Kazhes pierakstu burtnīca

Oriģinālajā versijā “Kādas laulības ainas” bija TV miniseriāls ar kopējo garumu ap 300 minūtēm. Taču praktiski uzreiz tika izlemts to uztaisīt par pilnmetrāžas kino filmu, Bergmans mazliet padarbojās ar šķērēm, un tā radās šī filma, kura tiek uzskatīta par vienu no Līvas Ulmanes spožākajām stundām.

Jāatzīst, ka no pēdējo gadu krievu filmām esmu redzējis nepieklājīgi maz. Diez vai kāds man varētu pārmest rusofobiju, bet tā vienkārši ir sanācis. Vismaz “Dzeguzi” tagad noskatījos, tas jau arī ir zināms progress.

Par grupas „The Proclaimers” eksistenci uzzināju pirms gandrīz desmit gadiem vienā no tradicionālākajiem VH1 raidījumiem – „One hit wonders”. Šo divu ļoti dorkiskā paskata ar šausmīgu skotu akcentu dziedošo puišu dziesma „I will be 500 miles” savā nedaudz perversajā veidā bija perfekta, un man radās interese kaut ko vairāk uzzināt par šo grupu. Tā es tiku pie šīs grupas trešā studijas albuma – „Hit the Highway”. Droši vien labāk būtu bijis, ja es jaunas zināšanas par šo grupu ieguvis nebūtu.

Kā to jau principā varēja gaidīt, šodien uz Bardejovu aizbraucu vienatnē. Es tomēr esmu daudz vairāk radis pie garām (reizēm - bezjēdzīgām) pastaigām nekā mans līdzbraucējs. Šādam variantam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss - ka kompānijā tomēr jebkur braukt ir jautrāk. Pluss - nav jāpielāgojas otram cilvēkam, varu brīvi rīkoties ar laiku, iet kur gribu, darīt ko gribu, cik ilgi to gribu. Un ja ņem vērā manu noslieci uz geocaching, tas ir būtiski.

Sāksim ar pamatjautājumu: kas ir Ričards Kērtiss - šīs filmas scenārists un droši vien - galvenā persona? Sāksim ar pozitīvo - astoņdesmitajos gados viņš kopā ar Rovanu Atkinsonu radīja seriālu "Blackadder". Deviņdesmitajos gados viņš iemantoja lielu popularitāti kā romantisku komēdiju scenārists - radot tādas filmas kā "Notting Hill" un "Four Weddings and a Funeral". Jau jaunajā tūkstošgadē Kērtiss uzņēmās režisora pienākumus un uzņēma patiešām kolosālo "Love Actually". Taču ir viņa karjerā arī tādi punkti, ko labprātāk pat nepieminētu - "Bridžitas Džonsas dienasgrāmata" (sorry, bet tās filmas ir sūds), vesela kaudze Mistera Bīna projektu - gluži iespējams, ka viņa vaina manā izpratnē viena no kaitinošākajiem komēdiju personāžiem pastāvēšanā ir ne mazāka nekā tā ir Atkinsonam.

Ja man nebūtu nācies darba vietu, es diez vai jebkad noskatītos "Terminator Salvation". Tas ir neapstrīdams fakts - tikai apstākļu sakritība, kuras rezultātā es nonācu uz divām nedēļām Slovākijā, nodrošināja to, ka es noskatījos šo filmu. No iepriekšējiem "Terminatoriem" esmu redzējis tikai vienu (otro), un īpaši nepārdzīvoju, ka neesmu šajās filmās sevišķi izglītots. Un normālos apstākļos es patiešām būtu izvairījies no šīs filmas, kurā pat Švarcnēgera nav (nekas, ka nepavisam neesmu viņa fans). Taču sanāca tā, ka Prešovas cinemax`ā šo filmu noskatījos.

Vakardienas pēcpusdienā izlēmām aiziet līdz lielveikalam. Tā sanāca kārtīga ekspotīcija, jo ejamais gabals bija savi četri kilometri. Patiesībā nekādas konkrētas vajadzības turp iet nebija (ja nu vienīgi man beidzot vajadzēja nopirkt zobu pastu, bez kuras biju dzīvojis piecas dienas), bet nekā cita vērtīgāka, ko iesākt, arī nebija. Tad nu aizgājām.

Turpinu priecāties par to, cik dzīvespriecīgu kino klāstu paņēmu līdzi uz Slovākiju. Turpinot jautrā kino tēmu, noskatījos vienu no Aki Kaurismeki jaunības dienu filmām. Kā tev šķiet, vai var nosaukt par "gruzonu" filmu, kuras galvenā (un principā - vienīgā) varone:

Lū Rīds patiešām ir viens no tiem mūziķiem, kas uz vecumu ja ne gluži kļūst labāks, tad vismaz sliktāks arī ne. Katrā ziņā "Set the Twilight Reeling" ir viens no viņa karjeras labākajiem ierakstiem, to esmu gatavs apgalvot (lai arī kritiķu acīs tas noteikti nav viens no viņa labākajiem veikumiem). Kā jau tas raksturīgi Rīda ierakstiem, šis ir viens maksimāli atslābināts albums, turklāt tas ir atslābināts pat tajos brīžos, kad Rīds ir tiešs un agresīvs. Protams, var teikt, ka tādas dziesmas kā "NYC Man", "Finish Line" vai "Hang on to Your Emotions" vecais labais Lū ir štancējis tonnām, bet man vienkārši ļoti patīk viņa pieeja. Protams, melodijas šeit lielākoties ir ļoti vienkāršas un galvenais skaistums ir Lū sirsnīgajā vokālā un lieliskajos tekstos (lai arī "Egg Cream" gadījumā es par tekstu lieliskumu varētu pastrīdēties). Un man patiešām patīk kā Rīds gandrīz vai repo "Hang on to your emotions":

Vairākas reizes mēģināju piespiest tautu šo filmu skatīties plašākā skatītāju lokā, taču allaž neveiksmīgi. Tagad, kad filmas skatos vienatnē Slovākijā, mani vairs nekas nevarēja no tās atturēt. Varbūt tomēr vajadzēja.