Kazhes pierakstu burtnīca

"Nopratināšana" ir Nobela prēmijas laurēta Žana Marijas Gustava le Klezio debijas romāns. Kopumā mana attieksme pret "nobeliskajiem" rakstniekiem nav sevišķi pozitīva un viņu grāmatas man visbiežāk šķiet garlaicīgas un samocītas. Man pašam par pārsteigumu šis le Klezio romāns tāds neizrādījās.

Nav šaubu, ka sevi uzskatu par Ricky Gervais (turpmāk tekstā - Rikijs Džērviss) cienītāju - abi viņa komēdijseriāl - "The Office" un "Extras" ir patiešām lieliski. Bet vai tas nozīmē, ka viņš spēs sevi kā patstāvīgu un vērā ņemamu vienumu pārdot arī Holivudā? Viņa loma tizlajā "Night at the museum" bija kopumā diezgan laba, bet "Ghost Town" ir pirmā amerikāņu filma, kur Džērviss ticies pie pirmā plāna lomas. Un kas labs no tā ir sanācis?

Lasīju Haruki Murakami romānu "After Dark", kurā bija pieminēta šī Godāra filma. Izdomāju - ja jau Murakami to slavē, arī man nenāks par ļaunu to noskatīties. Nekas, ka Godārs man parasti negaršo, varbūt šoreiz būs savādāk.

Beidzot pienāca noslēgums mūsu bezgalīgajam stāstam ar tvaika nosūcēju.

Jāatzīst, ka Žans Luks Godārs ir viens no tiem režisoriem, kurus man pagaidām atkost nav izdevies. Pirms vairākiem gadiem noskatījos divas šī franču jaunā viļņa klasiķa filmas, bet neviena no tām mani sevišķi nepiesaistīja. Tagad, kad esmu vecāks, resnāks un nesmukāks, izlēmu atgriezties pie mēģinājumiem izprast Godāra patieso dabu. Un atkal jau ne pārāk veiksmīgi, lai gan šoreiz pie vainas varētu būt nepareizi izvēlēta filma - kā nekā Godāra labāki gadi tomēr ir visai tālā pagātnē, un viņa jaunākās filmas līdz ar to sevišķi augstu nekotējas.

Zināms, ka es skatos daudz filmu un lasu daudz grāmatu (agrāk arīdzan klausījos daudz mūzikas, bet tā man šobrīd ir liegta tehnisku, no manis neatkarīgu iemeslu dēļ). Un zināms, ka man patīk apkopot statistiku.

Šodien ir pēdējā diena manā "veģetārajā mēnesī". Proti, no rītdienas atkal likumīgi varēšu štaukāt iekšā gaļu un nedomāt par dzīvnieciņu mocībām.

Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.

Filipa Garela "Rītausmas robeža" ir pēdējā no Lienes "Baltijas pērles" saraksta filmām, ko man izdevās iegūt. Līdzīgi kā dienu iepriekš skatītajā "La belle personne" galveno lomu šajā filmā atveido Luijs Garels, bet šīs filmas režisors ir viņa paša tēvs Filips Garels.

Korejiešu režisors Kims Ki-Duks bez variantiem ir viens no šobrīd aktuālākajiem Āzijas režisoriem. Sevi par viņa fanu neuzskatu, iespējams, tādēļ, ka diez ko daudz no viņa filmām redzējis neesmu. "Golfa nūja" man patika, "Sala" - ne pārāk. "Bimong" jeb "Sapnis" pie mums tika izrādīta Baltijas pērles ietvaros, bet es to skatījos Lieni interesējošo filmu saraksta ietvaros. Patiesībā Liene gan ar mani šo filmu nemaz neskatījās, un domāju, ka labi, ka tā, jo cik zinu viņa nav sevišķa nejauku miesas bojājumu nodarīšanas ainu cienītāja, bet šīs filmas beigu daļā tādu ir ļoti daudz.