Kā zināms, grupa Eagles ir visvairāk ievērojama ar to, ka tās labāko dziesmu izlase ir visu laiku pārdotākais ieraksts par spīti tam, ka šajā izlasē nav atrodama vienīgā dziesma, kuras dēļ šo grupu vispār būtu vērts pieminēt. Šajā ierakstā gan šī dziesma ir un tu droši vien diezgan labi nojaut, kā tā saucas. Jā, es, protams, runāju par "The Last Resort", kas kalpoja par nosaukuma iedvesmu slavenajam "Papa Roach" grāvējam.

Šīs dienas rītā atvadījāmies no Romas (kas nebija sevišķi smagi) un uzņēmām kursu uz kādreizējo Bizantijas galvaspilsētu Ravennu. Šādējādi devāmies vienā no garākajiem vilciena pārbraucieniem mūsu ceļojuma ietvaros, kopumā šajā dienā nobraucot ap četriem simtiem kilometru. Šeit atklājās viena būtiska parādība – dzelzceļa biļetes šādiem tālākiem braucieniem labāk ir pašam pirkt kaut vai pa daļām no automāta, nevis izmantot kasi, jo tajā tev visticamākais vismaz kādā no posmiem iedos dārgāka veida biļeti (Intercity, Eurostar), kas gan nedos nekādu vērā ņemamu laika ietaupījumu, bet izmaksās par pietiekamu eiro daudzumu vairāk. Tā kā uz Romu braucot mēs bijām šādi iekrituši, šoreiz izvēlējāmies iespējami lētāko ceļojuma metodi (kura gan tāpat sanāca dārgā, jo, šķiet, no Romas ļoti liels procents vilcienu ir dārgie vilcieni).

Atbilstoši Rolling Stone, AMG un Robertam Kristgau "Dookie" ir tik labs ieraksts, cik vien labs pankroks deviņdesmito gadu vidū vispār spēja būt. Ja tā patiešām ir, tad jāatzīst, ka pankmūzika šajā laikā atradās stipri vien dziļā bedrē. Nē, es nesaku neko sliktu par Green Day, kā nekā viņi savulaik man pat bija gandrīz vai elki, bet sevišķi labi viņi nekad nav bijuši un galvenais - viņi nekad nav bijuši kaut nedaudz daudzveidīgi un viņu visas dziesmas visos laikos ir izklausījušās šausmīgi līdzīgas viena otrai. Bilijs Džo (šīs grupas līderis) vienmēr ir bijis tāds nedaudz gaudulīgs panks (vārds "whine" viņu dziesmu tekstos parādās stipri bieži) un patiesībā es domāju, ka viņi diez vai būtu kļuvuši par tādu leģendāru grupu, ja ne vien "Basket Case". Protams, viņu pazīstamākā dziesma vispār nav pankmūzikai piederīga un drīzāk ir klasificējama kā tīrs poproks, taču labs poproks un vismaz pirmās trīsdesmit šīs dziesmas sekundes neizklausās pēc visa cita, ko šī grupa radījusi, un tās piedziedājums ir tiešām labs. Patiesībā tīri labs ir arī otrs šī ieraksta hits - "When I come around" (kas gan ir daudz tipiskāka šīs grupas dziesma). Vēl var izcelt "Welcome to Paradise", kura gan ir izvilkta no kāda no vecākajiem šīs grupas ierakstiem un ierakstīta par jaunu.

"Āķis 22" ir grāmata, par kuru es brīnos, kā es spēju nodzīvot līdz gandrīz 25 gadu vecumam, to neizlasījis. Šis ir romāns par Otro Pasaules karu, kuru neuzrakstīja Kurts Vonneguts, bet būtu varējis uzrakstīt. Tas nu ir fakts, ka Hellera maniere ir ļoti līdzīga Vonnegūtam, lai arī precīzāk to varētu raksturot kā Vonnegūta un Jaroslava Hašeka krustojumu, jo šis tas šveikisks šajā romānā arī ir acīmredzami jūtams. Starp citu, Hellers tikpat labi varētu būt arī čehu uzvārds (lai arī zinu, ka viņš bija Amerikas ebrejs). Starp citu, no Hellera noteikti ietekmējās arī "M*A*S*H" veidotāji.

Lai arī Džordžu Orvelu mēdz dēvēt par vienu no divdesmitā gadsimta pirmās puses ievērojamākajiem rakstniekiem un gan "1984", gan "Dzīvnieku fermas" spēcīgākie apzīmējumi un frāzes ir iegājušies cilvēku kultūrā un sadzīvē, viņa daiļrade ārpus šiem diviem darbiem atrodas diezgan izteiktā ēnā un tai tiek pievērsta stipri minimāla uzmanība. Ne velti arī šis viņa romāns - "Coming up for air" - latviešu valodā nav līdz šim ticis iztulkots un izdots un patiesībā es pat līdz nesenam laikam nezināju par tāda eksistenci.

Rods Stjuarts ir viens no tiem mūziķiem, kuri astoņdesmitajos gados savu reputāciju sabeidza sliktāk nekā to izdarītu Romas pāvests, ja viņš paziņotu, ka jaunības dienās ir reizēm vēlējies kļūt par transvestītu. Taču savulaik viņš bija pavisam pieklājīgas kvalitātes mūziķis. Protams, galvenokārt šis periods atbilda viņa jaunības dienām - dziedot grupā "The Faces" un vēlāk - Džefa Beka grupā. Taču arī daži viņa pirmie solo ieraksti nepavisam nebija slikti, un šis, iespējams, ir labākais no tiem visiem.

Šajā dienā atbilstoši plāniem izlēmām aizbraukt prom no Romas, lai atpūstos no tās burzmas un trokšņa un apskatītu Červeteri lielisko etrusku kapeņu pilsētu.

That`s the way the Billy Idol song goes, and so apparently has decided the vast majority of Latvian young couples that 08-08-08 is the perfect day for their weddings. At least when I cycled through the city centre a couple of hours ago, there wasn`t a direction where you could spit and not hit a bride in a white dress. In the Bastejs park there were queues of newly-weds on every bridge.

Aizbraukt uz Romu un neiegriezties Vatikānā, tas droši vien nebūtu jēdzīgs plāns. Tā kā biju noskaidrojis, ka Svētā Pētera katedrālē stingri aizliegts ieiet vīriešiem īsbiksēs un sievietēm īsos svārkos vai arī atkailinātiem pleciem, tad uz Vatikānu izlēmām doties iespējami agri no rīta. Kāpēc agri? Tāpēc ka šajā laikā ir vēl relatīvi vēss un pārmērīgā apģērbā tu vēl nesvīsti kā cūka. Tā kā mums abiem bija līdzi pa pārim garo bikšu, ar to vismaz viss bija kārtībā un mēs varējām mierīgu sirdi doties aplūkot pasaulē mazāko valsti.

No rīta gribējām savlaicīgi izreģistrēties no mūsu B&B, kad atklājām, ka tantes ta nav. Proti, neviena, kas varētu no mums paņemt atslēgu un naudu, un vienlaikus atdot mūsu pases, tur nebija. Piezvanīju vecim, šis paziņoja, ka viņa sieva pēc brīža atnākšot. Tā viņa patiešām izdarīja, kaut ko daudz mēģināja mums itāļu valodā izstāstīt (neko daudz, protams, nesapratu), visu nomaksāju un varējām doties prom. Ja tev gadās būt Florencē un meklē lētu naktsmītni, šī varētu būt viena no labākajām – pietiekami tuvu centram, par diviem cilvēkiem uz nakti 42 eiro (bez brokastīm), nosaukums - “5 Sensi”. Protams, Couchsurfing ir lētāk (nesalīdzināmi), bet nogurdinošāk, bet viesnīcas Florencē ir padārgas un Lonely Planet piedāvā tikai ievērojami dārgākus variantus.