Kazhes pierakstu burtnīca

Zentas Mauriņas eseju krājums "Septiņi viesi" vēsta par septiņu (patiesībā - mazliet pat vairāk) cilvēku stāstiem, kuri vienas nedēļas laikā apciemojuši ievērojamo rakstnieci. Ar manā rīcībā esošo informāciju (proti - nekādu) grūti spriest, cik lielā mērā autore šajā grāmatā izmantojusi reālu cilvēku dzīves un cik daudz ļāvusi vaļu fantāzijai, līdz ar to man ir grūti pat novērtēt, vai šī grāmata būtu uzskatāma par daiļliteratūru, dokumentālu prozu vai visvairāk - pārdomām par cilvēku dabu.

Gunas Rozes romāns "101. kilometrs" atrodas kaut kur pa vidu starp daiļliteratūru un dokumentālo prozu, proti, tam apakšā ir gluži reāli cilvēki un daļēji arī itin reāli notikumi, kas saistīti ar vienu no tām vēstures daļām, par kurām parasti nerunā. Proti, par vienu no burvīgajiem padomju sistēmas risinājumiem, kad režīmam netīkamiem cilvēkiem aizliedza dzīvot un strādāt pārāk tuvu lielajām pilsētām (un, kas ir būtiski - viņu reālajai dzīvesvietai), vienvietus sagrūžot gan gluži reālus deklasētus elementus, gan Sibīrijā bijušos, gan prostitūtas, gan cilvēkus, kuriem vienkārši nepaveicās. Un viena no šādām vietām Latvijas teritorijā bija arī Brīdagas ciems līdzās Ķirbižiem, ar kuru saistīta arī grāmatas autores ģimene, līdz ar to grāmatā redzamas gluži reālas fotogrāfijas un liela daļa tās varoņu ir gluži reāli Brīdagā dzīvojuši cilvēki. Vai autore ir saglabājusi īstos cilvēku vārdus vai arī tos pārveidojusi, neesmu interesējies un diez vai tam arī ir kāda nozīme.

Martins Makdona nav no aktīvākajiem režisoriem pasaulē - šī ir viņa ceturtā pilmetrāžas filma, pirmajai, "In Bruges" iznākot pirms 15 gadiem. Vienlaikus katra no šīm četrām filmām ir gana laba, līdz ar to var arī pieciest ilgo gaidīšanu. Turklāt līdzās kino Makdona turpina rakstīt lugas (kuras arī Latvijas teātros ir gana iecienītas), līdz ar to atkal jau - es nesūdzos.

Tāļa Tisenkopfa eseju krājums "Uzburtā vieta" bibliotēkas plauktā mani uzrunāja gaužām vienkārša iemesla dēļ: lai arī ne sevišķi tuvu, bet ar autoru esmu pazīstams tālabad, ka viņš ir Lottes Tisenkopfas-Iltneres tēvs. Tiesa, ka viņš ir darbojies arī šādā literatūras lauciņā, man bija neliels pārsteigums - bet, kā teikt, kālab nē? "Uzburtā vieta" turklāt vēl saņēmusi speciālbalvu Latvijas Literatūras gada balvā, proti, tā tikusi gana atzinīgi novērtēta. Nu, tad, aiziet!

Kaspara Zavaiļeiska autobiogrāfiskajiem darbiem, protams, esmu piegājis nepareizā secībā. Sāku ar pilnīgu Šahu, turpinu ar "ParaPopu", kas gan iznācis agrāk, gan arī apraksta senākus notikumus. Bet arī ar mūzikas ierakstiem man ir tā gadījies, ka esmu tos klausījies nepareizi. Tā kasetē no mana klasesbiedra Nika vecāku krājumiem bija "The Wall" otrais disks, kuru biju dzirdējis neskaitāmas reizes, pirms noklausījos arī šī ieraksta pirmo (turklāt - labāko) pusi.

Sev par pārsteigumu atklāju, ka Rīgas centrālās bibliotēkas Iļģuciema nodļā ir atrodamas šādas tādas grāmatas vācu valodā, lielākoties gan nekā tāda, ko es gribētu lasīt tieši vācu mēlē, tad nu izvēlējos Tomasa Bernharda romānu "Noriets" (vāciski "Der Untergeher", angliski "The Loser). Kā izrādās, pa kādai Bernharda grāmatai mēdzu laiku pa laikam izlasīt, taču nekad nav gadījies tā, ka, sākot lasīt nākamo, es vispār atcerētos, kas tas Bernhards tāds un kāda man bijusi līdzšinējā pieredze ar viņu.

Dienās, kad Latvijā grasījās ievēlēt jaunu valsts prezidentu, aizciploju uz bibliotēku, lai apgādātos ar grāmatu, kas vēsta par vienu no spilgtākajiem līdzšinējiem mūsu valsts vadītājiem. "Vecais vīrs pilī" sevi pasniedz kā prezidenta Andra Bērziņa dienasgrāmatu vai drīzāk - iekšējo monologu, dažādās viņa prezidentūras situācijās iemiesojoties šajā personāžā, apstākļi kura nonākšanai Rīgas pilī joprojām nav kļuvuši līdz galam skaidri. Grāmatas autori - Jānis Balodis, kas kopā ar Valteru Sīli uzskatāms par politiskā teātra pionieri Latvijā, un Jānis Skutelis, kas primāri (vismaz tolaik) darbojās stendap lauciņā, lasītāju gan brīdina, ka prezidenta domas skaidrība grāmatā ir būtiski uzlabota salīdzinoši ar to, kādu bijām pieraduši dzirdēt viņa improvizētajās runās (un reizēm - pat situācijās, kad viņš centās lasīt iepriekš sagatavotus tekstus), līdz ar to šo grāmatu nevarēs izmantot manai iecerei - apmācīt čatbotu runāt autentiskā Bērziņa valodā, taču vismaz drusku to biezpienu, par kuru mums nācās kaunēties četru gadu garumā, te ir iespējams sajust.

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri neprognozējama. Vismaz racionāli grūti paskaidrot, kas gan varētu mani interesēt grāmatā par sociālajām cīņām Senajā Romā. Izskaidrojums gan visbiežāk ir prozaisks, un arī šoreiz tas ir vietā: paķēru šo grāmatu no plaukta Kuldīgas ielā, un tas nu to izlasīju. Šķiet, ka sākotnējais tās īpašnieks bija mans vecvectēvs, nezinu, cik ļoti viņu interesēja antīkās pasaules vēsture, bet vismaz nešaubos, ka gotiskā vācu druka viņam bija vieglāk lasāma nekā tas ir man. Labi, tas nav tik grūti, bet lasīšanas ātrums, protams, ir zemāks, un šajā fontā atšķirt mazo f no mazā s ir tiešām grūti.

Izlasījis Zentas Mauriņas apceres grāmatu par Annu Brigaderi, ķēros vērsim pie ragiem, proti, pašas Brigaderes darbam. "Kvēlošā lokā" gan nekādi nevar nosaukt par viņas tipiskāko darbu - vienīgais romāns, kas turklāt vēsta par Pirmo pasaules karu un Latvijas Brīvības cīņām, kas galīgi nav tās tēmas ar ko vismaz man personīgi saistās Anna Brigadere. Turklāt vēl viens satraucošs faktors - grāmatas apjoms ap 500 lappusēm. Protams, zinu, ka Brigadere galīgi nebija īsrakstītāja, bet lielas grāmatas mani mēdz satraukt ar jautājumu, vai autors spēs uzturēt manu uzmanību līdz galam. Un kā tad ir ar šo grāmatu?

Mana pazīšanās ar Annas Brigaderes daiļradi ir labākajā gadījumā slikta. Skolā par "Maiju un Paiju" bija jāraksta, manuprāt, pirmais domraksts manā mūžā, pie skolotāja Muižnieka, par kuru spilgtākās atmiņas ir, kā viņš man skrēja pakaļ apkārt galdam, mēģinot savākt manu dienasgrāmatu, kura (kā jau pieklājas manai dienasgrāmatai) bija šaušalīgi nekārtīga. Tad vēl jau pie skolotājas Britānes bija jālasa "Dievs, daba, darbs", ko, iespējams, varētu pasniegt tādā veidā, lai skolēnus ieienteresētu, bet tā tas, protams, nenotika. Ok, un kurš gan nezina Sprīdīti? Jā, un tad vēl manas pirmās atmiņas par teātra apmeklējumu saistās ar Brigaderi - biju Dailes teātrī ar vecākiem uz "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu", man bija ļoti bail un es raudāju. Hmm, ja tā beigās padomā - kaut kāda saskarsme ar Brigaderes darbiem man ir bijusi gan, bet - dziļi iepriekšējā tūkstošgadē.