Neticamais tomēr notika - "Dinamo" apspēlēja super zvaigžņoto SKA ar tā milzīgajām finansēm, administratīvo aizmuguri un grandiozajām ambīcijām. Un Martins, vismazāk zināmais no trim brāļiem Kariya, viens no augumā vismazāk raženajiem KHL hokejistiem, vismaz uz vienu dienu KHL lapā tiek godāts kā playoff rezultatīvākais spēlētājs.

Skat., diagramma no Wikipedia, kas rāda dažādu narkotisku vielu radīto fizisko kaitējumu un atkarības līmeni.

Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka "`Česilas pludmalē" izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā.

Man nebija divu domu, pie kura kolēģa iet ar skaitļu rēbusu. Lielākais man zināmais eksperts jebkādu skaitlisku uzdevumu risināšanā ir mūsu grāmatvedis Igors. Viņa smadzenes šķiet veidotas savādāk nekā vairumam citu cilvēku – kamēr normāls cilvēks, redzot skaitlisku uzdevumu, mēģina pielietot dažādus algoritmus, lai nonāktu pie risinājuma, Igors risinājumu redz jau pašā uzdevumā. Man ir grūti izskaidrot, kā tieši tas darbojas, jo pats to īsti nesaprotu, bet Igors nav no tiem cilvēkiem, kam komunikācija būtu viena no stiprajām pusēm.

"A Burnt-Out Case" ir Grema Grīna romāns, kas stāsta par to, kā cilvēki nespēj viens otru saprast, jo viņu galvās valdošie stereotipi ir spēcīgāki par faktiem. Romāna galvenais varonis Kverijs ir pasaulslavens arhitekts - donžuāns, kura dzīvē iestājies apnikums gan pret darbu, gan pret sievietēm, un kurš meklē patvērumu kādā Kongo leprozorijā, lai tiktu prom no cilvēkiem un no uzmanības un vienkārši nodzīvotu sev atlikušo mūža daļu, neko no dzīves vairs negaidot. Taču tik viegli tas viņam neizdodas - vispirms viņam sāk uzbāzties viens vietējais plantators uzvārdā Raikers - pašiedomāts kristietis, kura izpratne par to, kādam ir jābūt labam kristietim, ir vienkārši biedējoša, un kuram par visu svarīgāka ir "kristīga laulība" ar viņa gados pavisam jauno sievu, kuru viņš augu dienu spiež lasīt dažādus reliģiskus traktātus, bet nakti - pildīt kristīgo pienākumu. Zinot to, ka Kverijs savulaik projektējis vairākas baznīcas, Raikers ieņem galvā, ka arhitekts tāpat kā viņš pats ir kārtīgs kristietis un bāžas viņam virsū ar savām reliģiskajām pārdomām un neieklausās Kverija vārdos, ka viņš nemaz nav ticīgs. Vienīgais cilvēks, kurš Kveriju patiešām saprot, ir leprozorija ārsts Kolins, kurš saskata Kverijā līdzīgas pazīmes kā lepras slimniekiem, kam notikuši neatgriezeniski miesas bojājumi - proti, viņš ir pārvērties par "burnt-out case" jeb cilvēku, kurš savai dzīvei nesaskata nekādu jēgu un kuram nav īsti gribas dzīvot tālāk. Taču vienkāršais celtniecības darbs leprozorija jaunajai slimnīcas ēkai Kveriju pamazām atdzīvina un viņš atgūst dzīves garšu, lai arī tas, protams, nenozīmē, ka viņš vēlētos atgriezties "sabiedrībā". Un viss būtu labi, ja vien viņu cilvēki varētu likt mierā, un ja viņa reputācija - gan pozitīvā, gan negatīvā daudziem cilvēkiem nebūtu svarīgāka par pašu Kveriju un ja vismaz kāds viņā ieklausītos.

Nevaru īsti saprast, kādā veidā šī dāņu filma nonāca manā krājumā. Kā skatos, tā nav atzīmējusies ar sevišķie panākumiem starptautiskos festivālos - vienīgās balvas tā saņēmusi Dānijas "Robert" festivālā, bet pat par Dānijas 2000.gada labāko filmu tā atzīta netika. "Oskaram" Dānija to nevirzīja, un arī Movielens neteica, ka par šo filmu es būšu sajūsmā.

No laika gala man ir patikušas grāmatas ar nelielu fantastikas piesitienu. Tai nav jābūt gluži hardcore zinātniskajai fantastikai ar kosmosa kuģiem, robotiem un tamlīdzīgu sviestu, bet man tiešām patīk lasīt par kaut ko mazāk ikdienišķu, nekā, piemēram, cīņu par lielāku ražu kolhozā. Un līdz ar to šis Dinas Rubinas romāns man šķita visnotaļ patīkams. Tā galvenā varone ir sieviete vārdā Anna, kurai piemīt nedaudz pārdabiskas spējas redzēt nākotni – viņai ir īpatnēja saskarsme ar spoguļiem, laikam ir tā, ka viņai galvā ir spogulis, caur kuru viņa, piemēram, redz, kas uzvarēs šī vakara hokeja spēlē.

Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.

Katls.be forumā izlasīju diezgan pozitīvu atsauksmi par šo filmu, tur tā tika nodēvēta par gana labu mockumentary kategorijas filmu „This is Spinal Tap” garā.

Sniedzu atskaiti par sava komandējuma pirmo dienu.