Kazhes pierakstu burtnīca

Divus iepriekšējos rītus biju centīgi skrējis (19 + 18 kilometri), tāpēc svētdienas rītā devu sev atpūtu. Pēc brokastīm devāmies uz Turku centru, dienu sākot ar vizīti viduslaiku pilī. To uzskata par galveno apskates objektu šajā pilsētā, no ārpuses to bijām ievērtējuši vēl pirms došanās uz Olandi, jo tā atrodas ļoti netālu no ostas, bet tagad gribējām apskatīt, ko tad tā piedāvā iekšpusē, ja jau ir tik ļoti tūristu iecienīta un labi novērtēta.

Navigācija ieteica uz Turku, kas bija mūsu šīs dienas mērķis, doties pa Helsinku mazo apvedceļu (numur 101, nevis E18), un bez sevišķiem sarežģījumiem tikām ārā no Somijas galvaspilsētas. Ceļā jāpavada aptuveni divas stundas, kas ir pieciešams laika daudzums, ko ar bērniem veikt bez pauzēm. Šī būtu īstā situācija, kur padalīties ar savu pieredzi par Somijas autobraukšanas kultūru. Viena no populārākajām tēmām tajā sociālajā tīklā, kuru agrāk sauca par Twitteri un kuru mūsdienās nesauc, bet ļauj tam iet, kur pats vēlās, allaž bija: "Kāpēc pie mums viss ir slikti, bet ārzemēs viss ir labi", un viena no šīs tēmas apakštēmām ir ceļu satiksmes kultūra, par kuru daudzkārt esmu lasījis tekstus iz kategorijas "tikai Latvijā, ja tu brauc ar maksimālo atļauto ātrumu, tevi apdzīs, bet, piemēram, Somijā, ja tu pa ceļu, kur atļautais ātrums ir 80km/h, brauksi ar 80km/h, tevi neviens neapdzīs, jo visi brauc ar šādu ātrumu". Te nu varu teikt droši: buļļa kaka! Jā, Somijā tu daudz retāk kā Latvijā sastapsi šosejas "lidotājus", kas atļauto ātrumu pārkāpj par 30 un vairāk kilometriem stundā, bet tādu, kas brauc ar 10 vai 15 stundas kilometru pārkāpumu, arī tur netrūkst. Jā, satiksme kopumā ir mierīga, apdzīšanas manevri nav pārgalvīgi, bet runāt par absolūtu likumpaklausību arī ir nevietā. Un, jā, es sekoju tam, ka šie ātruma pārkāpēji lielākoties brauc mašīnās ar Somijas numuriem, nevis pie vainas ir bezkaunīgie latvieši. Tiesa, ātrāk kā ļauts visbiežāk brauc līdzīga tipa mašīnas kā Latvijā - ar izcelsmi no Bavārijas, vai nu ar trīs burtu nosaukumu vai četru riņķu logotipu.

Pirmās dienas maršruts bija pavisam vienkāršs: pa Tallinas šoseju aizbraukt līdz Tallinai. Gluži vienā piegājienā šādu distanci parasti neveicam, līdz ar to, kā jau tas ierasts šajā ceļā, piestājām Pērnavā. Idejiski es droši vien izvēlētos apstāties kādā pilsētā, kurā būts mazāk reižu, bet sevišķu alternatīvu nav, vismaz ja vēlies pauzi taisīt aptuveni brauciena vidū. Nekādu dižo plānu šajā pilsētā mums nebija, un pirms pāris gadiem jau kārtīgāk šajā pilsētā izdzīvojāmies (šķiet, ka par mūsu 2021. gada vasaras Igaunijas tūri aprakstu tā arī nebiju uztapinājis, tas vilciens laikam gan būs nokavēts). Kā lai arī nebūtu, Marina izlēma, ka piemērots pastaigas mērķis mums būs piejūras parks. Ceļā uz Pērnavu bērniem (un tālab arī Marinai) bija izaicinājums - viņi varēja dabūt pa vienai želejas konfektei ik pēc noteikta intervāla (tipiski - apmēram ik pēc 20 kilometriem). Paši bērni, protams, šo konceptu ne līdz galam pieņēma, bet konfekšu turētāja bija nepielaužama, un man par pārsteigumu līdz Pērnavai bijām tikuši, pakā vēl esot konfektēm. Pati Marina arī sekoja šiem ierobežojumiem, kamēr es pret sevi biju stingrāks - neapēdu nevienu želejas konfekti (jo man tādas negaršo).

Vasaras atvaļinājuma sākotnējais plāns bija paviesoties līdz šim mazāk iepazītajā Polijas Austrumu daļā, ar uzsvaru uz Zamoscu, sauktu par "Polijas Paduju" un "renesanses pērli". Ļoti detalizēti plāni gan nebija tapuši, atbilstoši jūnija sākumā veidotam dokumentam, maršruta pirmā daļa būtu Rīga - Viļņa - Bjalistoka - Ļubļina - Zamosca, un ar to šis dokuments arī beidzās. Biju ieskatījies kempingu piedāvājumā Zamoscas apkārtnē, neko prātīgu tur neatradis, bet paļāvos, ka gan jau brauciena laikā kaut ko jēdzīgāku atradīsim. Vēl mazāk nekā nedēļu pirms atvaļinājuma sākuma nekādu šaubu par to, ka brauksim tieši uz Poliju, man nebija, un tad pēkšņi trešdienas vakarpusē man nāca atklāsme: Centrāleiropā valda mežonīgs karstums, jau pērn mūsu abos vasaras braucienos cīnījāmies ar tveici, un īsti nejutos gatavs to atkārtot arī šogad.

Šī grāmata droši vien būtu pareizāk lasāma kā turpinājums citam Andras Manfeldes darbam - grāmatai "Zemnīcas bērni", kas vēsta par viņas ģimenes piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Kā nekā "Mājās pārnāca basa" tieši no šīs grāmatas "izauga" - proti, pēc "Zemnīcas bērnu" izlasīšanas dažādi cilvēki ar rakstnieci dalījās savos un savu senču stāstos, un tā nu radās šis stāstu krājums, kurš daļēji atbilst dokumentālās prozas definīcai, ne velti grāmatas tekstā izmantoti arī autentiski vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, tos bagātinot ar autores radītu tekstu, un arī katra stāsta varonim ir gluži reāls vārds un uzvārds.

Zanes Daudziņas pirmā Covid gada dienasgrāmatas tapšanai par katalizatoru kļuva viņas cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Tad nu šķita interesanti iepazīties arī ar šo tekstu, kurš viņai sagādāja tik daudz pārdzīvojumu. Ar aktieriem gan man nekādas saistības nav un pat publiskā runa nav gluži viena no manas dzīves nozīmīgākajām sastāvdaļām, bet vienlaikus teātris mani interesē un publiska uzstāšanās, lai arī nav profesionāla nepieciešamība, raisa pietiekamu interesi, tālab izlēmu pārliecināties, cik saistoša vai nesaistoša lasāmviela izrādīsies šī grāmata.

Zentas Mauriņas romāns "Trīs brāļi" dienasgaismu ieraudzīja drīz pēc Otrā pasaules kara beigām, bet uzrakstīts tas ir vēl kara laikā, tolaik vācu okupētajā Rīgā, kamēr tā notikumi apstājas līdz ar pirmās padomju okupācijas beigām. Grūti teikt, cik daudz uzrakstītā Mauriņa pielaboja, gatavojot romānu izdošanai jau pēckara pasaulē - kāds tas būtu izskatījies, ja izdevumu piedzīvotu 1944. gadā, proti, cik daudz meslu tajā būtu maksāts aktuālajai okupācijas varai. Vai tas vispār ir svarīgi - kādi bija sākotnējie "Trīs brāļi"? Man droši vien ir - jo no tā atkarīgs tas, cik daudz es esmu gatavs Zentai Mauriņai ticēt. Tagad es nezinu - kā tad īsti ir, un līdz ar to arī mans viedoklis par grāmatu pat man pašam nav līdz galam skaidrs, tāpēc mēģināšu iespēju robežās visu salikt pa plauktiem un pats sevi aizvest līdz kaut kādiem secinājumiem.

Alvja Hermaņa un JRT aktieru veidotās izrādes "Latviešu stāsti" bija viena no spilgtākajām parādībām tūkstošgades sākuma Latvijas teātrī. Tas, ka šie stāsti apkopoti arī grāmatas veidā, turklāt vēl papildināti ar literātu versijām par tēmu - radot izdomātu latviešu stāstus - man bija patīkams pārsteigums.

16. jūlija centrālais notikums bija skaidrs jau pāris nedēļas iepriekš: PPK spēle pret Riga FC Latvijas kausa 1/8 finālā "Skonto" stadionā. Taču, tā kā Marina ar Esteri un Jurģi devās uz bērnu ballīti, laiks pirms un pēc futbola man bija relatīvi brīvs, un es nebūtu es, ja nebūtu centies to maksimāli aizpildīt. Obligātie plāna punkti bija divi - izaicinājuma Pilsētnieks ietvaros aizbraukt uz Dobeli un savākt atlikušos 12 kilometrus nedēļas skriešanas normai.

Nupat man bija atklāsme par viltus atmiņām. Loģisku izskaidrojumi var būt divi: vai nu mēs dzīvojam datorsimulācijā, kurā gadās gļuki (pamata hipotēze) vai arī es esmu androīds un man tikai šķiet, ka manas atmiņas patiešām ir manas atmiņas. Kā lai arī nebūtu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ingas Ābeles stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" lasīju vidusskolā, kas labi saskan ar to, ka tām nav apraksta blogā, kuru rakstu jau 20 gadus. Nekādu konkrētu atmiņu par grāmatas saturu man gan nav, bet tas jau nebūtu nekas pārsteidzošs. Un te pēkšņi atklāsme - vienīgais Ābeles darbs, kuru es būtu varējis lasīt skolas laikā, ir "Akas māja", bet "Sniega laika piezīmes" izdotas 2004. gadā. Acīmredzama nesakritība, kas sagrauj manus līdzšinējos pasaules uzskatus. Neko darīt, kaut kā nāksies dzīvot tālāk ar šo atklāsmi.