Kazhes pierakstu burtnīca

Grupa Les Attitudes Spectrales pastāv jau ilgāku laiku - kopš 2014. gada, kad to kā duetu izveidoja francūzis Žiljēns Žoels Starks un latviete Rūta Rozenfelde (pa šo laiku viņi paspējuši apprecēties un arī Rūta tagad ir Starka), 2019. gadā tā paplašinājās līdz četru dalībnieku sastāvam, tādā tā spēlē arī pašlaik. "Les Attitudes Spectrales" uz šo brīdi izdotas trīs plates un drīzumā esot gaidāma arī jauna, šādiem tādiem skaņdarbiem no tās izskanot arī trešdienas vakara koncertā. Tiesa, es ar šo grupu nebiju gana labi pazīstams, lai zinātu, kuri ir tie jaunie skaņdarbi, ja Žiljēns Starks par to publiku nebūtu informējis.

Pēdējos gados reti sanāk apmeklēt iepriekš man nezināmu Latvijas mūziķu koncertus. Brīvs trešdienas vakars deva iespēju vienā piegājienā iepazīt uzreiz divas grupas, bet par katru no tām rakstu atsevišķi, jo to uzstāšanās bija gana garas un pilnvērtīgas, lai nebūtu korekti runāt par "galveno mākslinieku", pāris vārdos pieminot "iesildītājus".

Valmieras vasaras teātra festivāla noslēgumā devos uz izrādi, kurai mūsu bērni ir daudz par jauniem. Oficiāli tā ieteikta jauniešiem no 13 gadu vecuma, bet iztēlojos, ka konservatīvāk noskaņoti sabiedrības locekļi varētu šo uzskatīt par 18+ saturu, kā nekā te parādās tādas tēmas kā sekss, narkotikas un vēl viendzimuma sakari, par kuriem jauniešiem nekādā gadījumā nedrīkst stāstīt, jo citādi viņi visi sagribēs sev nogriezt krānus un sākt ostīt heroīnu. Reālistiski vērtējot, tas 13+ šķiet ļoti saprātīgs limits, un labi arī, ka "Asociācija Ķimene" un līdzīgi čapļaki par Valmieras teātra festivālu pat dzirdējuši nav, un līdz ar to nezina, ka viņiem pienāktos sašust.

Par to, ka latviešu valodā izdots svaigākais Haruki Murakami stāstu krājums "Vienskaitļa pirmā persona", uzzināju kāda treniņa laikā klausoties ierakstā LR1 raidījumu "Radio mazā lasītava", kuru noteikti varu rekomendēt kā avotu, lai sekotu, kas jauns gan pašmāju oriģinālliteratūrā, gan tulkotās literatūras pasaulē. Piefiksēju, ka tāda grāmata ir, un pieņēmu - gan jau kaut kad tā manās rokās nonāks. Un patiesi - Valmieras vasaras teātra festivāla laikā nakšņojām Rozulas skolā un tur grāmatu apmaiņas plauktā ievēroju šo izdevumu. Daudz nedomāju un pārvedu šo grāmatu mājās.

Mana otrā Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros apmeklētā izrāde atbilstoši instrukcijām bija paredzēta vecuma grupai no 5 līdz 11 gadiem. Atkal jau devos turp ar Esteri, lai viņa varētu apskatīties, kā, atbilstoši anotācijai, "Izrāde no dažādiem bērna skatu punktiem izspēlēs un meklēs atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem: kas ir draudzība, bēdas, prieks, vientulība, mīlestība un citiem."

Esam sasnieguši to līmeni, kad Valmieras vasaras teātra festivālā uz kādu izrādi varam aiziet visi četri. Protams, piedāvājums Jurģim nav tas plašākais, bet šogad pirmo reizi VVTF piedāvāja izrādi ar mērķauditoriju no divu gadu vecuma, un pieņēmām, ka arī Jurģis to varēs izturēt. Protams, zināt ar tādu fruktu kā viņš neko nevar, bet kaut kad jau jāsāk bērni radināt pie teātra un labāk noteikti agrāk, nevis vēlāk.

Man bija patīkams pārsteigums, bijušās Rozulas skolas bibliotēkas plauktā ieraudzīt iepriekš nelasītu Andrusa Kivirehka darbu. Tiesa, "Rijkuris jeb Novembris" galīgi nav viens no viņa svaigākajiem veikumiem (igauņu valodā izdots 2000. gadā, latviskais tulkojums publicēts 2009. gadā, šis arī ir pirmais no mūsdienu populārākā igauņu autora darbiem pieaugušajiem, ar ko varēja iepazīties latviešu lasītājs). Turklāt ar grāmatas saturu patiesībā biju jau lielā mērā pazīstams, jo ir skatīta filma arī ar nosaukumu Novembris, kura diezgan godprātīgi seko grāmatas sižetams.

Brauciena no Nāntali uz Helsinkiem vienīgā kaut cik interesantā daļa bija braukšana cauri tuneļiem, kuru posmā Turku - Helsinki ir diezgan daudz un kuri iepriecināja Esteri. Visādi citādi līdz Somijas galvaspilsētai tikām bez piedzīvojumiem un, sekojot navigācijas ieteikumiem, pa apvedceļu apbraucām pilsētai, intensīvā satiksmē tā arī ne reizes neiekļuvuši. Viens no galvenajiem apsvērumiem dažādu situāciju risināšanai šajā ceļojumā mums bija - lai būtu mazāk čakara, tāpēc Helsinkos devāmies uz to pašu kempingu, kurā bijām viesojušies jau iepriekšējā nedēļā. Tiesa, šajā reizē izlēmām izvairīties no likuma par četriem metriem starp teltīm un vienkārši izmantot vienu telti. Uz vienu nakti arī mazākajā mūsu teltī vietas būs gana, tā izlēmām, zinot, ka Olandē itin mierīgi tajā pavadījām divas. Mazāk darba ar guļvietu sagatavošanu un novākšanu, mazākas izmaksas (jo par katru telti jāmaksā - tā gan nav būtiska izmaksu pozīcija) un vēl jo vairāk nav jāsatraucas par to, vai kempinga administrācija neizrādīsies ar vācu tipa domāšanu un nevazāsies apkārt ar metramēru.

Viens no galvenajiem Ūsikaupunki apskates objektiem ir Auto muzejs. "Pag, Auto muzejs pilsētā ar 15'000 iedzīvotāju?" tu man vaicāsi. "Bauskā arī ir auto muzejs, bet tur nav pat 10'000 cilvēku!" pretī došu es. "Ā, nu, labi. Ejam iešaut pa aliņam?" tu atbildēsi. "Vienu jau var!" es atbildēšu, un viss šis teksts aizies pilnīgā beztēmā.

Divus iepriekšējos rītus biju centīgi skrējis (19 + 18 kilometri), tāpēc svētdienas rītā devu sev atpūtu. Pēc brokastīm devāmies uz Turku centru, dienu sākot ar vizīti viduslaiku pilī. To uzskata par galveno apskates objektu šajā pilsētā, no ārpuses to bijām ievērtējuši vēl pirms došanās uz Olandi, jo tā atrodas ļoti netālu no ostas, bet tagad gribējām apskatīt, ko tad tā piedāvā iekšpusē, ja jau ir tik ļoti tūristu iecienīta un labi novērtēta.