Stāstu krājumi ir viena sarežīgta padarīšana - līdzīgi kā sešdesmito gadu rokmūzikas ieraksti, tie mēdz dzīvot dažādos veidolos. Tā arī Mārgaritas Etvudas krājumam "Zilbārža ola" ir vismaz divas versijas - oriģinālais Kanādas izdevums, kā arī dažus gadus vēlāk ASV publicētais variants. Manās rokās nonāca tieši pēdējais vai, pareizāk, tā atkārtots izdevums, līdz ar to neesmu iepazinies ar stāstiem "The Sin Eater" un "Betty", kuri šajā versijā nenonāca. Kā arī atšķirīga ir stāstu secība - kamēr oriģinālā noslēdzošais stāsts ir "In Search of the Rattlesnake Plantain", tad manā variantā tas ir Unearthing Suite". Nezinu, cik ļoti šī secība (un iztrūkstošie stāsti) ietekmē lasītāja iespaidus par krājumu, bet pieminēšanas vērts šis apstāklis ir.

Šī ir viena no izrādēm ar ļoti ilgu gaitu Latvijas Nacionālā teātra repertuārā - pirmizrādi piedzīvojusi vēl 2011. gada decembrī, līdz ar to nav brīnums, ka šo gadu laikā ne tikai paspējuši izaugt tie bērni, kas to skatījās agrīnajos gados, bet arī gana nomainīties vairāki aktieri. Nozīmīgākā pārmaiņa, domājams, ir fakts, ka uz vāka izrādes programmiņai, kas drukātā 2014./2015. gada sezonas laikā, kā galvenās vīriešu lomas atveidotājs ir redzams Ainārs Ančevskis, kamēr aktuālajā versijā šajā lomā ir Uldis Siliņš, bet Ančevskis "pazemināts" uz patālu fona lomu, un var jau saprast, 2023. gada Ančevskis nav tas dabiskākais variants, ko tu iztēlosies atveidojam piecpadsmit gadus vecu zēnu. Tāpat jauko turīgo zēnu Pīteru tagad atveido nevis Kaspars Dumburs, bet Raimonds Celms, un arī šī pārmaiņa šķiet maksimāli dabiska - ne tikai tālab, ka Dumburs tagad štatā ir Dailes teātrī, bet arī tālab, ka viņa aktuālajā ampluā neietilpst jaukie zēni, bet "Sudraba slidu" personāžu vidū nav neviena maniakāla sadista, seksuāla maniaka vai vismaz gluži parasta psihopāta.

Turpinu lasīt Anšlava Eglīša darbus, sasniedzot piedzīvojumu romānu "Adžurdžonga". Jā, tu nepārlasījies - šis patiešām ir piedzīvojumu romāns, turklāt, cik var saprast, rakstīts ar mērķi iegūt starptautisku atpazīstamību. Tiesa, to līdz galam nevaru saprast - kādu tieši, jo rakstīja to Eglītis vēl Vācijā, bet izdots tas jau pēc viņa ierašanās Amerikā. Dažus gadus vēlāk latvieši to arī izdeva angļu valodā ar cerību - nu tik būs! Bet nebija. Un tas droši vien kļuva par pirmo lielo vilšanos Anšlava Eglīša literārajā karjerā, kad izrādījās, ka Amerikas literatūras tirgū iekļūt nav tik viegli.

Laiks izziņot nākamā gada izaicinājumu. Šoreiz viss ļoti vienkārši, un netiek diskriminēti cilvēki, kas dzīvo ārpus Rīgas. Vienīgie, kas šoreiz varētu sūdzēties par "manas tiesības netiek ievērotas", ir tādi, kas dzīvo uz pavisam mazām salām, piemēram, Keselaidā, Igaunijā. Bet pat viņi, ja ļoti vēlētos, varētu šo izaicinājumu pildīt. Ok, cietumos ieslodzītajiem būtu vēl grūtāk, bet nevaru jau es padomāt par visiem.

Grūti man sanākt saņemties rakstīt par šo grāmatu, kuru izlasīju jau pirms laba laiciņa. Iespējams, tādēļ, ka man pašam nav skaidra formulējuma tēmā - patika man šī grāmata vai nē. "Lūka un dzīvības uguns" ir turpinājums divdesmit gadus iepriekš tapušajam Rušdi romānam bērniem Harūns un stāstu jūra, kuru autors rakstīja savam vecākajam dēlam, kamēr "Dzīvības uguns" veltīta jaunākajai atvasei (dēlus šķir 18 gadi, romānus - 20). Es "Stāstu jūru" lasīju pirms 15 gadiem, proti, arī man pauze starp šīm abām daļām sanākusi paliela, un lieki teikt, ka nekādas detaļas no "tās" grāmatas neatceros, līdz ar to "Lūku un dzīvības uguni" lasīju kā patstāvīgu darbu.

Šī grāmata varētu būt daudz stilīgāka, ja tā būtu izdota kaut kad nosacītās mūsdienās. Atbilstoši pašas autores rakstītajam ievadā (un šajā reizē, atšķirībā no vairuma citu Regīnas Ezeras darbu esmu gatavs ticēt, ka tā patiešām ir dienasgrāmata, kuru raksta Regīna Ezera un nevis viņas literārais alter ego Autore, kurai ir gan gana daudz kopīga ar īsto Autori, tomēr tā nav gluži viņa), šīs piezīmes tapušas "stundu kalendārā", ko mūsdienās pazīstam kā plānotāju, protams, neiekļaujoties ne tikai stundu, bet reizēm arī dienu rāmjos. Iztēlojos, ka arī šī grāmata varētu vizuāli līdzināties plānotājam - ar tekstiem, kas izvietoti nevienmērīgi, pa virsu līnijām un tā tālāk un tā joprojām. Tikām realitātē tas ir 1993. gada izdevums, tapis apstākļos, kad ne lasītāji varētu par šādu kvalitatīvu izdevumu samaksāt, ne tipogrāfija to iespiest - mīkstajos vākos, uz bēdīga paskata iedzeltena papīra, vizuāli atgādinot drīzāk "vilciena tipa literatūru" - proti, tādu lētu izdevumu, ko tu paķer stacijas tunelī pirms brauciena uz, piemēram, Liepāju un gala stacijā no šīs grāmatas atbrīvojies (mūslaiku variantā - šķirojamo atkritumu miskastē vai kādā grāmatu apmaiņas skapī). Un, ieraudzījis šo sējumu, piemēram, bibliotēkas plauktā, tu visticamāk tam vienkārši paiesi garām, nemaz nenojaušot, ka tur iekšā slēpjas sasodīti spēcīga proza, brīžam - pat vēl košāka par Regīnas Ezeras zināmākajiem darbiem.

Kamēr vēl Leļļu teātris nav atgriezies pats savās telpās, aizgājām (kā jau parasti - atsevišķi) uz vienu no tā izrādēm Rīgas latviešu biedrības nama telpās. Proti, "Smalkajām kaitēm", kurās atainotas trīs noveles no tāda paša nosaukuma Ērika Ādamsona krājuma, kas turklāt iekļauts latviešu kultūras kanonā. Pirms kāda laika to noskatījās Marina un teica, ka arī man varētu patikt. Tad nu aizvedu savu tēti uz Leļļu teātri, kur viņš nebija kādu laiciņu bijis. Tiesa, ne tik ilgu kā atbilstoši viņa paša stāstītajam par viņa pirmo pieredzi šajā iestādē, no kuras viņam bija stingra pārliecība, ka vilks teātrī (laikam jau par Sarkangalvīti) bijis tas pats, kas tolaik bija apskatāms Rīgas Zoodārzā. Šajā izrādē gan vilka nebija, un patiesībā arī zoodārzā parasto pelēci tu mūsdienās neieraudzīsi.

Kārtējo reizi viesojoties Rozulas skolā, grāmatu plauktā paķēru izdevumu ar nosaukumu "Limbažu stāsti". Kā jau to var no manis sagaidīt, doma man bija - ja nu tur būs kaut kas par futbola vēsturi. Aša ieskatīšanās grāmatā zināmā mērā deva cerības, ka tur patiešām kaut kas jēdzīgs varētu atrasties - dažādu limbažnieku stāsti par dzīvi Limbažos galvenokārt līdz Otrajam pasaules karam un tā laikā vismaz hronoloģiski atbilda tam periodam, par kuru ir mana primārā interese. Un beigās pat izrādījās, ka manas cerības nebija veltas - bet par to vēlāk, jo primāri grāmata, protams, nav par futbolu.

Grāmatu "Tartu. Pēterburga. Rīga" ievēroju plauktā bibliotēka. "Hā," es padomāju, "izrādās, ne tikai Lottes tēvs Tālis raksta grāmatas, bet arī viņas māte. Būs jāizlasa." Un tā es arī izdarīju, līdz ar to kļūdams par domājams vienu no nedaudzajiem, kas šo uzdevumu paveicis. Kā nekā, lai arī Adas Tisenkopfas vārds atrodams ne tikai uz šīs, bet arī uz vēl vienas grāmatas (ar nosaukumu "Dārzs"), informācijas par šīm grāmatām Internetā ir tikai nedaudz vairāk nekā nulle. Proti, Latvijas Radio raidījumā "Grāmatu stāsti" pati Ada ir viesojusies un stāstījusi par "Tartu. Pēterbuga. Rīga" tapšanu, taču pat neviens Goodreads lasītājs nav ielicis kādu skaitu zvaigznīšu šai grāmatai, kamēr "Dārzs", lai arī atrodams Jāņa Rozes internetveikala sarakstos, pat pie anotācijas tur nav ticis. Līdz ar to varu teikt, ka esmu devies ekskursijā zemē, kur cilvēks vēl nav spēris kāju un tagad varu dalīties ar saviem iespaidiem par tur redzēto.

Līdzīgi kā Terijam Giljemam vajadzēja gandrīz 30 gadus filmas "Vīrs, kas nogalināja Donu Kihotu", tā arī man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai šo filmu noskatītos. Un runa nav tikai par to, ka uz ekrāniem tā iznāca pirms vairākiem gadiem, bet gan par apstākli, ka no brīža, kad sāku šo filmu skatīties, līdz dienai, kad to noslēdzu, pagāja savi seši mēneši. Un, līdzīgi, kā Giljemam šo gadu laikā mainījās filmā iesaistītie cilvēki, tā arī es filmu sāku skatīties kopā ar Marinu, bet pabeidzu viens. Te gan paralēles beidzās, jo mums mājās viss kārtībā, vienkārši es kaut kad atcerējos, ka bijām sākuši tās skatīšanos, bet piedāvāt Marinai turpināt filmu, par kuras eksistenci viņa visticamāk ir aizmirsusi, šķita bezjēdzīgi, tad nu finišēju to, kamēr viņa bija sporta zālē (protams, arī šo procesu es tāpat sadalīju pāris piegājienos).