Zappas trešais albums "Mothers of Invention" sastāvā gandrīz noteikti ir viņa slavenākais veikums, taču šo slavu vairāk nosaka ieraksta "doma" un tā vēsturiskā nozīme nekā albumā dzirdamā mūzika. Ar šo albumu Zappa izteica savu kritiku pret visām tām lietām, kas viņam šķita pilnīgi garām hipiju kustībā - narkotikām, liekulību (brīvdienu hipiji), neadekvātu pašvērtējumu, pievienošanos kustībai stila vai naudas pēc.

Latvijas neatkarības svētkos pēc definīcijas ir jāskatās patriotisks kino, kaut kas pacilājošs un noskaņojošs uz lielām lietām. Tā kā "Rīgas sargus" otro reizi skatīties neplānoju un arī "Zeitgeist" turpinājums manā wish-listē ir diezgan tālu no augšas, izvēle krita par labu Kventina Tarantino versijai par 2.Pasaules karu.

Pēc tam, kad "Freak Out!" prognozējamā kārtā nekļāva par megagrāvēju un nepadarīja Zappu populārāku par Bītliem, viņš un viņa uzticamā padoto biedru grupa (kurā tolaik diemžēl nebija nedz Captain Beefheart, nedz Adrian Belew, nedz Steve Vai - kurus pieminu tikai pazīmēšanās pēc) ierakstīja daudz mērķtiecīgāku un viengabalaināku albumu nekā grupas pirmais ripulis. "Absolutely Free" divas puses pretnostata divus sabiedrības veidus - dārzeņu sabiedrību un amerikāņu sabiedrību. Laikam gan par pretnostatījumu te runāt nevar, bet tā ir cita lieta. Jāatzīst, ka šis varētu būt vienīgais man zināmais ieraksts, kurā tik daudz uzmanības tiek veltīts dārzeņiem - salīdzinoši Beach Boys ar "My favorite vegetable" pilnīgi nobāl. Tikām Zappa bārstās ar trāpīgiem citātiem, atsaucēm uz savu elku - Stravinska un Gustava Holsta mūziku, un provokocācijām - ieskaitot Amerikas prezidenta iesaistīšanu visā šajā padarīšanā.

Lēnām un neatlaidīgi turpinu lasīt Duglasa Hofštatera "Goedel, Escher, Bach: an Eternal Golden Braid". Lai arī visticamākais ar šo grāmatu galā netikšu vēl vismaz dažus mēnešus, tā varētu pretendēt uz tādas grāmatas statusu, kas uz mani atstājusi vislielāko iespaidu pēdējo n gadu laikā. Tāpēc arī necenšos to pievarēt pārāk ātri, jo kāda gan jēga ir pārmērīgi ātri pārskriet pāri grāmatai, kas tevi motivē uz domāšanu un dod iedvesmu un idejas. Tieši šīs grāmatas iespaidā uzrakstīju savus divus pēdējos stāstus - Mana pēdējā dziesma un Dusmas against the Machine. Protams, ka ne jau tieši no grāmatas ietekmējos, bet tā kalpoja par idejisku atspēriena punktu. Un ja būtu man pacietība realizēt citas idejas, šādu stāstu būtu vairāk. Turklāt tieši šī grāmata man radīja domu, ka varbūt vajadzētu atsākt studijas. Pēdējais punkts gan ir zem milzīgas jautājuma zīmes - bet ko var zināt, varbūt tomēr kādreiz...

No, it is a geocacher in action!

Šo filmu skatījāmies nu jau pirms desmit dienām, bet līdz šim nekādi nesanāca uzrakstīt savu spriedumu par to. Un nav tā, ka filma manī radīja tik pretrunīgas jūtas, ka nezināju, kā lai to novērtē.

Šo filmu nekādi nevarēju saņemties skatīties jau kopš janvāra, un īsti nevaru saprast, kas tieši bija tas, kas man liedza to noskatīties. Līdz šim redzētās Denija Boila filmas man ir patikušas, galvenajā lomā šajā filmā ir Kilians Mērfijs - ļoti atpazīstams un atmiņā paliekošs aktieris, plus arī kritiķi par šo filmu izteikušies pietiekoši pozitiīvi. Bet manā skatāmo filmu sarakstā "Sunshine" visu laiku tika atbīdīta kaut kur tālāk. Visubeidzot aizvakar izrādījās, ka nevienas citas filmas, ko skatīties, man vienkārši nebija, līdz ar to beidzot pienāca laiks šai filmai.

Man ne pārāk patīk izteikt kategoriskus apgalvojumus, jo tie pārāk bieži izrādās kļūdaini. Bet šoreiz būšu kategorisks - Frenks Zappa ir viens no tiem mūziķiem, kuru daiļradi Liene nekad un nemūžām nesāks klausīties. Var gadīties, ka es kļūdos, bet drīzākais - tomēr nē.

Ne tik sen lasīju jaunāko (uz to brīdi) Uļickas romānu - "Tulkotājs Daniels Štains". Diemžēl esmu jau paspējis pilnībā aizmirst tajā grāmatā notiekošo (vai pareizāk - ļoti nopietni jāpiepūlas, lai kaut ko patiešām atcerētos), kas laikam gan neliecina, ka man tā grāmata būs šķitusi fenomenāli laba. Protams, varu apskatīties pats savu aprakstu par šo grāmatu, bet tas nav tik būtiski.