Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājuši ir tie laiki, kad es katru Edgara Šubrovska grupas uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Protams, viens no aspektiem tajā ir tāds, ka es pats kļūstu vecāks, līdz ar bērnu ienākšanu samazinājies brīvā laika daudzums, bet ne mazāk būtisks ir otrs - Šubrovska grupa tagad ir JUUK un nevis "Manta" (vai senākos laikos - "Hospitāļu iela"), un realitāte ir tāda, ka JUUK kā koncertgrupa mani sevišķi neaizrauj. Līdz ar to šajā reizē uz tās koncertu devos galvenokārt tāpēc, ka tas notika tuvu mājām - kultūrtelpā "Balodis", faktiski - Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā - un pērn es tā arī ne uz vienu koncertu šajā vietā nebiju aizgājis. Plus vēl Baiba ziņoja par gatavību pievienoties, un kompānijā skatīties JUUK noteikti ir interesantāk kā vienatnē. Uz vietas izrādījās, ka pazīstamu cilvēku bija vairāk - tāpat ieradās Āgenskalna novadnieks Māris un no cita Rīgas gala atbraukušais Prusux ar uzreiz trim dāmām. Arī summāri cilvēku te bija daudz - silts vakars, laba vieta, bezmaksas koncerts, un vēl Uldis Rudaks, kas spēlē vecus Odekolona ierakstus.

Mani un DJ Krankenwagen ceļi lielākoties spītīgi atsakās krustoties - kad viņi kaut kur spēlē koncertu, es atrodos ārpus Latvijas vai arī gluži vienkārši nekādi nevaru uz to tikt. Tiesa, divas reizes viņus spēlējam biju redzējis, bet tās abas bija ar savām dīvainībām. Pirmā - publiskais mēģinājums, nevis pilnvērtīgs koncerts, kur pusotras stundas garumā klausījos divas dziesmas ("Kur tu teci, gailīti?" un "Tumanine"). Otrā - uzstāšanās RVVĢ salidojumā - gan mazliet vairāk līdzinājās koncertam, bet tur arī bija sava specifika, galvenokārt tāda, ka vairums pasākuma apmeklētāju, lai arī zināja, ko nozīmē vārds "Krankenwagen", par tādu DJ neko dzirdējuši nebija un līdz ar to izpalika pilnvērtīga koncerta sajūta. Tiesa, tajā reizē es viņu uzstāšanās laikā no sirds izlēkājos, ne tā kā šajā stīvajā reizē, kur nez kādēļ publika bija izlēmusi, ka tas ir sēdkoncerts un man nebija gatavības mēģināt pierādīt pretējo.

Zane Daudziņa perfekti izvēlējās laiku, kad sākt rakstīt dienasgrāmatu - līdz ar 2020. gada sākumu, proti, brīdī, kad Corona bija tikai alus, bet Uhaņa - tikai pilsēta Ķīnā, kuras vārds standarta rietumniekam neko neizteica. Ja tā tas būtu palicis, diez vai šī dienasgrāmata kādā brīdī kļūtu publiska, jo pašai tās autorei būtu citi darbi, kam pievērsties, un arī no potenciālā lasītāja viedokļa tas būtu tikai viena (lai arī nenoliedzami ļoti interesanta) cilvēka stāsts, bet ne laikmeta liecība. Taču notika tas, kas notika, un līdz ar to "Dienasgrāmata" ir pieejama ne tikai Zanei, Vilim un viņu bērniem, bet arī visiem pārējiem latviski lasīt pratējiem. Mazliet ciniski jāpiebilst, ka viņu bērnu un vēl jaunākai paaudzei līdz ar to - tikai daļēji.

Toms Kreicbergs ir savdabīgs latviešu autors. Kālab savdabīgs? Jo savas grāmatas viņš raksta angliski, un latviešu lasītājam ir pieejams vien to tulkojums (vai, protams, var lasīt arī angliski, bet diez vai Rīgas bibliotēkās tu atradīsi anglisku "Lopu ekspresi"). Un reizē viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī finansists un pat viņa Wikipedia lappuses diskusijā pats Toms ierakstījis, ka viņš vēlētos, lai tur būtu mazāk par viņu kā rakstnieku, jo šāda reputācija traucē viņa karjerai biznesā.

Gundegas Repšes grāmatu "Retināts gaiss", šķiet, pareizākais veids raksturot ir ar vārdiem "prozas cikls". Var teikt arī "stāstu krājums" taču tas būs mazliet dīvaini, jo šajā tekstā ir četri stāsti, no kuriem viens ir tik ļoti garāks par visiem pārējiem, ka tie sanāk labākajā gadījumā fons šim lielajam veikumam. Proza skaista, taču gana grūti uztverama.

Par "Stāstiem un teikām Laika vecim" uzzināju, klausoties Latvijas Radio "Radio mazo lasītavu", kurā grāmatas fragmentus priekšā lasīja Gundars Āboliņš, bet par grāmatu runāja pats autors. Šķiet, ka līdz šim no Zeibota veikumiem neko citu kā vēl pagājušās tūkstošgades pasakas par Jamuleju, Tupu un Gākas Baismu, kas bija obligāta "Bē Bē brokastu" sastāvdaļa un kuras katru jaunu rītu gaidīju ar nepacietību. Bet tie bija citi laiks, cits Zeibots un vēljovairāk - cits es.

Māra Ozoliņa stāsts "Raganu festivāls", kas piedzīvojis izdevumu atsevišķā grāmatā, ir klajš piemērs tam, ka ne katrs uzrakstīts darbs ir pelnījis izdošanu. Tiesa, ja ņem vērā, ka šī grāmata, kā rakstīts tās iekšpusē, "izdota ar draugu atbalsu", un neviena sevi cienoša izdevniecība šajā pasākumā iesaistīta nav, varu jau arī atzīt - ja nu cilvēkam sagribas izdot grāmatu, nevaru jau to viņam aizliegt. Lai arī tā neapšaubāmi ir papīra izniekošana. Ja jau sāku ar kaunināšanu (un nekā cita šajā aprakstā nebūs), tad īpaši gribu kaunināt Ievu Bečeri, kura norādīta kā šīs grāmatas redaktore. Nesen izlasīju citu darbu, kurā viņa bijusi analoģiskā statusā - Veco vīru pilī, un tur man nekādu pretenziju nebija, taču "Raganu festivāls" ir tik sasodīti paviršs, ar līdzīgu daudzumu drukas kļūdu kā mans blogs (kur es nemēdzu pārlasīt ierakstus pirms to publicēšanas), ar kļūdām svešvalodu lietojumā (piem., "Deutsches Ordnung", bītlu dziesma "Black bird" vai BMW atšifrējums kā "Bavarian Motor Werken"), ar nepiedodamām valodas kļūdām (piem., "pie tam"), faktoloģiskām un loģiskām kļūdām (BVB nodēvēšana par Berlīnes futbola komandu un vēl tam varoņa sekojošs teksts, ka viņš ir Minhenes Bayern fans - pasniedzot to kā kopīgas intereses, lai gan skaidrs, ka neviens Dortmundes Borussia cienītājs neuzskatīs Bayern fanu par savējo, jo "mums abiem patīk futbols"). Vienīgais iespējamais redaktores attaisnojums varētu būt: "Tu iedomāties nevari, kāds tas teksts bija sākotnēji!" Vai arī otrs variants: "Uzreiz sapratu, LOL nau vērc veikt mākslīgo elpināšanu sen nosprāgušam zirgam."

Helēnas Oras (īstajā vārdā - Elīna Maligina) grāmata "Panika" ir interesants eksponāts no viedokļa, vai ir būtiski, cik lielā mērā tajā aprakstītais ir pašas autores pieredzētā atspoguļojums un cik - fantāzijas auglis. Savā ziņā tā ir tiesa attiecībā uz jebkuru grāmatu, bet šajā situācijā tas šķiet īpaši aktuāli, jo grāmata - lai arī nevienu cilvēku vārdā nesauc - ir ļoti personīga un skaudra, ieskatoties panikas lēkmju mocīta cilvēka iekšējā pasaulē. Tajā, kā varone līdz šim stāvoklim nonāk un kā viņa ar to sadzīvo. Ja ņem vērā, ka Elīna pati ir publiski stāstījusi par savu veģetatīvo distoniju un panikas lēkmēm, būtu gana liels pamats pieņemt, ka šī grāmata patiešām ir patiesa. Bet - vai tā kļūtu labāka vai sliktāka, ja tās saturs būtu izdomāts? Atbilde, protams, ir Nezinu.

Beidzot savā pazīšanās ceļā ar Svena Kuzmina daiļradi esmu ticis līdz viņa pirmajai izdotajai grāmatai: stāstu krājumam "Pilsētas šamaņi". Te uzreiz jāpiebilst, ka stāsti krājumā ir vismaz daļēji saistīti - notikumi un personāži no viena stāsta var ieceļot otrā, bet trīs (secīgi ne viens pēc otra izvietoti) stāsti patiesībā pat vispār ir trīs daļas vienam un tam pašam stāstam, turklāt tieši tam, kas vēsta par īstākajiem pilsētas šamaņiem. Nezinu gan, cik ētiski ir kaut ko atklāt par šamaņu darbībām, jo īpaši, ja zināms, ka tās ir devušas rezultātu.

Pirms kāda laika, kura apjomu paturēt prātā nav manos spēkos, izlasīju Janas Egles stāstu krājumu/romānu "Svešie jeb Miļeņkij ti moj". Toreiz man bija sava deva iebildumu pret to, kā krājuma stāsti līmējās kopā un nebiju sajūsmā par dramatiskā vēstījuma atrisinājumu. "Dzimšanas dienas" gadījumā situācija ir vienkāršāka, jo šeit stāsti patiešām ir viens no otra neatkarīgi un kopējā bilde vairāk veidojas lasītāja galvā, bet mazāk - autores vārdos. Nē, astoņi stāsti, kas veido "Dzimšanas dienu", nebūt nav nejauši kopā sastiķēti, tomēr, rokmūzikas vārdiem runājot, tas ir drīzāk "Dark Side of the Moon", nevis "The Wall" princips - ir kopējā noskaņa, ir centrālās tēmas, bet nav mēģinājuma no daudziem stāstiem izveidot vienu.