Kazhes pierakstu burtnīca

Šis nebūs mans kārtējais galda spēļu apraksts, jo kārtīgu aprakstu "Katanas ieceļotājiem" vajadzētu gatavot ilgāk nekā man patlaban ir slinkums, padalīšos vienīgi savos iespaidos par Katanas 1. un 2. papildinājumiem.

Ozija piektais solo ripulis no saviem priekšgājējiem ar neko sevišķi labu neatšķiras, lai arī tajā Ozijs ieguvis savu nu jau divdesmit gadus uzticamo ieroču nesēju - ģitāristu Zeku Vaildu. Tomēr man jau gribētos teikt, ka atšķirība starp Vaildu, Džeku E. Lī un Rendiju Rodsu nav tik ievērojama - visi viņi spēlē apmēram vienu un to pašu apmēram vienā un tajā pašā veidā, un faktiski neviens no šīs trijotnes nav savā manierē sevišķi oriģināls.

Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.

Man kopš laika gala ir patikušas gan "whodunit" stila detektīvfilmas (ja tās labi realizētas), gan šādu filmu parodijas (ja tās labi realizētas, kā piemēram "8 sievietes"), un "Murder by Death" ir diezgan tipiska šī žanra parodijfilma, kurā tradicionālā lauku mājā, kurai noslēgta visa pieeja, sapulcējas pieci pasaules labākie detektīvi, lai saskartos ar nebijušu izaicinājumu - noskaidrotu, kurš šajā mājā pusnaktī pastrādās slepkavību, nogalinot kādu cilvēku ar 11 (vai 12, nav svarīgi) naža dūrieniem mugurā. Šo detektīvu vidū ir parodijas par visiem klasiskākajiem literārajiem detektīviem - sākot ar variāciju par tēmu Erkils Puaro un beidzot ar standarta netīri runājošo amerikāni, kas līdzinās Semam Speidam. Jāatzīmē, ka šīs filmas aktieru vidū ir divi visnotaļ ievērojami personāži:

Beidzot var oficiāli (vismaz līdz kārtējai negaidītajai projekta atdzīvināšanai) teikt, ka lieliskajam animācijas seriālam ar nosaukumu "Futurama" ir pielikts punkts. Pēc katastrofāli sliktās Bender`s Game pat tāda Futuramas fana kā manas cerības, gaidot jaunāko Futuramas filmu, nebija diez ko augstā līmenī. Tas tomēr ir neapstrīdami, ka labākos laikus šovs piedzīvoja tolaik, kad tā sērijas bija 22 minūtes garas un ka pilnmetrāžas formātu tas tā arī īsti nespēja sagremot. Arī "Into the wild green yonder" kopumā ir drīzāk neveiksme, nekā sasniegums, taču salīdzinoši ar iepriekšējo filmu tas tomēr ir un paliek solis pareizajā virzienā.

Jau pirmā CSN albuma aprakstā, kurā gan Nīls Jangs nepiedalījās, es atzinos, ka sevišķs šīs grupas talanta cienītājs neesmu, un attiecībā uz "Deja Vu" varu šo apgalvojumu vienīgi atkārtot. Cik svarīgi amerikāņu folkroka izpratnē lai arī viņi nebūtu, bet viņu dziesmas mani lielākoties sevišķi neaizrauj, un nav nekāds brīnums, ka šī albuma neapšaubāmi labāko skaņdarbu neradīja neviens no grupas dalībniekiem, bet gan Džonija Mitčela. Šī dziesma, protams, ir "Woodstock", kas CSN&Y izpildījumā ieguvusi vismaz divkāršu spēku salīdzinoši ar Mitčelas oriģinālu - tā ir daudz dusmīgāka, daudz draudīgāka un vienlaikus absolūti hipijīga, kādai tai arī jābūt. Vispār man ir grūti saprast, kāpēc es neesmu šīs grupas fans - kā nekā viņi tiek uzskatīti par teju svarīgāko hipiju ansambli, un pret hipijiem man nekādu iebildumu nav, taču šī ieraksta dziesmas lielākoties ir stipri vien garlaicīgas un nepietiekami oriģinālas. Tādas dziesmas kā "Teach Your Children" vai "Almost Cut My Hair" es tiešām nevēlos klausīties, un ne tāpēc ka tas ir "hippie crap", bet gan tālab, ka tajās vienkārši nav nekā tāda, kas apliecinātu, ka CSN&Y tiešām būtu ievērības vērta grupa. Vēl viena maksimāli liegā hipiju ģimenes dziesma "Our House" man tīk kaut kā ievērojami labāk nekā "Teach Your Children", lai gan arī tajā droši vien nekā tāda ievērojama nav. Otrā labākā dziesma pēc "Woodstock" šajā ierakstā ir "Country Girl", Nīla Janga labākais pienesums ierakstā, un šī dziesma ir atmiņā paliekoša un oriģināla, paldies par to misteram Jangam. Ieraksts kā tāds tikām man nešķiet sevišķi essential, hipiju kustība radīja arī ievērojami labākus muzikālus eposus nekā šo.

Turpinot Grema Grīna grāmatu lasīšanu, uzdūros "Monsinjoram Kihotam" - viena no šī rakstnieka pēdējiem darbiem, kurā ievērojamākā Spānijas literārā varoņa dona Kihota pēcnācējs - mācītājs Kihots atkārto sava slavenā senča piedzīvojumus bijuša sīkpilsētas mēra komunista, kurš romānā tiek dēvēts par Sančo, atbilstoši Sančo Pansam, pavadībā. Sagrabējušā auto, ko Kihots iedēvējis par savu Rosinantu, viņi braukā pa pēc-Franko Spāniju, kurā diktatora atbalsts joprojām ir augstā līmenī un kurā abiem romāna varoņiem sevišķi labi nesokas, jo viens no viņiem, kā jau minēts, ir komunists, bet otrs - ne pārāk baznīcas normām sekojošs mācītājs. Būtu nepareizi nosaukt "Monsinjoru Kihotu" par vienkāršu parodiju par "Donu Kihotu", kaut vai tāpēc vien, ka arī oriģinālā grāmata savā ziņā bija domāta kā parodija un kā komiskas literatūras paraugs, taču patiesībā nedz Servantesa, nedz Grīna grāmatas nav tīri komiskas, un Grīna grāmatas viena no centrālajām tēmām ir Dona Kihota tēla traģiskās dabas izskaidrošana. Faktiski notikumu romānā nav daudz - un tie paši vairāk vai mazāk sasaucas ar Servantesa grāmatu. Šeit atrodas vieta gan cīņai ar vietējām vējdzirnavām (kuru funkcijas pilda piekasīgie žandarmi), gan galvenā varoņa "bruņinieku romāniem" (proti - reliģiskajiem traktātiem), gan viņa atzīšanai par traku (no konservatīvā bīskapa puses), gan citām līdzīgām padarīšanām. Tomēr grāmatas centrā ir jautājumi, kas skar ticību - vai tā būtu partijas vai baznīcas doktrīna, un par to, ko tad ir svarīgāk saskatīt - labo vai slikto. Vai katoļu baznīca visvairāk ir ievērojama inkvizīcijas vai tās labo darbu dēļ. Tas pats - par komunismu. Skaisti tiek atrastas paralēles starp Marksa vārdiem un reliģiskajiem tekstiem. Labu atziņu šajā grāmatā netrūkst, un lasīt to bija interesanti. Es neietu tik tālu, lai nosauktu Grīnu par nopietnu filozofiskās domas pārstāvi, bet jāatzīst, ka viņš bija patiešām daudzveidīgs un ļoti talantīgs rakstnieks un ka ar "Monsinjoru Kihotu" viņš kārtējo reizi mani spēja pozitīvi pārsteigt.

Es nekautrēšos atzīt, ka man patīk Penelope Krusa. Kāpēc nekautrēšos? Tālab, ka fanot par Krusu ir pietiekami labs stils. Tā tev nav Andželīna "Lara Krofta" Džolī vai Nikola "es pēdējā laikā filmējos draņķīgās filmās" Kidmena vai Dženifera "Friends" Anistone. Krusa ir nopietna aktrise un tas vien, ka viņai savulaik bija sakars ar Tomu Krūzu ir vairāk uzvārda sekas nekā jebkas cits. Protams, vienlaikus es saprotu, ka šī gada Otrā plāna Oskara saņēmēja nav izcilākā pēdējo 10-20 gadu aktrise. Nerunājot par tādu klasisku vērtību kā Merila Strīpa, bet arī divas Keitas - Vinsleta un (galvenokārt) Blānšeta daudz labāk spēj iejusties DAŽĀDOS tēlos. Penelope tikām, cik skaista viņa lai arī nebūtu, Holivudā uz daudzveidīgām lomām nevar cerēt kaut sava izskata dēļ vien (starp citu, pat Džolī šī situācija ir daudz labāka). Taču, kā jau teicu vairākkārt, man Krusa patīk, un doma noskatīties viņas pirmo darbu uz lielā ekrāna man šķita saprātīga.

Turpinu meklēt (torrentos) filmas savam pasaules kino projektam - proti, filmas no valstīm, kas man līdz šim nav bijušas apskatītas. Izmēģināju pirātu līci skatīties retas filmas ielādējušajiem lietotājiem citus viņu "darbus" cerībā, ka šādā veidā izdosies uziet vēl kaut ko mani interesējošu, taču bez sevišķiem panākumiem. Atklāju, ka sevišķi nepūloties es varētu atrast vairākus desmitus Irānas filmu, bet vienu esmu jau redzējis un vairāk man pagaidām nevajag. Tikām no Irākas neko atrast neizdevās. Nekādi neatrodu nevienu portugāļu filmu (kurai būtu vēl arī pieejami angļu subtitri), tikām Brazīlijas filmu ir vienkārši tonnām, un to vidū grūti atrast "retāku" Dienvidamerikas valstu produkciju. Joprojām pagalam neveicas ar Āfrikas kino. No Eiropas valstīm līdzās Portugālei joprojām nekādi nesokas Bulgārijai, Moldāvijai, Albānijai un Slovēnijai. Lieli tukšumi ir Āzijā. Vispār patlaban mana sākotnējā iecere šim gadam sasniegt kaut 80 apskatītu valstu līmeni šķiet diezgan nereāla, bet es, protams, nepadošos.

"Stambulas stāsti" ir Turcijas pienesums manā pēdējā laikā ne pārāk aktīvajā pasaules kino projektā. Dīvainā kārtā atklāju, ka par šo filmu biju aizmirsis uzrakstīt. Ievērojot to, ka šī filma man atmiņā diži labi nepalika, tas nebija gudri darīts. Patiesībā tā nebija gluži slikta, lai gan vilšanos tā man tomēr sagādāja. Atbilstoši Wikipedia aprakstam, tā ir tāds kā īsfilmu apkopojums, kur pieci dažādi ievērojami turku režisori izstāsta kādu stāstu no Stambulas dzīves, kaut kas līdzīgs kā "Paris, j`taime", turklāt katrs no šiem stāstiem ir sava veida alegorija par kādu slavenu pasaku.