Kazhes pierakstu burtnīca

Džordžs Harisons bija viens foršs vecis, kas savulaik radīja ne vienu vien brīnišķīgu kompozīciju - kā bītlu sastāvā, tā pats par sevi. Bet tāpat viņš radīja ne vienu vien nekam nevajadzīgu kompozīciju (to gan laikam tikai pats par sev, jo bītlos viņam Makartnijs būtu par to sadevis pa ģīmi un arī Džordžs būtu ticis pie tikpat liela deguna kā Ringo). Iespējams, ka pirms viņš ierakstīja šo skaņu celiņu kaut kādai absolūti nezināmai filmai, šāds sitiens pa degunu Džordžam būtu nācis par labu. Lai arī nē - sliktākais nebija šādu mūziku filmā iekļaut, bet gan izdot to kā patstāvīgu ierakstu. Nē, protams, tas bija ļoti jauki, ka Džordžs sarakstīja veselu albumu ar indiešu mūziku (kuru viņš gan pats šajā ierakstā nespēlē), bet to klausīties īpaši jautri nav. Es vispār neesmu sevišķi liels indiešu mūzikas cienītājs, bet esmu pārliecināts, ka paši indieši to spēj radīt saistošāku nekā kaut kāds narkotikas pārlietojies džeks no Liverpūles. Viena lieta ir izmantot indiešu tradicionālos instrumentos popmūzikas kompozīcijās, tās tādējādi bagātināt, bet cita - sacerēt tīri godīgi indisku mūziku. Nē, varbūt klausīties kaut ko šādu atbilstošos apstākļos var tīri labi, bet noteikti ne labāk kā autentisku Indijas mūziku, bet speciāli pirkt šo kā Harisona solo ierakstu ir viena no absurdākajām domām, kas cilvēkam varētu rasties. Harisonam nebija solo ierakstu pirms "All things must pass" - lūk, manuprāt, pareizākā pieeja šim jautājumam.

Semjuels Bekets ir viens no tiem autoriem, kurus es ļoti cienu, bet kurus iemīlēt man droši vien nav lemts. Un "Mērfijs" ir viens no tipiskākajiem šāda stila romāniem - mani savā ziņā valdzina veids, kā Bekets pasniedz šo stāstu par vīrieti, kas sāk strādāt par kopēju trako namā, taču no otras puses es šo stāstu īsti nespēju lasīt. Bekets ir vienlaikus ļoti asprātīgs un trāpīgs un - pārāk traks manai gaumei. Veids, kā viņš šo sižetu pasniedz, brīžiem ir pagalam grūti uztverams un stipri absurds, turklāt liela romāna daļa nekur neved, iesaistoties citiem personāžiem, kas mēģina atrast Mērfiju (līdzīgi kā sagaidīt Godo) - bez sevišķas jēgas un mērķa, protams. Vēl te piedalās Sīlija - Mērfija mīļākā, kura grib, lai Mērfijs atrod darbu un tad, kad viņš šo darbu ir atradis, viņš Sīliju pamet un pārvācas pilnībā dzīvot trako namā. Bet Sīlija pati pēc profesijas ir prostitūta, kas šādā romānā ļoti labi iederas. Personāži patiesībā jau šeit ir kolorīti un trāpīgām frāzēm Bekets bārstās vai ik uz stūra, bet ir tā, ka tas, kas ir labi desmit lappušu garumā, ne vienmēr ir labi divsimts lappušu garumā, un līdz ar to Mērfijs, trakais pacients Endons, Nīrijs, Vallijs, Kūnihenas jaunkundze un pārējie šie romāna varoņi diezgan ātri man sāk pārvērsties par tādu kā murgu - es jūtos sapinies Beketa tekstā un man nav īsti skaidrs, ko un kāpēc ar to iesākt. Protams, es saprotu, ka viņš bija ļoti labs Džoisa tradīcijas sekotājs (ne velti Bekets savulaik bija piestrādājis par Džoisa privātsekretāru), bet viens nu ir droši - Bekets ir viens no tiem autoriem, uz kuriem labāk ir atsaukties, nekā tos patiešām lasīt, jo pretējā gadījumā tava psihe var piedzīvot neatgriezeniskas pārmaiņas. Patiesībā, ja tava psihe tādas piedzīvos, mani tas sevišķi nesāpinās, bet ja tā izdarīs manējā - tad gan būs pilnīgi cita lieta.

Roberto Benini mani par sevi kā par vienu no labākajiem Eiropas traģikomiķiem pārliecināja ar tādām filmām kā "Dzīve ir skaista" un "Tīģeris un sniegs". Ar tādu filmā kā "Briesmonis" viņš mani gandrīz pārliecināja par to, ka viņa humors ir vienveidīgs un apnicīgs un ka savā ziņā Roberto Benini ir tāda Eiropas variācija par tēmu Vudijs Alens. Ok, te es ņemu varbūt nedaudz par stipru (turklāt ir arī Alena filmas, kas man patīk), bet tiesa kas tiesa - šī filma nav sevišķi izcila.

There have been tons of jokes regarding how old Harry Potter would be when he should be in his last year at Hogwarts (Daniel Radcliffe is now 19 and he will probably be around 21-22 by the time the last movie gets filmed), but it`s a much more serious issue with the Narnia films.

Ja nemaldos, uz 2002.gada septembra sākumā, kad ar Ziņģi bijām uz "H-Blockx" uzstāšanos "Back to school" koncerta ietvaros, "Get in the Ring" vēl nebija nācis klajā. Ja tomēr maldos, tad vismaz dzirdējis es to noteikti nebiju, un zināju no šī ieraksta vien pirmo singlu - "Ring of Fire". No koncertā dzirdētā ar garantiju atceros vienīgi "Berlin Monsta City", pat "The Power" ne.

"Nārnijas hroniku" droši vien vislabāk var raksturot kā trūcīgā cilvēka Gredzenu pavēlnieku. Ne velti tās autors Klaivs Sinkleirs Luiss bija arī Tolkiena draugs un kolēģis, kuram nedeva mieru T. bērnu grāmatu (ok - fantasy) panākumi un tad nu viņš radīja pats savu Vidusszemi, kuru viņš nosauca par Nārniju. Un līdzīgā veidā arī Nārnijas filmas ir trūcīgāka variācija par Gredzenu pavēlnieku. Tās tika filmētas vēlāk, tās (pirmās divas daļas vismaz) režisējis Jaunzēlandes režisors - tiesa, ne Pīters Džeksons, bet tāpat jaunzēlandietis, un tās arī saturiski ir labākajā gadījumā Gredzenu pavēlnieka atdarinājums.

Ja nemaldos, es līdz šim nevienu "Cieto riekstu" redzējis nebiju. Un kāpēc lai būtu? Action filmas mani sevišķi nesaista un Brūss Viliss arī ne. Bet svētdienas atkāzu pasākumā izvēle bija vienkārša - "Batman Begins" pret "Die Hard 4". Pirmo biju redzējis, bet otro negribēju redzēt, līdz ar to izvēle tomēr krita uz otro (ne jau mans viedoklis, protams, bija noteicošais, šeit es runāju par savu balsi), un patiesībā izrādījās, ka bija ļoti pat ok.

It seems that my descriptions of our Italian travels have led some people to believe that I`m one of those people who would rather die than enter a museum and that I would prefer a carrot over a Modigliani. Although I am really not much of an art buff, this statement is very far from truth. Several times over our Italian trip I planned: we will visit an art gallery in that city, but when we arrived there and there were crowds of people waiting in endless lines my enthusiasm faded.

"Faust" ir viena no pazīstamākajām tā sauktā krautroka grupām. Lai nerastos ne mazākās šaubas par viņu piederību šim "grupējumam", savā ceturtajā un pēdējā studijas ierakstā tā arī iekļāva gandrīz divpadsmit minūtes garu kompozīciju ar nosaukumu "Krautrock", kura ļoti labi atspoguļo to, kas patiešām ir Krautrock. No visām ievērojamajām krautroka blicēm Faust ir visindustriālākā un lielā mērā arī viena no visgrūtāk uztveramajām. Gan "Can", gan "Amon Duul", gan jo īpaši Kraftwerk bieži aizraujas ar tādām pasāžām, kas diez vai kuram katram klausītājam varētu patikt. Reizēm viņi gan spēj būt arī pilnīgi normāli (vai vismaz daļēji normāli) - tā, piemēram, "Just a second" pirmā minūte nepavisam nav kaut kas sevišķi alternatīvs, bet "Giggy Smile" ir (vismaz daļēji) tradicionāla progroka kompozīcija. Tā nav mūzika ar sevišķu grūvu, tā nav mūzika ar ļoti klasiskām melodijām, bet kaut kas šajā visā padarīšanā ir, un lai arī tā nav gluži man īpaši simpātiska mūzika, nenoliedzami Faust bija viena stipri īpaša grupa.

Pirmo reizi ieradies Rīgā, es biju patiešām pārsteigts. Man bija astoņi gadi un pirms tam lielākā pilsēta, ko biju redzējis, bija Ludza. Lai arī savā veidā es Ludzu joprojām mīlu, Rīga tomēr ir nedaudz cita mēroga pilsēta. Rīgā tu vari visu mūžu nodzīvot, tā arī neiepazinis personīgi nevienu cilvēku. Rīgā tu vari strādāt uzņēmumā, kur ir vairāk darbinieku nekā Ludzā iedzīvotāju. Rīgā tu vari iziet uz ielas pliks un neviens tev tāpat nepievērsīs ne mazāko uzmanību. Rīgā tu vari nomirt uz ielas un neviens tevi pat neapsegs ar vecu deķi. Un vienlaikus pēc vienas dienas Rīgā tev Ludzā vairs nav ko darīt.