Kazhes pierakstu burtnīca

nepavisam neesmu fans. un tomēr šokējoši un nepatīkami.

Kaut kā pēdējā laikā ar franču kino man neveicas - reti gadās noskatīties kaut ko šajā valstī tapušu, kas mani patiesi aizgrābtu, un iecienītākās kino valsts titulu Francijai diezgan izteikti ir atņēmusi Spānija. Tāda, lūk, ir dzīve, ka viss mainās un pāriet. Arī šī, astoņpadsmitā un pēdējā filma no uz Slovākiju līdzi paņemtā saraksta, īsti nespēja manī atdzīvināt simpātijas pret Francijas kino mākslu. Atceros, ka šo filmu nenoskatījos jau pirms kādiem gadiem divpadsmit. Tas ir interesanti - ka man spilgti atmiņā palicis fakts, ka kādu filmu nemaz neskatījos. Taču toreiz jau redzēju šīs filmas reklāmas rullīti - ar diviem stipri vien nepievilcīgiem (gribētos pat teikt - kropļiem) bomžu veida varoņiem, kuriem uz tilta ir "baigā" mīlestība. Loģiski, ka 12-13 gadu vecumā šādas filmas skatīties negribēju, tie tomēr bija laiki, kad mani galvenie varoņi bija Džims Kerijs, Edijs Mēfijs (oh my god!), Kristofers Loids (50% oh my god!) un tamlīdzīgie, kāda gan man tolaik bija darīšana gar drāmām un bezpajumtniekiem?

Šī ir vācu režisora filma pēc austriešu rakstnieces grāmatas, tās varoņi visi runā franču valodā, kas uzņemta Vīnē. Īsi sakot - identificēt šīs filmas piederības valsti ir grūti, bet uzticēšos IMDb un atzīšu par primāro Vāciju.

Konkrētu mirkli, kad tas sākās, es neatceros. Un droši vien arī pašā attiecīgajā mirklī nepadomāju – lūk, ir sasniegts lūzuma punkts, tagad viss būs savādāk. Tādām domām parasti neatliek laika – tu skrien, darbojies, mēģini kaut kādā veidā izsisties kaut par trīs soļiem uz priekšu, un par lielajiem jautājumiem aizdomājies labi ja reizi nedēļā, kad ilgāk nevari aizmigt. Bet tad piespied sevi domāt par kaut ko citu – kaut ko sadzīvisku, kaut ko „aktuālu”, un atkal iegrimsti tik raksturīgajā tumsā. Tādā veidā paiet mēneši, gadi, bet tu joprojām domā par to, ko rītdien ēdīsi brokastīs un kādā veidā lai iekļaujas atskaites nodošanas termiņos.

Jau kādas desmit minūtes nespēju sākt rakstīt par šo filmu. Kaut kā trūkst vārdu. Laikam tāpēc ka filma tāda īpaša. Droši vien "Betty Blue" būtu pieskaitāma pie erotiskā kino, lai gan... varbūt arī nē. Katrā ziņā tā ir filma, kurā seksa ainu ir daudz, un jebkā cita ir relatīvi maz. Un kuras galvenā varone ir stipri vien kaitinoša histēriķe, kura katru mīļu brīdi pievēršas vardarbībai vai nu pret apkārtējiem vai pret pati sevi. Nekas netiek smādēts - ar asu ķemmi tiek pāršķelt vaigs ļaunam literatūras kritiķim, ar krāsu notašķīta priekšnieka automašīna, izdurta pašas acs, ar dakšu iedurts picērijas apmeklētājai, un tā tālāk. Tāda, lūk, ir Betija. Un viņas mīļotais vīrietis Zago šādu viņas uzvedību piecieš ļoti labi, jo viņš šo sievieti patiešām mīl. Grūti gan saprast, kas cits viņu mīlestību veido, kā tikai sekss, bet es jau neesmu lielais eksperts šajās matērijās, varbūt viņu mīlestība patiešām ir skaista. Bet filma pati par sevi ir apmēram tikpat haotiska kā Betijas prāts, un par spīti dažām labām epizodēm (brīžos, kad filma vairāk sliecas uz komēdiju nekā uz melodrāmu) baudījumu no tās gūt ir grūti. Ja, protams, ignorē to baudījumu, ko gūst, redzot galvenos varoņus ļoti lielu filmas daļu atģērbtus. Jo šajā ziņā ar šo filmu viss ir kārtībā - par pornogrāfiju to gan nenosauksi, bet puritānisma tajā pilnīgi noteikti nav. Žēl vienīgi, ka tajā nav arī nekā cita. Īstenībā man paveicās, ka skatījos to kaut kādā nepareizā versijā - proti, nedaudz vairāk par divām stundām, nevis pilno trīsstundīgo filmu, kurā (pēc visa kā spriežot) būtu tieši tas pats, tikai nedaudz vairāk. Jo man vismaz šķiet, ka arī ar šim 140 minūtēm bija pilnīgi pietiekoši, lai man filma būtu maksimāli apnikusi.

Šķiet, ka movielens.org (kuru droši vien neviens no "mūsējiem", izņemot mani, vairs neizmanto) beidzot būs pietiekoši labi iepazinis manu gaumi, lai zinātu, kādas filmas man rekomendēt. Vismaz ar šo nebūt ne sevišķi populāro spāņu filmu tas trāpīja tieši desmitniekā, tiešām - Paldies!

Neesmu nekāds Ekvadoras kino eksperts, bet pat man ir skaidrs, ka "Cronicas" šīs valsts kinematogrāfam bija ļoti nopietns sasniegums. Nezinu, kādā veidā tas ntoika, ka par producentiem šai Sebastiāna Kordero filmai kļuva divi spāņvalodīgā kino dūži - Alfonso Kuarons un Giljermo del Torro. Arī aktieri šai filmai ir atlasīti diezgan nopietni - Džons Legvizamo (redzēts visdažādākajās filmās, sākot ar "Mulēnrūžu" un "Romeo+Juliet" un beidzot ar "Super Mario Bros." un "Dr. Doolittle"), kuram šī, starp citu, bija pirmā loma spāņu valodā karjerā un kuras dēļ viņš bija spiests apgūt savu senču valodu; Leonora Vatlinga (Bad Education, Habla con Ella, My life without me), Damiens Alkazars (kuru nesen redzēju lieliskajā "Hēroda likumā") un vēl viens kino smagsvars - Alfrēds Molina.

Romāns Polanskis bez šaubām ir ne tikai viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta režisoriem, bet arī no pretrunīgākajiem. Paglābies no Holokausta; Mensona banda nogalināja viņa stāvoklī esošo sievu; vēlāk pats Polanskis aizbēga no tiesas, kurā bija apsūdzēts dzimumsakarā ar 13 gadīgu meiteni; un vēl citas detaļas dara viņu par ļoti, ļoti neviennozīmīgi vērtējamu personību. Tas gan diez vai sevišķi varētu ietekmēt manu viedokli par viņa desmito režisēto filmu - "Tesa", kas veidota pēc Tomasa Hārdija romāna "Tesa no d`Ērbervilu dzimtas".