Pirmais Meat Loaf ieraksts tapa ar Džima Steinmana dziesmām un Toda Rundgrena pēcapstrādi. Otrajā viņa ierakstā vairs nepiedalījās Rundgrens. Trešajā nav ne miņas arī no Steinmana, līdz ar to dziesmas rakstīja vesela brigāde dažādu blēžu un amatieru, pašu Meat Loaf ieskaitot.

Sensacionālākais fakts filmas "2 dienas Parīzē" sakarā ir tas, ka to pie mums izrāda uz lielā ekrāna. Patiešām neticās, ka līdzās komerciālam thrasham Coca Colas iestādē izlēmuši dot iespēju arī šai filmai.

BTO ir diezgan izteikta otrās šķiras arēnas rokgrupa, kura droši vien ir ievērojama tikai tās pāris satriecoši populāro singlu dēļ - ievērojamākie no tiem ir "Takin` Care of Business" un "You ain`t seen nothing yet". Neviena no šīm divām dziesmām nav atrodama viņu ceturtajā studijas ieraksta "Four Wheel Drive". Patiesībā uz šo brīdi viņi arī vairs nebija īsta Bahmaņu-Tērneru grupa, jo viens no Bachmaniem grupu bija atstājis, ģitārista vietā ielaižot Blēru Torntornu, kurš nebija nedz Bahmans, nedz Tērners.

Pārmaiņas pēc šoreiz mums nebija paredzēts nekur bezjēgā skriet un nākamo nakti bija plānots pavadīt tajā pat vietā, kur iepriekšējo, un tas bija ļoti iepriecinoši. No rīta nekur sevišķi ātri neskrējām, bet varējām kaut nedaudz palaiskoties un atgūt spēkus pirms došanās apskatīt Florences centru.

Šo filmu skatījos diezgan īpatnēja iemesla dēļ - proti, tā ir viena no iecienītākajām filmām (atbilstoši viņa CS profilam) vienam no mūsu couchsurfing viesiem - somu puisim vārdā Olli. Tu vaicāsi - kāpēc tu skaties kaut kādu kaučsērferu iecienītākās filmas, tikpat labi tam cilvēkam varētu patikt "Date Movie", vai tad tu to arī skatītos? Es atbildu: ja cilvēkam iecienītākā grāmata ir "Hitchhikers guide to the Galaxy", bet pārējās iecienītākās filmas ir Terija Giljema darbi, tad man nemaz neatliek izvēle - uzticēties viņa gaumei vai nē, man gluži vienkārši VAJADZĒJA noskatīties šo filmu.

Pirms kāda brīža maā datorā parādījās stipri savdabgs gļuks proti atsevišķi burti, rakstot tekstu, mēdz aizlekt kaut kur uz testa rindas eigām, pilnīgi neprognozējamos brīžos. Līdz ar to tekst veidjas tā kā šobrī - ar atsevišķu burtu ārju uz teksta beigām. What the hell is that supposed o mean? Sviests toālākais, lai netekt vairāk. Windows rulez! uitpepdosbk,īn

No rīta piecēlāmies diezgan agri, jo šai dienai mums bija paredzēts pietiekoši intensīvs grafiks. Laspecijas dzelzceļa stacijā iegādājāmies dienas biļetes pastaigām pa Činke terri un vilcieniem uz to/starp ciematiem. Kāpēc mums bija nepieciešamas biļetes? Šie pieci ciemati, kas ar savu izvietojumu klintīs, dabu un arhitektūru ir brīnumaini arī Itālijas kontekstā, ir padarīti par aizsargājamu dabas parku, lai tie tūrisma un pārbūvju ietekmē nezaudētu ne gramu sava šarma. Līdz ar to uz ciematiem nav iespējams aizbraukt ar mašīnu (kas mūs gan šajā gadījumā neuztrauca), bet starp ciematiem tu vari pārvietoties vai nu ar kājām vai ar vilcienu, turklāt pirmajam gadījumam tev tāpat ir jāiegādājas īpaša “pastaigu” biļete.

Sešdesmitajos gados, protams, Kleptons bija pilnīgi citas raudzes mūziķis nekā mūsdienās. Lai gan, iespējams, viņš bija tieši tāds pats, tikai apkārtējā vide bija savādāka un līdz ar to viņš arī radīja cita līmeņa mūziku (turklāt viņš pats nedz Yardbirds, nedz Cream, nedz Derek and the Dominoes laikā nebija galvenais dziesmu autors grupās) un tika mīlēts un godāts pilnīgi citā līmenī. Kleptons vienmēr ir bijis diezgan izteikti atkarīgs no vides, kurā viņš darbojās, un līdz ar to gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos viņa ieraksti ļoti bieži cieta no tā, ka vide bija nekam nederīga, un arī "Reptile" ir viens no šādiem ierakstiem.

Biju nez kādēļ pārliecināts, ka iepriekšējo reizi šo filmu skatījos jau šī saita rakstīšanas laikā, bet šķiet, ka kļūdījos - ieraksta par šo filmu manā datubāzē nav, tāpēc tās atkārtotā skatīšanās vismaz tīri teorētiski bija pieļaujama. Ja tā labi padomā, droši vien, ka to skatījāmies pie N.R. tajos laikos, kad mums bija Breda Pita mānija (vai arī vienatnē - bet ap to pašu laiku), proti, kad noskatījāmies lielāko daļu filmu ar viņa piedalīšanos, tas varētu būt bijis 2001.-2002.gadā.

No visiem Stīvija Vondera ierakstiem šis skaitās visievērojamākais, visizcilākais un faktiski gandrīz vai vispār viens no labākajiem ierakstiem rokmūzikas vēsturē. Sevi par radikālu tā cienītāju nekādi nosaukt nevaru, jo Vondera pieeja mūzikas radīšanai mani kaut kā īsti neuzrunā, līdz ar to man ir ļoti grūti viņa ģēniju atzīt. It īpaši ja ņem vērā, ka šis vēl turklāt ir dubultalbums ar 92 minūšu ilgumu un deviņpadsmit kompozīcijām, tad par sevi varu teikt, ka to man te ir gluži vienkārši par daudz.