Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā neesmu īsti drošs, ka šo filmu atbilstoši manis paša noteiktajiem principiem varu pieskaitīt pie Malaizijas kino, jo reāli 1962.gadā Malaizija vēl nebija kļuvusi par neatkarīgu valsti (turklāt - tieši šāda nosaukuma), taču uzskatīt to par Singapūras filmu (kā to definē IMDb) nešķiet pareizi - it īpaši ievērojot to, ka P.Ramlee tiek uzskatīts par izcilāko Malaizijas kino personību, un arī Wikipedia šo filmu definē kā Malaizijas kino produktu. Un vispār - pārmērīgs formālisms ne pie kā laba nenoved.

Ar šo ierakstu es beidzu savu ilgāko gājienu cauri Jethro Tull ierakstu krājumam. Atkal jau pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējā klausītā ieraksta, un šajā gadījumā tas atkal ir pluss. Tā vispār bija diezgan izplatītā parādība ap 2000.gadu, ka "vecās" grupas ierakstīja šajā laikā gana labus albumus, varbūt ne gluži savu ziedu laiku līmenī, bet patiešām labus vecu vīru albumus. Arī JT šajā gadījumā nav izņēmumi.

Andrew Lloyd Webber - personīgi neesmu Vēbera fans (ja neskaita "JC Superstar"), līdz ar to viņa aktivitātes mani ne pārāk saista, katrā gadījumā komponēt viņš turpina un visai drīz viņu varēs redzēs arī sēžam pie

Eh, kas būtu gan par PR akciju, gan par superīgu notikumu, ja uzrīkotu draudzības spēli starp "veco" un tagadējo Rīgas Dinamo. Protams, es apzinos, ka vecā Dinamo hokejisti nav gluži jaunos gados un vairums no viņiem sen vairs nespēlē, bet kas tas būtu par vienu pasākumu hokeja faniem (un domājams arī pašiem dalībniekiem).

Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.

Jāatzīst, ka grāmatu angļu valodā izvēle Rīgas centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā pie "Rīgas modēm") ir visai bēdīga. Faktiski 90% tās veido trešās līdz piektās šķiras krimiķi un lubu romāni, līdz ar to man nākas pamatīgi piepūlēties, lai šajā klāstā atrastu kaut ko lasīšanas vērtu. Hovarda Normana "Putnu mākslinieks" šķita pietiekami laba izvēle - grāmata ar pieklājīgu nosaukumu (kas neliek gaidīt kaut ko pārmērīgi banālu vai pārsātinātu ar slepkavībām), puslīdz ciešamu vāka noformējumu un turklāt vēl minēts, ka to par vienu no gada labākajām grāmatām atzinis žurnāls "Time". Es, protams, neesmu sevišķs vāka uzrakstu cienītājs, bet šis komplekts lika pieņemt, ka "Putnu mākslinieks" varētu būt pilnīgi pieņemama grāmata.

Sanāca neliels lēciens pāri 10 JT darbības gadiem, jo izrādījās, ka manā krājumā praktiski nav pārstāvēti grupas ieraksti no astoņdesmitajiem gadiem. Ja "Rock Island" ir tipisks šīs ēras ieraksts, tad varu teikt klasiķa vārdiem - "labi, ka tā". Ievērojot to, ka arī Andersons pats pēdējā laikā neko sevišķi pozitīvi nav izteicies par šī albuma kvalitāti, nav brīnums, ka tas ir stipri skumjš skanējuma ziņā. Un ievērojot arī to, ka šajā ērā JT pāris gadus iepriekš bija dabūjuši Grammy par gada labāko metāla albumu, ir skaidrs arī tas, ka vecie labie progrokeri ir pārvērtušies par kaut ko tādu, kam ar veco labo progroku diez ko daudz kopīga nav.

No rīta, braucot ar velosipēdu uz darbu garām Brīvības piemineklim, aplūkoju sētu un milzīgu daudzumu policistu. Padomāju - te nu gan ir neadekvāti liela policijas gatavība, ko viņi tur visi dara. Otro reizi braucu gar pieminekli ap 14:00. Nekādus "aktīvistus" atkal jau manīt nevarēja, toties policijas bija vēl divas vai trīs reizes vairāk, ieskaitot lielu daudzumu manāmi garlaikojušos policistu 4 standarta Rīgas Satiksmes autobusos.

Ar "Stormwatch" Jethro Tull atgriežas pie pavisam nopietnas ierakstu tematikas - šis atkal ir viens nopietns konceptalbums, kas stāsta par pasaules galu un vīru, kas to novēro. Taču uz šādām koncepcijām kā allaž man ir vairāk vai mazāk nospļauties, pieņemsim, ka es ne vārda nezinu angliski, līdz ar to varu tikai dalīties iespaidos par ieraksta muzikālo pusi.

Es pat nemēģināšu uzzināt, kā pareizi latviešu valodā vajadzētu rakstīt šīs grāmatas autora uzvārdu, tālab drošības labad saukšu viņu vienkārši par A.S.