Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz ar "Zvaigžņu karu" sāgas pirmās daļas noskatīšanos tika nosegts vēl viens robs manā kino izglītībā. Protams, vienlaikus var teikt, ka tagad esmu arīdzan zaudējis kādu daļiņu sava "alternatīvisma" - jo tas gan ir jāatzīst, ka cilvēku, kas nav redzējuši "Star Wars", ir izteikti mazāk nekā tādu, kas ir.

Šo filmu piedāvāju skatīties otrajā vakarā, kad pie mums (manis) viesojās austrāliešu kaučsērferis Matthew. Iepriekšējā dienā biju atrādījis viņam meksikāņu "Hēroda likumu", bet tad man arī pašam sagribējās noskatīties kādu iepriekš neredzētu filmu, un izvēlēts tika šis angļu-amerikāņu kopprodukts ar Hjū Grāntu galvenajā lomā. Filmas režisori brāļi Vaici gan nav tādi kino guru, lai es no šīs filmas uzreiz gaidītu kaut ko izcilu. Kā nekā viņu darbu sarakstā ietilpst arī tādi kino šedevri kā "American Pie" sāga un otrā "Twilight" sērijas filma. Taču šai konkrētajai filmai ir arī kāds liels pluss - scenārijs, kas rakstīts pēc Nika Hornbija grāmatas. Bet Hornbijs ir cilvēks, kura grāmata ir pamatā arī filmai "High Fidelity".

Man kā cilvēkam, kas kopuma nekādi nebūtu nosaucams par lielu Rovana Atkinsona cienītāju, "Melnā čūska" ir vienīgais iemesls šo vīru uzskatīt par labas kvalitātes komiķi. Līdz ar to vismaz kaut kāda interese par dokumentālu filmu, kas radīta par godu šī klasiskā komēdijseriāla 25 gadu jubilejai, man bija. Un līdz ar to bija tikai dabiski, ka šo filmu noskatījos. Ir jau interesanti apskatīties, kā tagad izskatās Boldriks, Džordžs un citi "čūskas" varoņi. Protams, daļa no viņiem nekur īpaši nav nozuduši - gan Frajs, gan Lorijs, gan pats Atkinsons, gan Miranda Ričardsone aktieru darbam ar roku atmetuši nav un jau pēc pāris mēnešiem varēsim dzirdēt Fraju runājam Češīras kaķa balsī jaunākajā Tima Bērtona filmā.

Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.

Diez vai es varētu teikt, ka Vladimirs Sorokins man šķiet saistošs rakstnieks. Līdz šim biju iepazinies tikai ar dažiem fragmentiem no viņa skandalozākā un slavenākā darba - romāna "Goluboje salo", un tas man nelika censties uzzināt par autoru iespējami vairāk. Vienīgais, kas šķita kaut cik interesants, ir tas apstāklis, ka "putinieši" pret Sorokinu vērsušies ar visu bezierunas sekotājiem raksturīgo bardzību. Taču tas vien, ka kāds autors nepatīk tiem, ar ko man nav pa ceļam, negarantē, ka man ar šo autoru ir pa ceļam.

Ja nu kaut ko brāļiem Džoelam un Ītanam Koeniem nevarētu pārmest, tad tā ir viņu filmu paredzamība. Jo tiesa kas tiesa - šie divi kino ģēniji (nekautrējos lietot šo vārdu) savas karjeras laikā ir spējuši radīt īstus šedevrus visatšķirīgākajos žanros un "A Serious Man" kārtējo reizi brāļu cienītājiem piedāvā kaut ko jaunu.

Terija Giljema projektu liktenis bieži nav no tiem veiksmīgākajiem, un "Doktora Paranasa iedomu pasaule" bija ļoti tuvu tam, lai ietu "The Man Who Killed Don Quixote", " A Tale of Two Cities", "Time Bandits 2" utt. Protams, diez vai Hīta Ledžera nāvē pats traģiskākais bija tas, ka tā apturēja Giljema filmas attīstību, taču skaidrs, ka Giljemam galvenās lomas atveidotāja nāve kļuva par triecienu arī šī iemesla dēļ.

Šaubu nav, ka "Agricola" galda spēļu cienītāju aprindās pirms dažiem gadiem kļuva par īstu bumbu. Ne velti šī spēle ne tikai izpelnījās daudz slavas vārdu gan no "profesionāļiem" (nevaru nelietot šo vārdu pēdiņās galda spēļu gadījumā), gan no gīkiem un pat spēja no boardgamegeek.com lapas topa pirmās vietas izsist tur, kā šķita, uz mūžu iemitinājušos "Puerto Rico". Ja kas - Board Game Geek ir ļoti informatīvs un noderīgs resurss gan tad, ja vēlies kaut ko vairāk uzzināt par jau spēlētu galda spēli (piem., tev ir neskaidrība par kādu noteikumu punktu), gan tad, ja vēlies atrast kādu jaunu spēli, ar ko bagātināt savu arsenālu. Mīnuss šai lapai ir deviņdesmito gadu gaumē ieturētais dizains un lapas struktūra, bet tāpēc jau tas ir galda spēļu gīku portāls, lai tas izskatītos gīkisks.

Tas, ka izlēmu iet uz šo filmu uz kino (un vēl uz 3D), mani pašu pārsteidza droši vien vairāk nekā tevi, kad tu lasi šīs rindas. Es neesmu moderno tehnoloģiju cilvēks un nebeidzamās nulles šīs filmas budžeta galā man drīzāk radīja pamatīgu skepsi nekā interesi. Bet esmu (reizēm) gatavs ļaut sevi pārliecināt par kaut kā labumu. Varbūt ne gluži par "Twilight" izcilību, bet ap "Avatar" saceltā ažiotāža arī mani tomēr ieintriģēja. Turklāt vēl šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kino baudīju trīs dimensijās.