Kazhes pierakstu burtnīca

Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.

Noskatījos ceturto no piecām šogad Oskara nominācijā "Labākā filma svešvalodā" izceltajām filmām - Austrijas kino lenti "Revanšs". Savā ziņā šī filma man pamatīgi atgādināja "The Edge of Heaven", tikai ne tik labu. Filmas galvenais varonis ir pirms kāda laika no cietuma iznācis vīrietis Alekss, kas veic šādus tādus darbus vienā Vīnes bordelī. Tāpat šajā bordelī strādā jauna sieviete no Ukrainas vārdā Tamāra, kas vienlaikus ir Aleksa mīļotā sieviete. Kā jau tas ar nelegāliem imigrantiem ir normāli, Tamārai īsti citas karjeras iespējas nav pieejamas, un līdz ar to Alekss diezgan mierīgi samierinās ar to, kā viņiem nākas dzīvot. Tomēr īsti gandarīts ar šādu dzīvi viņš dabiskā kārtā nav, un tālab viņš izlemj pievērsties tai lietai, ko viņš darīt kaut cik pieprot - proti, aplaupīt banku. Tamāra gan nav par šo domu sevišķā sajūsmā, jo nojauš, ka tas varētu slikti beigties, bet Alekss nav pierunājams. Viss jau būtu labi, aplaupīšana patiešām izdodas veiksmīga (te jāpiezīmē, ka šī nav tāda filma, kurā laupīšana tiek realizēta kaut kā sevišķi "stilīgi" - drīzāk tā sanāk vairāk vai mazāk sadzīviska, bez sevišķas piešprices, un arī, protams, ne tāda kā iekš "Raising Arizona"), taču tās nobeigums gan tik labs nav. Proti, kamēr Alekss aplaupa banku, Tamāru, kas viņu netālu gaida mašīnā, ievēro policists un aizrāda par nepareizi izvēlotu pārkinga vietu, turklāt viņam arī rodas aizdomas par šīs sievietes nelegālo statusu valstī. Jā, un beigās sanāk tā, ka Aleksa un Tamāras bēgšanas laikā šis policists, mēģinot sašaut mašīnas riteni, nošauj Tamāru.

Jau pēc pirmajām šīs filmas sekundēm man radās sajūta, ka esmu to jau iepriekš redzējis, un visai ātri izrādījās, ka tā arī patiešām vairāk vai mazāk bija. Proti, kā atklājās, šī filma ir nedaudz pagarināta versija vienai no "Dekaloga" sērijām, turklāt vienai no tām, ko es biju noskatījies - proti, sērijai par tēmu "though shalt not commit adultery". Dažas ainas gan bija pamainītas, citas - izvērstas garākas, bet kopumā tā bija tā pati filma. Un līdz ar to - arī tikpat laba, tikai nedaudz garāka, vienīgi īsajai versijai, manuprāt, bija nedaudz labākas beigas.

Lai arī vispār pēdējā laikā cenšos retāk skatīties amerikāņu filmas, šai brāļu Koenu lentei uztaisīju izņēmumu. Tie tomēr ir brāļi Koeni, kuru dēļ varu arī pieļaut kādu izņēmumu. Tiesa, "The Hudsucker Proxy" netiek uzskatīta par vienu no viņu labākajām filmām, un laikam patiešām tā tāda arī nav.

Vakar atkal bija ļoti intensīvas mācības, kas gan nebija sevišķi viegli, jo pa nakti īsti daudz gulēt nesanāca - ap pusdiviem mani pamodināja Artjoms, ka steidzami jātaisa viena lieta mūsu bosam, kam no rīta bija jātiekas ar pašu lielāko bosu - visa lielā koncerna īpašnieku. Tad kādu pusstundu-stundu naktī padarbojāmies, no rīta izrādījās, ka vēl šis tas jāsataisa, īsi sakot - pa nakti nogulēju labi ja četras stundas. Un ievērojot to, ka kopumā Zandebekā pieturos pie plāna - naktī gulēt ne vairāk un ne mazāk kā sešas stundas, īsti jauki tas nebija.

"Henrijs un Kato" ir viens no relatīvi vēlīnajiem Airisas Mērdokas darbiem, ļoti tipisks viņas darbs un vienlaikus - ne sevišķi veiksmīgs. No rakstniecēm-sievietēm Mērdoka droši vien manā gadījumā ir vislabāk iepazītā (ja nekļūdos, šī ir 11. viņas grāmata, ko izlasīju), taču īstas pārliecības par to, ka man viņas darbi patiešām patīk, man tā arī nav. Viņas grāmatu plusi ir acīmredzami - kolorīti personāži, labi savērpta intriga, lieliska valoda (šo grāmatu turklāt vēl arī lasīju angliski, tā ka "lost in translation" nebūs piemērojams) un pat pietiekoši saistoši vides apraksti (kurus joprojām neesmu iemīlējis, arvien būdams gandrīz vai skolnieka prātā). BET

Ar šo filmu man sanāca pagalam dīvaini - to paņēmu kā vienu no skatāmajām lentēm braucienā uz Zandebeku, taču vēl pirms izbraukšanas mans tēvs man pavēstīja, ka es būtu tikpat labi varējis filmu nokopēt no viņa nevis vilkt no Interneta (nē, es neizmantoju sliktos torrentus! kā tu varēji kaut ko tamlīdzīgu iedomāties!), jo, kā izrādās, manā datorā tā bija jau bijusi pirms apmēram gada. Kālab to toreiz nenoskatījos un kā tas sanāca, ka tēvs gan noskatījās - tiešām nezinu. Bet īstenībā tas nav svarīgi. Tāpat nav būtisks apstāklis, ka šajā filmā piedalās Simon Pegg. Nav svarīgi tādēļ, ka viņa loma ir vienkārši fenomenāli nenozīmīga - aina, kurā viņš ir uz ekrāna, ilgst apmēram 13 sekundes un 3 no tām Pegs netiek rādīts, un arī viņa lomas apraksts IMDb "deflated husband" neliek gaidīt neko lielāku.

Vakar trenings mums gāja līdz 16:30 - kā arī varēja gaidīt, vācieši laika izlietojumam piegāja pedantiski - 8 stundas mācījāmies, ne vairāk, ne mazāk. Šodien, kā izskatās, būs tas pats. Nupat bijām apskatīt ražotni - kā norit procesi utt. Jā, bet vakar vakarā aizgājām uz pilsētas šāvēju apvienības svētkiem jeb Schuetzenfest, kas gandrīz visur Vācijā ir viena no centrālākajām vietējās dzīves sastāvdaļām. Vakar Zandebekā bija sabraukuši cilvēki arī no apkārtējiem ciemiem ar mērķi labi pavadīt laiku un izdzert daudz alus.

Vakar tātad izlidojām uz Vāciju, lai izietu otro Kronospan apmācības kārtu. Sākotnēji diezgan biedēja, ka Minhenes lidostā būs jāpavada veselas piecas stundas, gaidot lidmašīnu uz Paderbornu, tomēr patiesībā tik traki nebija. Pirmo stundu meklējām, kur mums bija jāiečekojas, lai tiktu pie biļetēm (jo Lufthansai, ar kuru lidojām uz Paderbornu, nav vienošanās ar Air Baltic), tad aizgājām paēst (Burgerkingā), iečekojāmies un tad atlika vairs tikai kādas 2.5h līdz reisam. Šo laiku Artjoms skatījās jauno "Star Trek", bet es sākumā spēlēju NHL, bet tad, kad kompis izlādējās, lasīju grāmatu. Bija tīri ok.

Pilnīgi noteikti sevi uzskatu par angļu komēdiju cienītāju, bet tas tomēr automātiski nenozīmē, ka jebkura "uz salas" tapusi kumēdiņfilma man būtu jāatzīst par pārāko kino šedevru, un "Guest House Paradiso" pilnīgi noteikti būs tas gadījums, kad komplimentus izteikt man ne prātā nenāks. Vispār šo filmu noskatījos tikai tālab, ka tā kļuva par kino debiju Saimonam Pegam, turklāt vēl vienā no lomām šeit ir arī Bils Naitijs. Attiecībā uz šiem diviem aktieriem arī "Guest House Paradiso" sakarā neko sevišķi sliktu pateikt nevaru - Naitijs īstenībā ir droši vien jēdzīgākais personāžs šajā šausmu stāstā, kamēr Pegs ir varbūt ne sevišķi atmiņā paliekošs, bet arī ne katastrofāls. Bet kopumā šī filma ir vienkārši drausmīga.