Noskatījāmies The Big Bang Theory pirmo sezonu. Šo seriālu jau ilgstoši mums "blatoja" vairāki draugi, kas par to ir vai stāvus starā. Ja nemaldos, sākās tā reklamēšana vēl maijā, bet tad es principiāli izlēmu šo seriālu neskatīties, kamēr nebūšu atradis jaunu darbu. Pēc stāšanās jaunajā darbā tāpat diezgan ilgstoši dažādu iemeslu dēļ tā arī nesākām to skatīties, bet pagājušo nedēļ beidzot pieķērāmies šim seriālam, un kādu 5 dienu laikā, ja nemaldos, noskatījāmies tā pirmo sezonu. Ko es tagad varu par to pastāstīt?

Pēdējās dienās, lai brauciens ar velosipēdu uz Bolderāju nebūtu tik ļoti bīstams, drošības labad visu ceļu veicu nevis pa brauktuvi, bet gan pa taciņu / zemes ceļu, kas iet dažu metru attālumā no Daugavgrīvas šosejas. Protams, tā ir lēnāk, bet vienlaikus arī mierīgāk. Nepatīkami gan ir daži mīksto smilšu posmi, kuros braukšana ir apgrūtināta, toties sajūtas braucot ir pilnīgi citādas kā iepriekš. Ok, nelielu posmu (no Krēmeru pagrieziena līdz vietai, kur iegriežos rūpnīcas teritorijā) tomēr veicu pa šosejas malu - bet tie ir nieka 600 metri, tā ka tas vairs nav tik nopietni.

Lai arī rietumu pasaule pa īstam Kišļovski iepazina astoņdesmito gadu beigās (ar "Dekalogu") vai pat deviņdesmito sākumā (kad viņš sāka uzņemt filmas franču valodā), Polijā (un ne tikai) viņu kā ļoti vērā ņēmamu režisoru pazina jau daudz senāk, un "Amatieris" viņam bija jau piektā režisētā pilnmetrāžas filma.

Ir bijušas tādas spēles kā Civilizācija, Sim City, Age of Empires, bet kālab gan neviens vēl nav radījis spēli - totalitāra režīma stratēģiju?

"Belle Époque" jeb "Skaistais laikmets" atnesa Spānijai tās otro Oskaru labākās filmas svešvalodā nominācijā. Ja man vajadzētu vienā teikumā izteikt šīs filmas morāli, viens no variantiem būtu "četras māsas - tas ir forši". Otrs variants būtu - "dzīve ir skaista, lai arī ne viss, kas tajā notiek, ir skaists".

Patiesībā es šo Kloda Simona romānu līdz galam neizlasīju. Tā ka fui man, kauns man, negods man un vispār - kā es uzdrošinos rakstīt par grāmatu, ko neesmu izlasījis? Bet man nekas cits neatlika - man tā bija tik ļoti piegriezusies, ka es to biju tāpat sācis lasīt absolūti pa diagonāli, ka vienkāši vairs nebija skaidrs - kāda gan jēga bija mēģinājumiem to lasīt turpmāk.

"Cilvēks, kas stādīja kokus" ir multfilma, bet tā ir ļoti īpaša multfilma. Galvenais šīs oskarotās īsfilmas (tās garums ir precīzi 30 minūtes) skaistums, protams, ir tās vizuālajā pusē. Tās vēstījums varbūt nav arī nekas tik satriecoši nedzirdēts - lai arī tas ir skaists un ļoti atbilstošs šādai multfilmai, bet vizuāli tā patiešām ir ļoti, ļoti baudāma. Visprecīzāk to droši vien būtu raksturot kā animētu gleznu, turklāt lielisku impresionisma stila darbu, kurā ieguldīts vienkārši neaprakstāmi daudz darba, padarot multfilmas tēlus un vidi tik dzīvus, kā nekāda datorgrafika to nemūžām nepanāks. Patiesībā tīri no mākslinieciskā skaistuma puses es to liktu pat augstāk par manis ļoti iecienītajām padomju multfilmām, kuras arī bieži izcēlās ar ļoti skaistu noformējumu, bet šeit tas ir vienkārši pasakains.

Ne katra laba filma tev paliek atmiņā ar pozitīvām emocijām. Reizēm filma var būt ļoti laba, bet vienlaikus arī nejauka, nepatīkama un nomācoša. "Pestītājā laukums" ir viena no tām filmām, kuru skaudrais reālisms līdzinās sitienam tieši pa nervu, viena no tām filmām, par kurām tu vari pateikt - jā, tā ir patiešām satriecoša un ļoti laba filma, bet tu to tāpat nevēlēsies skatīties vēlreiz, vismaz ne nākošajā dienā.

Tas apstāklis vien, ka "Kiler" daudzi uzskata par teju vai labāko Polijas filmu, kas tapusi starp 1990. un 2000.gadu, liek domāt, ka kino industrija šajā valstī piedzīvoja dziļu krīzi. Šai filmai gan bija vairāki faktori, kas man lika no tās gaidīt diezgan daudz:

Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.