegli, nepiespiesti un bērniem ļoti piemēroti, pat tad, ja viņi izrādes laikā salīst.

2. Es arī te, kas man ir jādara". Rež. Endīne Bērziņa. Valmieras drāmas teātris
Iespējams, šo vajadzēja likt pie izrādēm pieaugušajiem, jo tās mērķauditorija ir tīņi. Drāma klasesbiedru starpā, kuras pamatā, protams, lielākoties ir sīkumi, kā jau tas šajā vecumā raksturīgi. Ar šo saturu joprojām itin labi varu identificēties.

1. Manas domas grib ar mani parunāt. Rež. Kersti Heinloo. Valmieras drāmas teātris
Vizuāli ļoti skaista izrāde bērniem, varbūt pat skaistāka par "Sudraba slidām", bet šajā reizē - arī ar mazliet nopietnāk izskatītu tās problemātiku. Vientulība un pieņemšana, vecāku šķiršanās un jauns bēbis, un princeses, kas dzīvo tev galvā. Noteikti iesaku to apmeklēt, ja tev ir kāds sākumskolēns komplektā.


Un, lūk, arī Marinas saraksts (mums daudzas izrādes šogad nepārklājās):

1. Hamlets
2. Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu
3. Kordēlijas zeme
4. Kaligula
5. Trīs draugi
6. Nasing spešal
7. Vientuļas planētas sala
8. Smalkās kaites
9. Meklējo īsto
10. Pilna slodze
11. Kaukāziešu krīta aplis
12. Kad gulošais mostas
13. Sliktie ceļi
14. Pietaupiet man pēdējo deju

Bērnu izrādes (visas bija labas)
1. Briesmīgi priecīgas lietas
2. Figūras
3. Visi skaitās

Tas arī viss šim gadam. Nākamajam jau dažas pirmās teātra biļetes ir iepirktas, vajadzētu beidzot atkal aizbraukt uz Liepāju.