Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesību sakot, es īsti neesmu drošs, vai šajā krājumā apkopotās humoreskas arī lietuviešu valodā bija apkopotas tieši tādā pašā veidā, bet šobrīd (kad grāmata nav pa rokai) ir arī diezgan grūti noskaidrot, kā tad ir patiesībā, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka šāds krājums ir pieejams tikai latviešu valodā. No otras puses - tā kā šo aprakstu es arī gluži ivritā nerakstu, varbūt tā nav īsti problēma.

Daudzas reizes, kad biju bibliotēkā, es skatījos uz šo grāmatu. Domāju - vajadzētu tā kā izlasīt, kā nekā skaitās ļoti ievērojams romāns. Bet mani atbiedēja lappušu skaits un nedaudz arī tās popularitāte darīja tramīgu. Bet galvenais tomēr bija apjoms. Beidzot es to paņēmu no bibliotēkas nākamajā dienā pēc tam, kad zaudēju darbu. Kā teikt - bezdarbnieka statusā gan jau laika sanāks pietiekoši, lai to izlasītu. Un arī sākotnēji apņēmos - ka tagad cītīgi lasīšu šo grāmatu, un pēc tā izlasīšanas tūliņ atradīšu darbu.

Patiesībā es droši vien nedaudz blēdos, šo filmu pieskaitot pie Nigērijas kino, jo gan IMDb, gan Wikipedia tai par pamata valsti sauc Franciju, un tomēr - ja filma ir uzņemta Āfrikā, to uzņēmis nigeriešu režisors un tajā piedalās āfrikāņu (pamatā - Nigērijas) aktieri, bet francūži tikai piegādā naudu - man tā ir Nigērijas filma.

Trīs stundas gara Ēģiptes drāma, kas vēl turklāt pieejama TV-RIP formātā. Vai tu šādu filmu skatītos? Man pagāja vairāki mēneši, līdz es beidzot saņēmos tai pieķerties (sakot "vairāki mēneši", patiesībā es domāju - teju vai gads). Un ja ne komandējums uz Slovākiju un brīvie vakari, kas to lai zina, vai es šo filmu vispār jebkad būtu noskatījies.

Augšuplādēju šādas tādas pēdējo dienu bildes.

Oriģinālajā versijā “Kādas laulības ainas” bija TV miniseriāls ar kopējo garumu ap 300 minūtēm. Taču praktiski uzreiz tika izlemts to uztaisīt par pilnmetrāžas kino filmu, Bergmans mazliet padarbojās ar šķērēm, un tā radās šī filma, kura tiek uzskatīta par vienu no Līvas Ulmanes spožākajām stundām.

Jāatzīst, ka no pēdējo gadu krievu filmām esmu redzējis nepieklājīgi maz. Diez vai kāds man varētu pārmest rusofobiju, bet tā vienkārši ir sanācis. Vismaz “Dzeguzi” tagad noskatījos, tas jau arī ir zināms progress.

Par grupas „The Proclaimers” eksistenci uzzināju pirms gandrīz desmit gadiem vienā no tradicionālākajiem VH1 raidījumiem – „One hit wonders”. Šo divu ļoti dorkiskā paskata ar šausmīgu skotu akcentu dziedošo puišu dziesma „I will be 500 miles” savā nedaudz perversajā veidā bija perfekta, un man radās interese kaut ko vairāk uzzināt par šo grupu. Tā es tiku pie šīs grupas trešā studijas albuma – „Hit the Highway”. Droši vien labāk būtu bijis, ja es jaunas zināšanas par šo grupu ieguvis nebūtu.

Kā to jau principā varēja gaidīt, šodien uz Bardejovu aizbraucu vienatnē. Es tomēr esmu daudz vairāk radis pie garām (reizēm - bezjēdzīgām) pastaigām nekā mans līdzbraucējs. Šādam variantam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss - ka kompānijā tomēr jebkur braukt ir jautrāk. Pluss - nav jāpielāgojas otram cilvēkam, varu brīvi rīkoties ar laiku, iet kur gribu, darīt ko gribu, cik ilgi to gribu. Un ja ņem vērā manu noslieci uz geocaching, tas ir būtiski.

Sāksim ar pamatjautājumu: kas ir Ričards Kērtiss - šīs filmas scenārists un droši vien - galvenā persona? Sāksim ar pozitīvo - astoņdesmitajos gados viņš kopā ar Rovanu Atkinsonu radīja seriālu "Blackadder". Deviņdesmitajos gados viņš iemantoja lielu popularitāti kā romantisku komēdiju scenārists - radot tādas filmas kā "Notting Hill" un "Four Weddings and a Funeral". Jau jaunajā tūkstošgadē Kērtiss uzņēmās režisora pienākumus un uzņēma patiešām kolosālo "Love Actually". Taču ir viņa karjerā arī tādi punkti, ko labprātāk pat nepieminētu - "Bridžitas Džonsas dienasgrāmata" (sorry, bet tās filmas ir sūds), vesela kaudze Mistera Bīna projektu - gluži iespējams, ka viņa vaina manā izpratnē viena no kaitinošākajiem komēdiju personāžiem pastāvēšanā ir ne mazāka nekā tā ir Atkinsonam.