Visnotaļ dīvaini, ka pa vidu starp divām uz lielu naudu orientētām Dena Brauna romānu ekranizācijām Rons Hovards pamanījās uzņemt "Frostu pret Niksonu" - filma, kas gan atbilstoši Hovarda tradicionālajai pieejai varētu mērķēt uz pāris Oskariem, bet absolūti nerada "pasūtījuma Oskaru filmas" iespaidu.

No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.

Es neesmu mazohists, bet reizēm man patiešām gribās sevi iekaustīt. Viena no tām reizēm ir patlaban, kad man jāraksta par grupas "Box Car Racer" vienīgo studijas ierakstu. Ko es, sasodīts, domāju 2002.gada 13.novembrī, ierakstot to diskā? Tobrīd bija atlikušas 5 dienas manai 19. dzimšanas dienai, kas man vismaz tagad liek domāt, ka es varētu uz šo laiku jau būt daudz maz iemācījies atšķirt vidusskolas laikiem piemērotu mūziku no tādas, kas piemērota arī daudz maz jēdzīgākā kondīcijā esošam cilvēkam. Taču nē - es ņēmu un ierakstīju šo albumu diskā, turklāt vēl tajā pat diskā iecepu arī divas Mocarta simfonijas, Rolling Stones izlasi un kaut kādu webā sakasītu Vanesas Mejas dziesmu krājumu.

Turpinot ceļot ar filmām apkārt pasaulei, esmu sasniedzis Kirgizstānu. Šo valsti pārstāvošā filma runā par tradīcijām, mīlestību pāri robežām un naidu Austrumu pasaulē, kas šoreiz konkretizēta tieši ar Kirgizstānu. Kirgīzu vīrietis Aidars jau gadiem ilgi strādā un dzīvo Parīzē, bet nule viņš ir saņēmies un ved saviem radiem atrādīt savu līgavu Izabellu. Vienīgā problēma ir tajā, ka viņa ir francūziete, bet Aidara ģimenei šādas starptautību laulības nav pieņemamas, jo puisim atbilstoši visām tradīcijām vajadzētu precēt meiteni no ciema (un ir pat viena šāda meitene, ar kuru viņam ir ļoti draudzīgas attiecības, tikai nav mīlestības). Un sakaunējies par savu pārdrošību Aidars pēc ierašanās dzimtajā ciematā radiem paziņo, ka viņam līdzi atbraukusī Izabella ir vienkārši viņa kolēģe no franču avīzes, kas raksta grāmatu par kirgīzu kultūru. Protams, to viņš var šādi darīt tālab, ka nedz kirgīzi zina franču valodu, nedz Izabella - kirgīzu valodu. Taču pamazām viņa sāk kaut ko nojaust, un tas viņu attiecības nemaz nedara labākas.

Gruzijas filma "27 nozagti skūpsti" ir ļoti īpatnēja gruzīņu drāma par pusaugu meitenes Sibillas seksualitāti un viņas vēlmi fiziski tuvināties ar kādu pieaugušu vīrieti, kura dēls tikām ir ieķēries Sibillā. Ja kas - otrā plāna lomu šajā filmā spēlē franču slavenais komiķis Pjērs Rišārs, kas šeit spēlē (neticamā kārtā) francūzi - kuģa kapteini.

Nezinu, kā es to biju līdz šim palaidis garām (jau kopš pag. gada septembra), bet "Sviesta kino" ir labākais, kas latviešu kino pēdējos gados ir noticis. Labi, varbūt tas nav gluži kino, bet tas nekas, tik trāpīgus latviešu literatūras klasiskāko darbu aprakstus es patiešām nekad un nekur neesmu redzējis. Lai arī es iztēlojos, ko par to teiktu visiem dārgā skolotāja Britāne. Bez vārda "Miķelis" piesaukšanas te neiztikt, un esmu drošs, ka runa nebūtu par Rēdlihu...

Beidzot tas brīdi pienāca, kad saņēmos noskatīties "Rīgas sargus", un nule kā varu izteikt savas kritiskās piezīmes par šo filmu.

Mana atbilde uz ieraksta nosaukumā uzdoto jautājumu ir: Yes, this does indeed look infected. This record is the kind of music that dumbens the listener down, lowers ones expectations towards punk rock and gives nothing in return for ones time.

Noskatīta no Verbēra "Dievu noslēpuma" (nekomentēšu šeit grāmatas kvalitāti), pats Verbērs to noskatījis no Goedel, Escher, Bach.

Kopš šodienas khl.ru nodrošina tiešraides video translācijas līgas spēlēm (nezinu gan - cik lielam procentam spēļu šādas translācijas būs), un pirmā spēle, ko translē, ir "Amur" pret "Ladu". Spēlei es patiesībā nesekoju, taču uztrāpīju uz pārtraukumu starp periodiem.