Jevgeņija Morozova grāmata "The Net Delusion" jeb "Tīkla maldi" ir ļoti vērtīgs un savā ziņā pravietisks darbs, taču vienlaikus tai netrūkst arī problēmu, kuru dēļ es drīzāk ieteiktu iepazīties ar izvērstu tās kopsavilkumu (patiešām izvērstu, nevis virsējās kārtas skrāpējumu, kādu esmu spējīgs uzrakstīt es), nevis grāmatu pilnā apjomā.

Tik lielas neizpratnes kā par šo Anšlava Eglīša romānu man sen nav bijis ne par vienu grāmatu - brīžam man šķita, ka esmu to pavisam nesen lasījis (tikai nez kāpēc nav apraksta blogā, bet gadās jau arī nolaidība no manas puses), citkārt atkal šķita - nē, nav lasīts. Protams, iespējams, ka visa mana pazīšanās ar šo grāmatu aprobežojas ar tās fragmentiem no tās, kas citēti Ievas Strukas monogrāfijā par Anšlavu Eglīti (kas šķiet loģiskākais variants), bet sajūtu līmenī kaut kā šķita, ka es tomēr esmu tiešām lasījis būtisku šī grāmatas daļu. Nudien, mīklaini. Un varbūt, līdzīgi kā to būtu darījis Mintauts Durbe, nav vērts rakāties šajos jautājumos, lai neuzzinātu kādu biedējošu patiesību, un vienkārši pieņemt, ka šo romānu es izlasīju pirmo reizi un mani spriedumi par to būs relatīvi svaigi.

Nezinu, kā tas īsti sanāca, bet braucot ar riteni mājās no Dailes teātra pēc "Pusnakts šova ar Jūdu Iskariotu", man radās doma - ja šo izrādi būtu pirms desmit gadiem spēlējusi Jaunā Rīgas teātra trupa? Kāpēc pirms desmit gadiem - tāpēc ka tā laika ansamblī jūtos komfortablāk, kā arī daļa no aktieriem pirms desmit gadiem attiecīgajām lomām būtu bijuši atbilstošākā vecumā. Te būs saraksts, kāds tas man sanāca (iekavās - aktieri reālajā iestudējumā Dailes teātrī)

Kvadrifrona izrāde "Nebiju. Nezinu. Neatceros." pievēršas tēmām, kuras vienmēr ir sliktas, lai par tām runātu tagad. Kad tā piedzīvoja pirmizrādi, varēja runāt par to, ka stāsts par Viktora Arāja tiesas prāvu būtu gards kumoss krievu propagandai par tēmu "visi latvieši ir fašisti". Tagad tikām, kad risinās karš starp Izraēlu un Hamas, to var izmantot kā ieganstu, lai kritizētu jebkādu skatījumu uz šo konfliktu. Vienlaikus, ja vien tava galvenā dzīvesvieta nav kādā soctīkla burbulī, jāsaprot, ka reālā rezonanse izrādei, ko rāda 50 skatītāju auditorijai, nav gluži tāda, lai tā varētu nopietni ietekmēt plašas sabiedrības masas. Un nav īsti svarīgi - vai tas ir labi vai slikti.

Kad pirmo reizi lasīju Jāņa Einfelda "Cūku grāmatu", tās autors bija viens no jaunajiem un daudzsološajiem latviešu literātiem, drosmīgs sava ceļa lauzējs un savas individuālas poētikas veidotājs. Tagad tikām Einfelds jau kādu laiku ir viens no tiem lielajiem un pieredzējušajiem, tači jāatzīst, ka "Armagedona ciklā" nav grūti atpazīt to Einfeldu, kas 25 gadus iepriekš bija rakstījis par Rozā Ciedrīti.

Vienā no piemājas bibliotēkām grāmatu plauktā ieraudzīju kādu Terija Prečeta grāmatu, un, protams, izvēlējos paņemt to lasīšanai. Un, kā jau tas ne pirmo reizi man ir gadījies - izrādījās, ka Latvijas bibliotēkas galvenokārt ir apgādātas ar tām Prečeta grāmatām, kas izteikti ir paredzētas gados jaunākai auditorijai. Turklāt vēl "Dodger" ir viens no viņa vēlīnajiem darbiem, kas tapuši apstākļos, kad autors cīnījās ar Alcheimera slimību. Līdz ar to kaut kādā mērā ir jāsaprot, ka šī grāmata varētu nebūt tieši tas, ko es (vai kāds cits, iepriekš par konkrēto darbu nepainteresējies, lasītājs varētu gaidīt).

Rakstot par izrādi "Dublinieši Miera ielā", jāsāk ar skaidrojumu un atvainošanos, ka mans apraksts ir savā ziņā visu nokavējis, jo nevienam šobrīd nav aktuāli pieņemt lēmumu - iet skatīties šo izrādi vai nē. Kālab tā? Tāpēc ka 2023. gada 31. oktobrī, kad to skatījos, "Dubliniešus" JRT spēlēja pēdējo reizi, līdz ar to kādu iedrošināt vai atturēt no to apmeklēšanas nav ne mazākās jēgas. Vienlaikus, tā kā es pats uz izrādēm ļoti reti mēdzu iet atkārtoti, bet man patīk atcerēties, kuras no tām ir bijušas tādas, ko es būtu gatavs skatīties otro reizi (arī, ja šādas iespējas nemaz nav), un vispār esmu slims grafomāns, nekas cits neatliek - ir vien jāraksta par pieredzēto.

Noskatījies "Grēcīgos partizānus", novērtēju, kā tad izklausās "DJ Krankenwagen" bez sintezatoriem. Jā, grupa, kuras skanējumu definē latviešu tautasdziesmu miksējums ar The Prodigy sintezatoru ritmiem, par godu Mirlu naktij izvēlējās pavisam biedējošu ceļu - uzstāties pa pliko. Nē, ne tādā ziņā, ka viņi nebūtu uzvilkuši medpersonāla ķiteļus, šajā ziņā viss bija pa parasto, bet sintezatoru nebija, bungu nebija un viss izskatījās un izklausījās nebūt ne tā, kā to ir pierasts no šīs grupas dzirdēt. Un tas bija lieliski! Nē, ar to nebūt nevēlos teikt, ka turpmāk gribu, lai "DJ Krankenwagen" vienmēr uzstātos šādi, bet es novērtēju mūziķu gatavību izkāpt no savas komforta zonas un to, ka viņu koncerti nav katrs iepriekšējā kopija, bet gan atšķirīgi gan spēlēto dziesmu, gan to pasniegšanas veida ziņā.

Anšlava Eglīša romānu "Misters Sorrijs" biju lasījis kaut kad vidusskolas laikos, un atmiņā tā man noteikti nebija palikusi kā viens no labākajiem Eglīša darbiem. Tagad man bija ienācies papildu konteksts - vairāk zināju gan par to, kālab Eglītis par šo tēmu rakstīja, gan to, kas bija prototipi viņa darbam. Vai tas izmainīja manu viedokli par šo grāmatu (īpaši - ņemot vērā, ka aizritējuši vairāk nekā divdesmit gadi, kopš to lasījumu pirmo reizi)? Īsā atbilde - neko daudz tas manu viedokli nav ietekmējis, bet nepieciešama jau arī garā.

Visu šī gada vasaru man ne reizes neizdevās tikt uz "Grēcīgo partizānu" koncertu, līdz ar to biju ļoti priecīgs, atklājis, ka 27. oktobra vakarā Tallinas kvartālā uzstāsies uzreiz divas grupas, kuras gribu redzēt - ne tikai "Partizāni", bet arī "DJ Krankenwagen". Un tā nu precīzi astoņos vakarā (uz oficiāli izziņoto koncerta sākumu) biju klāt. Skats, ko ieraudzīju, mani ne pārāk iepriecināja - priekšā bija aptuveni kādi divi skatītāji, nekas īsti neliecināja, ka tuvākajā laikā jebkas te varētu notikt. Sabijos jau, ka nebiju painteresējies, vai tik šajā lokālā koncerti nesākas līdzīgi kā tas pirms desmit gadiem bija "Depo" vai Liepājas Fonteinā - proti, vairākas stundas pēc oficiālā sākuma laika. Tomēr nē - jau dažas minūtes vēlāk ieradās mūziķi, un ap pusdeviņiem sākās arī viņu koncerts.