Kazhes pierakstu burtnīca

Ouch! Es par "Matthew and Son" uzdrīkstējos izteikties kritiski, un tad sāku klausīties "New Masters". Un izrādījās, ka pirmais Stīvensa albums ir vienkārši ģeniāls. Vismaz salīdzinoši ar to, kas tam sekoja. Lai arī šajā albumā atrodama dziesma, kas vēlāk daudz naudas atnesusi virknei citu mūziķu - "The first cut is the deepest" (pat nezināju, ka tā ir Stīvensa kompozīcija), kopumā šis ieraksts ir vienkārši dramatiski slikts. Pirmkārt - orķestrālie aranžējumi šeit ir neizturami uzmācīgi un kaitinoši un Stīvenss te izklausās ne vairs pēc singer-songwriter, bet gan pēc tāda mūziķa, par ko būtu jāfano pusmūža sievietēm. Un dziesmas? Kas tās vispār ir par dziesmām? Vai Stīvensa mērķauditorija bija pirmsskolas vecuma bērni? Jā, iepriekšējā albumā viņš dziedāja par to, ka viņš mīl savu suni, bet šeit viņš ir vēl daudz nenopietnāks. Īsi sakot - totāls košmar. Lai arī ieraksts ir knapi 30 minūtes ilgs, to ir grūti izturēt - tas ir tiešām patētiski kaitinošs un naivs. Es jau nesaku, ka Stīvensam savos laikam vēl mazāk kā 20 gados būtu jāspēj radīt kaut kas pankrocīgs un super bravūrīgs, bet man šīs dziesmas liek domāt par Engelbertu Humperdinku, kura dziesmas es nemaz neesmu dzirdējis, bet kuru es iztēlojos līdzīgu šī albuma Stīvensam.

Tajos laikos, kad Cat Stevens vēl nebija kļuvis par Jusufu Islāmu, viņš bija viens patiešām ļoti talantīgs dziesminieks. Es varbūt neietu tik tālu, lai pasludinātu, ka jau viņa pirmais studijas ieraksts klaji apliecina tā autora ģenialitāti - tas ir labs, bet ne tuvu ne izcils ieraksts. Kas, protams, nav gluži pārsteidzoši, jo ir maz piemēru, kad īstus šedevrus būtu radījuši mūziķi vecumā zem divdesmit gadiem. Atkāpšos no iepriekšējā teikuma - varbūt tādu piemēru tomēr ir daudz, bet zini to banālo frāzi, ka "some are born great, some achieve greatness, and some have greatness thrust upon them", kuru radījis Šekspīrs un kura neizturami daudz reižu tika atkārtota pagalm banālajā "The night at the museum". Un Kets Stīvenss nav no tiem mūziķiem, kas bijuši izcili kopš sākta gala - savu nišu viņš kādu laiku meklēja, un pirmajā viņa platē lieliski var redzēt gan tos virzienus, kuros ejot viņš varēja kļūt (un kļuva arī) par izcilnieku, un tādus žanrus, ar kuriem viņam saistīties nevajadzētu.

"Laiks dzīvot un laiks mirt" ir vienlaikus ļoti tipisks un ļoti netipisks romāns, vairāk gan pirmais. Tipiskas ir romāna tēmas - karš, mīlestība, nāve. Netipisks ir tas, ka karš. par kuru Remarks raksta, nav "viņa" karš, bet gan Otrais pasaules karš. Un te, protams, parādās būtiskā atšķirība - kamēr par Pirmo Pasaules karu var teikt, ka Remarks rakstīja pats savām acīm, tad Otrā kara atstāstījums nav paša pieredzēts un līdz ar to nav arī tik reālistisks.

Kur tie laiki, kad britu albumu čārtos pirmo vietu varēja sasniegt tādas grupas kā "The Moody Blues"? Ja vēlies zināt - tālā pagātnē tie laiki. "A question of balance" bija sestais šīs grupas studijas albums, un savā ziņā - viens no pieticīgākajiem, jo Hejvorts un banda šajā albumā ievērojami "apgrieza" savus aranžējumus, lai dziesmas vieglāk un dabiskāk būtu izpildāmas uz skatuves, kur iespējas rīkoties ar orķestriem, protams, bija ievērojamākas. Tas gan dabiskā kārtā nenozīmē, ka šis Moody Blues albums savā skanējumā līdzinās, teiksim, "Never mind the bollocks" - ja pēc Moody Blues standartiem tas ir "minimālistisks", tas nebūt nenozīmē, ka tāds tas ir arī salīdzinājumā ar citu grupu daiļradi. Grupas skaņa šeit joprojām ir bieza un dziļa, ieraksta "eko" tēma ir aktuāla arī 40 gadus vēlāk un visādi nākas atzīt, ka "A Question of Balance" ir diezgan labs albums.

Par šo filmu es uzzināju vēl sen pirms manās acīs iekrita Luija Malla vārds. Proti, tajā laikā, kad pirmo reizi izdzirdēju Mailsa Deivisa vārdu. Ja nemaldos, man pat kādā diska vajadzētu būt šīs filmas skaņu celiņam, kura autors nav neviens cits kā džeza vēsākais vecis.

Divas dienas pēc kārtas man sanāca skatīties filmas par sievietēm, kas par spīti savas dzīves grūtajiem apstākļiem nodarbojās ar mākslu. Marija Larsone ar savām fotogrāfijām gan nespēja sasniegt Serafīnas gleznu slavu, bet vienojošā starp šīm divām sievietēm netrūkst.

The Horrors ir īpaši New Musical Express mīluļi, šim izdevumam allaž atrodot kādus labus vārdus, ko veltīt šai Sautendas grupai. Viņu otro studijas albumu "Primary Colours" NME pat nodēvēja par 2009.gada labāko albumu. Skaļi vārdi, ja ņem vērā apstākli, ka teju neviens cits izdevums pat savā labāko gada albumu topā šo albumu iekļaut par vajadzīgu neuzskata. Un arī komerciālie panākumi šai platei nav nekādi satriecošie - 25.vieta britu albumu topā un ne pārāk spoži singlu sasniegumi. Līdz ar to vismaz man rodas sajūta, ka:

Šo gadu pilnīgi izteikti esmu iesācis franču kino noskaņās - vēl tik nedēļa pagājusi kopš tā sākuma, bet esmu noskatījies jau četras Francijā tapušas kino lentes. Salīdzinājumam - pagājušā gada laikā - 28.

Hofštatera grāmatā "Goedel, Escher, Bach" minēts sekojošs it kā gaužām vienkāršs matemātisks uzdevums: noteikt, vai skaitlis ir brīnumains vai nav. Proti, tu ņem patvaļīgu naturālu skaitli N un pielieto sekojošu algoritmu:

Turpinot savus centienus būt daudz maz aktuālam un nevis iesērējušam sešdesmito-septiņdesmito gadu rokmūzikas entuziastam, manu pleilisti sasniedzis grupas "Vampire Weekend" debijas albums. Ja kas - jau nākamās nedēļas sākumā klajā nāks grupas otrā plate (kuru, protams, jau tagad var atrast torrentu lapās), līdz ar to var teikt, ka patlaban veicu mājasdarbu, gatavajoties grupas jaunajam albumam.