Kazhes pierakstu burtnīca

Jē, Def Lepard astotais studijas ieraksts. Vairums no iepriekšējiem nebija sevišķi labi, kālab lai šis būtu izņēmums? Tas nav. Pat savos labākajos gados šī grupa nespēlēja sevišķi nopietnu mūziku, bet "X" pat pēc viņu pašu standartiem ir diezgan sviestains popsīgs gabals, kurš tā vien kliedz "Pērc mani", taču pārliecināt par to, ka to tiešām būtu vērts pirkt, nevar.

Otru tādu filmu kā "Malena" es nezinu. Šajā filmā rāda TĀDAS lietas, kas mani šokēja. Ja tā nebūtu mākslas filma, bet porno gabals, tas būtu viss daudz maz prognozējami (lai gan - droši vien ne jebkura porno gabala kontekstā tas būtu prognozējami). Tieši pirms pāris dienām ar Lieni diskutējām par to, kā tiek definēta bērnu pornogrāfija, un te nu jāatzīst, ka šī ir viena no tām filmām, kura atrodas ļoti, ļoti tuvu tai slidenajai robežai, pie kuras filmas veidotājus nomētā ar akmeņiem. Filmas galvenais varonis ir 12 gadīgs zēns vārdā Renato, kas ieķeras seksuālajā latīņu valodas skolotāja meitā Malenā. Nekāds brīnums šajā faktā nav saskatāms - Malena = Monika Beluči. Un lielu filmas daļu šis puika pavada masturbējot un fantazējot par Malenu.

"No pola uz polu" ir Maikla Peilina otrais ceļojums kā BBC ceļotājam, un tajā viņš patiešām dodas no viena mūsu planētas pola uz otru. Gluži ar kājām viņš prognozējamā kārtā nepārvietojas, tā vietā izvēloties komfortablākus transporta veidus - visbiežāk tie ir vilcieni, bet gadās arī dažādi citi varianti. Sākotnējā iecere šim ceļojumam bija to veikt iespējami tuvāk 30. garuma grādam (uz tā ir visvairāk procentuāli zemes pretstatā ūdenim).

No vienas puses, Denijs Boils ir viens no angļu kinematogrāfa vizionārajiem večiem, kas jau deviņdesmito gadu vidū izkaroja pamatīgu reputāciju ar lieliskajām "Shallow Grave" un "Trainspotting". No otras puses, filmas žanrs zombijfilma ir viens no mazāk respektablajiem kino paveidiem. Ja tu savā CV ierakstītu, ka tev patīk zombijfilmas, diez vai tevi kāds uzreiz par to sāks vairāk cienīt. Gaļas gabalus raujošie ne īsti dzīvi, ne īsti miruši cilvēki - tas tev nav "Pilsonis Keins" vai filmas par Holokaustu. Oskarus par tādām nedod, un labākajā gadījumā šādu filmu veidotājs var kā Džordžs Romero kļūt par kulta personību, bet ne par izteikti respektablu režisoru.

Kevins Smits ir viens no tiem režisoriem, ar kuru daiļradi esmu tā labāk pazīstams - ne velti šī ir jau sestā viņa filma, ko esmu noskatījies. Un tas nav maz, ievērojot to, ka kopumā Smits ir režisējis astoņas pilnmetrāžas filmas. No iepriekšējām piecām viena bija galīgi garām (Mallrats), trīs bija labas (pirmie "Clerks", "Dogma" un "Chasing Amy"), bet viena - diezgan viduvēja (otrā "Clerks").

Zināms, ka IMDb vērtējumiem ne vienmēr vajadzētu ticēt, un it īpaši attiecībā uz pēdējos dažos mēnešos uz ekrāniem iznākušajām filmām, kurām ir raksturīgs spēji izrauties vadošajās pozīcijās un tad tikpat spēji tās zaudēt, kamēr ir filmas, kas sev pozīcijas augšgalā iekaro pamazām.

Noskatījāmies arī trešo IT Crowd sezonu. Šoreiz neko dižu no šī seriāla negaidīju - jau otrā sezona bija diezgan radikāls hit&miss stila veidojums, bet šogad perspektīvas šķita vēl skumjākas. Man kā cilvēkam, kam neapšaubāmi IT related joki ļoti labi iet pie sirds, IT Crowd vajadzētu būt iecienītākajam seriālam ever. Bet tā, protams, nav. Un iemeslu tam ir diezgan daudz. Pirmkārt, šajā seriālā tikai neliela daļa sēriju ir patiešām saistītas ar datorlietām - faktiski tas ir standarta darbavietas sitcom ar ļoti epizodiskām atsaucām uz gīkiem tuvām tēmām. Otrkārt, aktieru materiāls seriālā ir tāls no ideāla - kamēr abi centrālie puiši Rojs un Moss ir vairāk vai mazāk smieklīgi, viss supporting cast absolūti nerullē. Un Džena sēriju no sērijas kļūst mazāk smieklīga. Nemaz nerunājot par to, ka jaunais priekšnieks Daglass (kuru atveido Mets Berijs) ir viens no idiotiskākajiem un mazāk smieklīgajiem komiķiem, ko man ir nācies redzēt. Treškārt, skatītāju smiekli - kā tie mani tracina. Es saprotu, ka bija laiki, kad tie bija obligāta komēdijseriāla sastāvdaļa un līdz ar to man nākas tos pieciest arī vislabākajos Monty Python skečos, bet IT Crowd šajā ziņā patiešām nerullē. Un salīdzinot to ar patiešām smieklīgo "The Office", šis seriāls vēl vairāk nobāl.

Kostīmdrāmas manā iecienītāko filmu žanru hierarhijā ieņem vienu no pēdējām vietām, un tas nav pat diskutabls fakts. Visas nebeidzamās Džeinas Ostinas romānu ekranizācijas mani sevišķi neaizgrābj un man ir dziļi nospļauties par kaut kādu tur lordu, grāfu, hercogu un viņu nebeidzamo mīļāko kaislībām. Šīs filmas visbiežāk ir skaisti iesaiņotas konfektes, kuras gan ne pēc kā īsti negaršo, un līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka es par kaut ko tādu varētu sajūsmināties. Nē, es nesaku, ka visas tās ir mēsli un laika nosišana, bet ar nopietnu mākslu šādām filmām ir maz kopīga un galvenais šādu kino darbu mērķis (izņemot naudas kāšanu no sieviešu auditorijas) ir cīnīties par Oskaru labāko kostīmu nominācijā. Domājams, ka arī "Hercogiene" par šo titulu varētu cīnīties.

Pirms kāda laika "Heart Shaped Box" bija mana mīļākā Nirvanas dziesma. Vai tur sava tiesa nopelnos bija šīs dziesmas ļoti spilgtajam videoklipam, tagad pat nepateikt. Taču tā bija, un to nevar apstrīdēt. Un arī tagad es to joprojām uzskatu par vienu no labākajiem gabaliem šīs grupas pēdējā studijas albumā. Protams, tā ne tuvu nav vienīga zināmā dziesma no šī albuma - vēl te atrodas tādas klasiskas kompozīcijas kā "Pennyroyal Tee", "Rape Me", "Dumb" un "All Apologies". Taču tieši "Heart Shaped Box" ir tā dziesma, ar kuru man asociējas šis albums.

Neatceros vairs, kādā lapā es izlasīju, ka "Les Petites Fugues" esot visu laiku labākā Šveices filma. Katrā ziņā ilgākā laika periodā izdevās šo filmu iegūt un tagad arī noskatīties. Līdz ar to esmu pievienojis vēl vienu valsti sava kino projekta sarakstam, un pie reizes - noskatījies interesantu un īpatnēju filmu.