Kazhes pierakstu burtnīca

Šī ir viena no izrādēm, kuras man ne prātā sākotnēji nebija nācis skatīties. Es varbūt neesmu pirmais, kas metīs Čulpanai Hamatovai ar akmeni par viņas pagātnes izvēlēm un es lieliski saprotu, cik viegli ir demonstrēt savu morālo pārākumu situācijā, kad tev pašam nekādas grūtas izvēles nav nācies izdarīt, un es varu iztēloties, cik viegli ir aizslīdēt pa slīpo virsmu, kad tu sāc ar kompromisiem ar savu sirdsapziņu no kategorijas "šis nav nekas traks", tad pārej uz "šis nav īpaši trakāk kā iepriekšējais", līdz kādā brīdī atklājas, ka tu esi sen jau šķērsojis visas tās robežas, kurām sākotnēji tu pat neapsvērtu domu tuvoties. Un šobrīd jebkurā gadījumā primāri cilvēkus vērtēju pēc tā, kurā pusē viņi nostājās 2022. gada 24. februārī - dienā, kad arī "esmu neitrāls, man nav viedokļa" bija kļuvis par skaidri definētu viedokli. Bet - tas tāpat mani nemotivēja iet skatīties, kā Hamatova spēlē, cik lieliska aktrise lai viņa arī nebūtu. Un, tad, protams, saslēdzās kaut kādi faktori - JRT piedāvāja ļoti draudzīgas cenas neizpārdotajām oktobra izrādēm, sākumā tāpat izlēmām, ka "Post scriptum" un "Sliktos ceļus" neesam gatavi skatīties (atšķirīgu iemeslu dēļ), tad Iveta uzrakstīja, ka "Post scriptum" tomēr ir jānoskatās, un beigu beigās Marina teica: "Ok, iedzeršu šampanieti un iešu raudāt Sliktajos ceļos." Un kas tad atlika man? Nācās vien iet uz "Post scriptum".

Gundegas Repšes romāns "Jauki ļaudis", lai arī apjomā neliels, nebūt nav viegla lasāmviela, laikam jau tā nevarētu būt Repše, kas rakstītu viegli. Sākotnēji man ar to reāli nācās cīnīties, grāmata negribēja iet uz priekšu, bet pamazām kaut kā tā atslēdzās un grāmatas beigās vairs nebija sajūtas, ka man ir sanākusi darīšana ar kaut ko robustu un nelasāmu. Mēģināšu kaut cik atšķetināt, kas īsti ir tie "Jaukie ļaudis".

Vispār jau "Nasing spešal" joprojām var noskatīties arī Ģertrūdes ielas teātrī uz vietas, bet ja jau izrāde bija pieejama "Teatris.zip" ietvaros, izlēmām - lai nu būtu, skatīsimies šādā veidā. Turklāt no ĢIT repertuāra izrādēm šī īsti nebija tā, kuru būtu sevišķi liela interese iet skatīt klātienē - pat es neesmu tāds politiskās virtuves cienītājs, lai vienai konkrētai Saeimas sēdei veltīta izrāde būtu kaut kas tāds, ko man patiešām gribētos redzēt. Ar skatīšanos gan sanāca sarežģīti - vakarā, kad sākām to skatīties, bērni aktīvi trobelēja, un Marina it ne pavisam pēc pirmajām 20 izrādes minūtēm neizskatījās pārliecināta, ka viņa vēlas redzēt, ar ko šis "Nasing spešal" turpināsies. Beigās sanāca tā, ka atlikušo izrādes daļu es noskatījos telefonā, braucot ar vilcienu no Cēsīm uz Rīgu - ne tas loģiskākais veids izrādes baudīšanai, bet patiesībā nebūt arī tas sliktākais (ņemot vērā, ka šī nav izrāde ar grandiozu skatuvisko risinājumu, kam nepieciešams maksimāli liels ekrāns, kamēr tās izteiksmīgāko pusi - audiālo - austiņu veidā varēju novērtēt pilnvērtīgi).

Nezinu, kāds būtu Elmāra Seņkova un Justīnes Kļavas veidotais iestudējums "Spēlēju, dancoju", ja tas ievadītu Seņkova un viņa komandas pirmo pilnvērtīgo sezonu pie Nacionālā stūres, nevis aktuālajos apstākļos, kad Seņkovs, Mākens un kompānija savas oficiālās attiecības ar teātri jau ir noslēguši un ne uz pašas pozitīvākās nots. Par potenciālo un netapušo "Spēlēju, dancoju", protams, neko daudz pateikt nevar, bet tā izrāde, kura nonāca līdz skatītājiem, par vienu no savām centrālajām tēmām padarījusi mākslinieka sūtību, brīvību un uzdevumu. Proti, jautājums ir par to, kas var būt mākslinieks, ko viņam vajag spēlēt, vai mākslai ir nepieciešams vēstījums un tā tālāk. Lai arī Raiņa tekstu lasījis neesmu, nojaušu, ka viņš, rakstot šo lugu, domāja par mazliet citiem jautājumiem nekā, vai bistes sišana pret paplāti var tikt uzskatīta par mākslu (mūziku). Bet nav jau arī tā, ka izrādes kvalitātes būtu tieši atkarīgas no tā, vai tā gana precīzi seko oriģinālajam materiālam.

Rozulas skolā noliku Jurģi diendusā, bet nevarēju doties nekur prom, nācās kaut kur turpat bibliotēkā paķert kādu grāmatu, ko lasīt, kamēr pieskatīju jaunā cilvēka miegu. Tā nu sanāca, ka par šo grāmatu kļuva Mudītes Treimanes darbs par vienu no vēsturē ievērojamākajām bērnu literatūras rakstniecēm "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi". Izlasīt šo grāmatu galīgi nav grūti - teksta tikai nedaudz vairāk par 100 lappusēm, autore labi zināma, viņas darbi tāpat, taču uz vienu jautājumu atbildi tā arī neguvu: kāpēc?

Futurama ir kārtējo reizi atpakaļ, mazulīt! Un ar blekdžeku un prostitūtām! Vai arī bez, kā nu tev labāk tīk. Lai vai kā, bet viens no maniem iecienītākajiem animācijas seriāliem (ar kuru man gan, protams, ir mīlu-ienīstu tipa attiecības) ir kārtējo reizi reanimēts, šajā reizē - straumēšanas platformā Hulu. Izlikšos, ka zinu, vai šī platforma ir pieejama Latvijas iedzīvotājiem un ka jaunās sezonas sērijas skatījos tieši tur, un vairāk neko par šo tēmu neteikšu. Tā vietā mēģināšu rast atbildi uz jautājumu: vai kārtējo reizi ar elektrošoka palīdzību reanimētā Futurama ir izrādījusies no kapa izcelšanas vērta?

Ilzes Šķipsnas vārdu es zinu no kādas grāmatas, kas bija manā plauktā skolas laikos. Droši vien esmu to grāmatu lasījis, bet precīza fakta atmiņā nav. Vēl zinu, ka par šo autori atzinīgi izteicies Guntis Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē", raksturojot viņu kā nozīmīgu trimdas literāti. Tagad esmu izlasījis viņas krājumu "Puse patiesības un citi stāsti".

Sākot šo aprakstu, mani sagaidīja skumja ziņa - izrādās, ka Lienīte Medne-Spāre šī gada pavasarī mirusi. Protams, savā ziņā var teikt - kāda gan man personīgi tā var būt skumja ziņa, ne tikai nebiju ar autori personīgi pazīstams, bet vispār viss, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņa bija autoru vidū negaidīti interesantam Odu laikam. Bet sajūtu līmenī tas tāpat ir nepatīkami - izlasi tu kāda mūsdienu latviešu autora grāmatu un pēc tam uzzini - šis autors pavisam nesen miris un līdz ar to vairs īsti nav uzskatāms par mūsdienu autoru. Tomēr diez vai šim faktam vajadzētu jebkādi ietekmēt manu viedokli par "Dziedošajām smiltīm", vienīgo izdoto šīs autores stāstu krājumu, kurā publicētie teksti tapusī teju trīsdesmit gadu periodā. Pievērsīšos šiem stāstiem pa vienam.

Stāsts par Pjēra Lotī "Islandes zvejnieku" varbūt ir pat interesantāks nekā grāmata pati. Proti, šo izdevumu es ieraudzīju virtuvē vienā no kempingiem, kurā palikām mūsu Somijas ceļojuma laikā. Grāmata izskatījās neviena nepieskatīta, izdomāju, ka varētu mēģināt to izlasīt. Kā nekā mēs šajā kempingā palikām divas naktis. Tomēr ātri vien sapratu - laika nepietiks, tālab prom no virtuves grāmatu neaiznesu. Bet sekoju principam - ja pirms mūsu prombraukšanas neviens to nebūs savācis, pieņemšu, ka šī ir nepieskatīta grāmata, un tad vedīšu to mājās. Mūsu prombraukšanas rītā "Zvejnieks" joprojām bija turpat, tad nu es šo sējumu piesavinājos. Taču ar tā lasīšanu man viegli negāja - lasīšana franču valodā prasa lielākas koncentrēšanās spējas nekā man parasti ir pieejamas mājas apstākļos, tālab kādu laiku es atliku tās lasīšanu, līdz pienāca brauciens uz Budapeštu. Un tur nu gan ir zināms, ka viesnīcas numuriņā allaž būšu viens un līdz ar to - ar pilnvērtīgu spēju koncentrēties, nesatraucoties ne par kliedzošiem bērniem, ne par to, ka nākas lasīt vannasistabā uz grīdas tik vēlā vakara stundā, ka jau acis līp ciet. Tā, nu, beidzot esmu šo grāmatu izlasījis.

Reta situācija: parasti es līdz gada beigām pabeidzu visus iekavētos ceļojumu aprakstus, raujoties vaigu sviedros decembra pēdējā nedēļā, bet 2021. gadā kaut kā par šo aizmirsu, līdz ar to apraksts ar nosaukumu "Lielā Austrumlatvijas tūre" beidzās ar tīzeri "Vai Viļakā mēs Hitleru tomēr satikām - par to uzzināsi nākamreiz!", kurš divus gadus tā arī nesniedza atbildi. Tagad beidzot būtu pienācis laiks atzīt - arī Viļakā mēs Hitleru nesatikām.