Jau tajos arhaiskajos laikos, kad gāju skolā, bija zināms, ka skaņas ātrums var būt ļoti dažāds – atkarībā no apstākļiem, kuros šī skaņa izplatās. Pērkona negaisa laikā man vecāki teica, ka katras trīs sekundes starp zibeni un dārdu nozīmē vienu attāluma kilometru no zibens spēriena vietas līdz vietai, kurā atrodos es. Spirtā skaņa pārvietojās ātrāk, aukstumā – lēnāk, bet dzelzī – vēl par kārtu ātrāk nekā spirtā.

Līdz šim mana pazīšanās ar Klaivu Sinkleiru Luisu aprobežojās ar "Nārnijas hroniku" eposu, un īstenībā es pat nezināju, ka Luisam bija arī kādi citi darbi, izņemot šo diezgan izteikto Tolkiena plaģiātu. Taču izrādās, ka Luisam ir arī otrs nopietns literārs veikums - romānu triloģija par kosmosu, kura otrā daļa arī ir šis romāns "Perelandra".

Metjū Kasovica filmu "Naids" man ļoti uzstājīgi rekomendēja Kžištofs - mūsu poļu kaučsērferis, kurš pavēstīja, ka viņaprāt tā esot vislabākā filma, ko viņš jebkad esot redzējis. Ar labākajām filmām man allaž ir daudz problēmu - ja kaut ko rekomendē cilvēks, kura viedokli es respektēju, no vienas puses esmu noskaņots skeptiski (jo es allaž esmu šādi noskaņots), no otras man tomēr gribas šajā filmā saskatīt to pozitīvo, ko tajā redz attiecīgais cilvēks. Īsi sakot - emocionāla dilemma. Līdz ar to nav brīnums, ka es vairākas nedēļas (mēnesi?) nevarēju saņemties šo filmu skatīties. Beigu beigās to skatījos neadekvāti agrā laikā sestdienas rītā, kamēr Liene vēl gulēja (sāku skatīties filmu neilgi pēc septiņiem). Un domājams, ka darīju pareizi, jo šī filma pilnīgi noteikti neatbilst vienai no Lienei tuvākajām kino kategorijām.

Vakar, nupat pēc šīs Maika Nikolsa filmas noskatīšanās, es tev būtu teicis, ka tā ir teju vai labākā filma, ko šogad esmu redzējis. Dastinam Hofmanam tā bija pirmā lielā loma, Nikolsam - otrā filma pēc fantastiski veiksmīgās "Who`s Afraid of Virginia Woolfe", bet daudziem - īsta atklāsme dramēdiju jomā. Lieliskas Pola Saimona dziesmas, superīgs nobeigums (ar pilnīgi nepieredzētu šāda veida filmās pieeju), Hofmana neparasti ticamā aktierspēle un viss pārējais man lika "The Graduate" atzīt par absolūtu kino klasiku.

Jau kuro reizi konstatēju, ka esmu aizmirsis uzrakstīt aprakstu kādai noskatītai filmai. Pareizāk sakot - esmu pat diezgan drošs, ka par šo filmu jau vienreiz tiku rakstījis, bet kaut kādu iemeslu dēļ apraksts blogā nav nokļuvis - nezinu, kā tas gadās, bet tā gadās. Un šī ir viena no tām filmām. "Reiz atnāca runcis" raksturīgi čehoslovākiem ir visai brīvdomājoša filma, kurā atstāstīts visai fantastisks stāsts par kādu kaķi ar saulesbrillēm, kuras šim kaķim novelkot, atklājas cilvēku patiesās krāsas - kurš ir laimīgs, kurš ir blēdis, kurš ir lišķis, un tā tālāk. Un šis kaķis ierodas cirkus trupas pavadībā kādā mazā pilsētiņā, kurā darbojas kāds skolotājs, kuram, ja kas, ir mīlas sakars ar sievieti, kas nav viņa sieva (nepieņemami, vai ne?). Vispār šī ir visai īpatnēja filma - es pat to nosauktu par psihodēlisku, lai arī šāds vārds tolaik vēl noteikti netika izmantots, un savā saturā tā savdabīgā veidā apvieno bērniem domātu kino par skolu, ar absolūti pieaugušo auditorijai paredzētu saturu + šīzīgie elementi. Īsi sakot - ļoti dīvaina filma, kuru ir vērts noskatīties, lai arī negarantēju, ka katram tā patiks.

Desmit gadus (kopš vidusskolas laikiem, kad šis autors izpelnījās popularitāti mūsu klases meiteņu vidū) es turējos pretī Paolo Koelju kārdinājumam. Šo gadu laikā es izlasīju aptuveni tūkstoti grāmatu, kuru vidū bija gan izcilas, gan katastrofāli sliktas. No Koelju es izvairījos principu vadīts - kaut kā nešķiet man sevišķi saistoša literatūra, kas patīk meitenēm -cpadsmitniecēm. Varbūt es esmu snobs, varbūt esmu seksists - par to, ja kādam ir šāda vēlme, var izteikties komentāru sadaļā, bet ir man tāda apziņa, ka 16 gadu vecumā literārā gaume visbiežāk nav laba (arī man tā sevišķi laba nebija).

Patiesībā šai grāmatai ir divi autori - Duglass Adamss to uzrakstīja kopā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Džonu Lordu, taču tā kā Lords man ir svešs putns, bet Adamss - labi zināms, virsrakstā minu tikai pirmo. Tāpat nepieciešama otra atruna - grāmata, par kuru šeit rakstu, nav vis sākotnējā "The Meaning of Liff", kas iznāca 1983.gadā un neapšaubāmi savu nosaukumu bija daļēji aizguvusi no Monty Python filmas "The Meaning of Life", bet gan 1990.gada papildinātais izdevums, kurā sniegti skaidrojumi apmēram divreiz vairāk vārdiem nekā oriģinālā.

Ko es zinu par franču rakstnieku Gustavu Flobēru? Patiesību sakot - gaužām maz. Varbūt vienīgi to, ka viņš dzīvoja gana sen un to, ka viņa slavenākā grāmata ir "Bovarī kundze", kuru es, protams, neesmu lasījis. Pēc šī Džuljēna Bārnsa romāna man patiesībā pat radās vēlme iepazīt Flobēru tuvāk. Kā teiktu mūsu leģendārā literatūras skolotāja Aina Britāne: "Izlasītais Bārnsa romāns - manas vēlmes iepazīt Flobēra daiļradi rosinātājs."

Diezgan ilgu laiku gaidījām, kad beidzot šī filma būs pieejama adekvātā kvalitātē, lai to varētu noskatīties. Beidzot mums apnika gaidīt un izlēmām uzticēties brīnišķajam telecine formātam. Patiesībā tieši Bruno gadījumā tas nav tik būtiski - kādā kvalitātē tu šo filmu skaties. Te tev nav darīšana ar tāda veida mākslu, kur būtu ļoti svarīgi, lai būtu labas krāsas un kristālskaidra skaņa. Gluži otrādi - tieši šādā biedējoši pretīgā kvalitātē šo filmu ir vieglāk noskatīties, jo paši atbaidošākie kadri šādā veidā izskatās daudz maz pieņemamāk.