Kazhes pierakstu burtnīca

Nav grūti šī albuma nosaukuma saskatīt atsauci uz vienu no "The Rolling Stones" sešdesmito gadu platēm. Un tāpat nav grūti saskatīt, ka muzikāli šeit nav pilnīgi nekā no Rolling Stones. Salīdzinoši ar gadu agrāk iznākušo "Akvarium" albumu "Denj serebra", nākamais grupas veikums ir daudz eksperimentālāks, daudz muzikāli daudzveidīgāks. Ļoti daudz šajā ierakstā ir visdažādāko tehnisko gimmicks - tas ir tik ļoti piesātināts ar visdažādākajām skaņām, kurām man trūkst apzīmējumu, ka dziesmu melodijas reizēm ir grūti saskatīt aiz visa tā raibuma un ņirbuma. Vispār jau šis ieraksts baigi pamatīgi atsauc to desmitgadi, kurā tas radies - sintezatoru un to radīto brīnumu šeit ir bezgala daudz, taču par laimi Grebenščikovs visbiežāk neatļaujas pārāk trivializēt muzikālo pusi un arī viņa "padoto" rīkošanās ar sintezatoriem nav gluži "Modern Talking" gaumē.

Tas pats, kas attiecībā uz iepriekšlasīto Rembo grāmatu - bez komentāriem, tikai ar piebildi, ka "Sezona ellē" bija salīdzinoši vieglāk uztverama un vismaz nedaudz skaidrāka. Atkal jau - vērtējumam nav nozīmes.

Lai komentētu Rembo, man nepietiek kvalifikācijas. Sausi pateikšu - autoru nesapratu, bet vismaz izlasīju, un tagad zināšu, kas tas ir. Vērtējumam nav nekādas vērtības.

"Tu trakais, kas tev atgadījies, ka esi pasācis Nīči lasīt?" Tā būtu pirmā mana reakcija, ja kāds man pavēstītu, ka es esmu izlasījis slavenāko Frīdriha Nīčes grāmatu.

Redz - esmu izlasījis vēl vienu Haruki Murakami romānu. Un redz - viens no maniem mīļākajiem mūsdienu rakstniekiem joprojām saglabā savu vietu manā sirdī. Un tas mani, protams, tikai priecē.

"Sarkanā balona lidojums" ir viena no tipiskākajām filmām, ko es varētu pieskaitīt noskaņu kino, kas Francijā šķiet ir īpaši izplatīts. Proti, tā ir viena no tām filmām, kas tavā vēderā rada siltas un patīkamas sajūtas, lai arī tu saproti, ka šai filmai faktiski nav nekāda sižeta, tajā nekas īpašs nenotiek un tai apakšā nav arī nekādu fenomenālo domu. Taču ir filmas, kuras tev skatīties nav garlaicīgi pat tad, ja tajās nav nedz dinamikas, nedz skaidras struktūras, nedz pārsteidzošu pavērsienu, nedz uguņu pilnu dialogu, nedz pāri malām strāvojošas seksualitātes. Un šī konkrētā filma ir īpatnēja arī ar to, ka tā nav vienkārša franču noskaņu filma, bet gan franču noskaņu filma, kuru režisējis ķīniešu režisors un filmai par melnrakstu izmantojis piecdesmit gadus vecu citu franču filmu, kurā vispār nav dialogu un kurā gandrīz bez pārtraukumiem tiek rādīts mazs zēns un liels sarkans balons. Patiesībā šīs filmas iespaidā noskatījos arī oriģinālu - 1956.gada "The red balloon", un pat īsti nevaru pateikt, kura no šīm filmām ir labāka un kura sliktāka.

Iemesls tam, ka es noskatījos šo 1956.gada īsfilmu, ir diezgan tradicionāls (man vismaz) - iepriekšējā dienā skatījāmies 2007.gada filmu, kura izrādījās uzņemta pēc šīs filmas motīviem. Jaunā filma bija pietiekoši interesanta, un man vispār parasti patīk uzzināt, kas kaut kam ir kalpojis par iedvesmu, un tālab noskatījos arī šo filmu (kamēr Liene bija kursos).

Astoņdesmito gadu "Akvarium" ieraksti man patiesībā ir diezgan minimāli zināmi, agrāk kaut kā nespēju saņemties tiem veltīt savu uzmanību, un tikai tagad, kad manas mūzikas klausīšanās iespējas ir diezgan ierobežotas (bezmuzikālās darbadienas), beidzot saņēmos noklausīties "Sudraba dienu", ko pats Grebenščikovs uzskata par šīs desmitgades grupas labāko ierakstu.

www.mango.lv rīkotajā erotisko stāstu konkursā ar savu veikumu:

Eriks Artūrs Blērs, kas vairumam cilvēku (ieskaitot mani) labāk pazīstams ar savu literāro pseidonīmu Džordžs Orvels, ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta pirmās puses rakstniekiem. Tiesa, ar šo konkrēto grāmatu manas attiecības iepriekš nebija tās labākās - pirms daudziem gadiem paņēmu šo grāmatu lasīt no Svešvalodu bibliotēkas (tajos labajos laikos, kad vēl nebiju no tās izbanots), bet pēc kādām desmit lappusēm to pametu, kaut kas man tolaik šajā grāmatā nepatika, iespējams, man bija tolaik nepietiekamas angļu valodas zināšanas, tagad jau par vēlu par to spriest.