Kazhes pierakstu burtnīca

Andruss Kivirehks nebeidz patīkami pārsteigt. Arī šī pavisam mazā grāmatiņa (protams, ka Guntara Godiņa tulkojumā) savās nedaudzajās lappusēs vairākas reizes apmet kažoku uz citu pusi, ievelkot lasītāju mazliet absurdā, bet nenoliedzami aizraujošā pasaulē. Ļoti veiksmīgs ir Guntara Godiņa risinājums pirms paša Kivirehka teksta iekļaut stāstījumu par šo grāmatu, kā arī Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasaku, kura kalpojusi par iedvesmu Kivirehka versijai. Tā kā ar Kreicvalda pasaku pazīstams nebiju, bez tās es Kivirehka tekstu būtu lasījis pavisam citādāk un atklāsmes tās gaitā būtu citādākas.

Sev par kaunu esmu spiests atzīt, ka manas zināšanas par Gunāru Astru un viņa biogrāfiju pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija gaužām zemas - tik vien kā pamata fakti, ka disidents, vairākkārt tiesāts un izsūtīts, viens no latviešu disidentisma simboliem, viņa vārdā nosaukta iela un nesen izveidots arī piemineklis. Un, kā izrādījās, lai lasītu Laura Gundara grāmatu "Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A." tieši šādas zināšanas bija ļoti vietā - jo grāmata jau lielā mērā ir par to, kā pats Lauris Gundars bija dzīvojis citā realitātē nekā tā, kuru pieredzēja Gunārs Astra, kurš brīžam atradās turpat rokas stiepiena attālumā.

Rakstīt par pēdējo Miķeļa Rubeņa grāmatu ir grūts uzdevums: tās autors ir nesen miris, nav šaubu, ka viņš bija ļoti nozīmīga persona Latvijas futbola vēsturē, kas daudz darījis futbola labā, turklāt vēl ļoti ilgus gadus. Un tomēr - "Gods kalpot sportam" galīgi nav laba grāmata, un tas apstāklis vien, ka tās autoram nav iespējas aizstāvēties, nedara to labāku. Tiesa, liela daļa vainas te būtu jāuzņemas tās redaktoram Pēterim Karlsonam (kurš kopā ar Rubeni sastādīja arī ne sevišķi veiksmīgo izdevumu Latvijas futbola tiesneši), proti, nekas grāmatas saturā neliecina, ka redaktors vispār būtu tās tekstu izlasījis, ko spilgti raksturo pāris reizes, kad vienas nodaļas ietvaros kāda rindkopa atkārtojas divreiz - droši vien autors nebija varējis izlemt, kurā vietā tā labāk iederētos, rezultātā palika abās. Un arī drukas kļūdu daudzums drīzāk atbilst mana bloga (kura tekstus nemēdzu pārlasīt), nevis papīra izdevuma kvalitātei.

Manā apziņā mūziķi iedalāmi kategorijās pēc principa: cik tālu es būtu gatavs doties, lai redzētu viņu uzstāšanos. Grupa "The Magnetic Fields" atbilst kategorijai - aizbraukšu uz koncertu Eiropā vietā, kur varu relatīvi viegli nokļūt. Tiesa, kad viņi izziņoja Amerikas tūri, kur spēlēs pilnā apjomā "69 Love Songs", bija kārdinājums doties arī pāri okeānam, tomēr man kopumā ir tik maz vēlmes braukt uz Ameriku, ka pat ar Magnētiskajiem laukiem mani tur neaizvilināt (uz turieni es dotos vien tad, ja Toms Veitss izziņotu atvadu tūri). Līdz ar to mana nonākšana Helsinkos uz viņu koncertu bija absolūti loģiska.

Konors Vaits ir jauns īru dziesminieks, kuram drīzumā (2024. gada janvārī) klajā nāks debijas albums un kura uzstāšanos apmeklēju 2023. gada novembrī Helsinkos. Te gan uzreiz jācitē pats mākslinieks, kurš, pateicoties skatītājiem, teica (citāts aptuvens): "Zinu, ka neviens jus te neesat nācis, lai skatītos un klausītos mani, bet Paldies, ka radījāt man sajūtu, ka tā nav." Proti, gan klubā Tavastia, gan citos koncertos šoruden viņš bija iesildītājs pirms "The Magnetic Fields", kuri arī mani bija atvilinājuši uz Helsinkiem. Un ir tikai loģiski, ka man ir interese iepazīt mūziķus, kurus tādi mūziķi, kurus mīlu un cienu (vai vismaz tikai mīlu), izvēlas par saviem iesildītājiem.

Jevgeņija Morozova grāmata "The Net Delusion" jeb "Tīkla maldi" ir ļoti vērtīgs un savā ziņā pravietisks darbs, taču vienlaikus tai netrūkst arī problēmu, kuru dēļ es drīzāk ieteiktu iepazīties ar izvērstu tās kopsavilkumu (patiešām izvērstu, nevis virsējās kārtas skrāpējumu, kādu esmu spējīgs uzrakstīt es), nevis grāmatu pilnā apjomā.

Tik lielas neizpratnes kā par šo Anšlava Eglīša romānu man sen nav bijis ne par vienu grāmatu - brīžam man šķita, ka esmu to pavisam nesen lasījis (tikai nez kāpēc nav apraksta blogā, bet gadās jau arī nolaidība no manas puses), citkārt atkal šķita - nē, nav lasīts. Protams, iespējams, ka visa mana pazīšanās ar šo grāmatu aprobežojas ar tās fragmentiem no tās, kas citēti Ievas Strukas monogrāfijā par Anšlavu Eglīti (kas šķiet loģiskākais variants), bet sajūtu līmenī kaut kā šķita, ka es tomēr esmu tiešām lasījis būtisku šī grāmatas daļu. Nudien, mīklaini. Un varbūt, līdzīgi kā to būtu darījis Mintauts Durbe, nav vērts rakāties šajos jautājumos, lai neuzzinātu kādu biedējošu patiesību, un vienkārši pieņemt, ka šo romānu es izlasīju pirmo reizi un mani spriedumi par to būs relatīvi svaigi.

Nezinu, kā tas īsti sanāca, bet braucot ar riteni mājās no Dailes teātra pēc "Pusnakts šova ar Jūdu Iskariotu", man radās doma - ja šo izrādi būtu pirms desmit gadiem spēlējusi Jaunā Rīgas teātra trupa? Kāpēc pirms desmit gadiem - tāpēc ka tā laika ansamblī jūtos komfortablāk, kā arī daļa no aktieriem pirms desmit gadiem attiecīgajām lomām būtu bijuši atbilstošākā vecumā. Te būs saraksts, kāds tas man sanāca (iekavās - aktieri reālajā iestudējumā Dailes teātrī)

Kvadrifrona izrāde "Nebiju. Nezinu. Neatceros." pievēršas tēmām, kuras vienmēr ir sliktas, lai par tām runātu tagad. Kad tā piedzīvoja pirmizrādi, varēja runāt par to, ka stāsts par Viktora Arāja tiesas prāvu būtu gards kumoss krievu propagandai par tēmu "visi latvieši ir fašisti". Tagad tikām, kad risinās karš starp Izraēlu un Hamas, to var izmantot kā ieganstu, lai kritizētu jebkādu skatījumu uz šo konfliktu. Vienlaikus, ja vien tava galvenā dzīvesvieta nav kādā soctīkla burbulī, jāsaprot, ka reālā rezonanse izrādei, ko rāda 50 skatītāju auditorijai, nav gluži tāda, lai tā varētu nopietni ietekmēt plašas sabiedrības masas. Un nav īsti svarīgi - vai tas ir labi vai slikti.

Kad pirmo reizi lasīju Jāņa Einfelda "Cūku grāmatu", tās autors bija viens no jaunajiem un daudzsološajiem latviešu literātiem, drosmīgs sava ceļa lauzējs un savas individuālas poētikas veidotājs. Tagad tikām Einfelds jau kādu laiku ir viens no tiem lielajiem un pieredzējušajiem, tači jāatzīst, ka "Armagedona ciklā" nav grūti atpazīt to Einfeldu, kas 25 gadus iepriekš bija rakstījis par Rozā Ciedrīti.