Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot tapis redzama daļa no projekta digitālā bibliotēka - proti, darbu sākusi elektroniskā datubāze www.periodika.lv, kur iespējams pietiekami ērtā veidā caurskatīt aizgājušo laiku laikrakstus. Turklāt atšķirībā no iepriekšējā LNB projekta - "Mantojums-1", šeit mums darīšana nav ar zemas kvalitātes kompresētām bildītēm, bet gan apstrādātiem materiāliem, kuros darbojas meklēšana pēc atslēgvārdiem. Proti, ja tevi, piemēram, interesē, ko pirmskara laikraksti rakstīja par tēmu "pederastija", tu vari uz to atbildi iegūt pārdesmit sekundēs (kamēr notiek datubāzes pieprasījuma apstrāde), bet tev nav nepieciešams caurskatīt tūkstošiem avīžu eksemplāru. Atbilde uz uzdoto jautājumu, starp citu, ir - neko.

Ar "Blind Before I Stop" Mītlofs galīgi un pilnīgi apliecināja savu lomu mūzikas industrijā. Šeit viņam nevienu dziesmu nav sacerējis labākais Gaļas kluča balss un vajadzību zinātājs Džims Steinmans, tā vietā stājoties puslīdz anonīmiem dziesmu autoriem (un trīs šo dziesmu sacerēšanā piedalījies arī Mīts pats). Un kur palikuši tie laiki, kad Mītlofu producēja Tods Rundgrens? Tagad šos pienākumus uzņēmies bēdīgi slavenais vācietis Frenks Farians. Jā - tas pats Farians, kas zināms kā "Boney M" finansiālais vadītājs. Un tas pats Franks Farians, kas pasaulei pasniedza vienu no lielākajiem sviesta produktiem - "Milli Vanilli" (tas gan notika vēlāk). Personīgi mans viedoklis ir tāds, ka nevienam mūziķim, kuram kaut nedaudz rūp personīgais imidžs nevajadzētu sadarboties ar šo brīnišķīgo vīru. Tas tomēr ir līdzvērtīgi kā piedalīties Uves Bola režisētā filmā.

Redzot to, cik milzīgs automašīnu daudzums kopā ar mums ieradās salā, pirmā doma mums bija pavisam vienkārša – iespējami ātrāk tikt prom no cilvēku bariem. Nē, mēs neesam gluži maniakāli vientuļnieki, taču iespēja pavadīt nakti blakus bariņam izlaidumu svinošu tīņu (un tādus mēs gan ceļā uz prāmi, gan uz paša prāmja redzējām iespaidīgās devās, īpaši valdzinoša mums nešķita.

Patiesībā es nebeidzu brīnīties, kur tādām grupām kā Uriah Heep rodas motivācija turpināt koncertēt un ierakstīt jaunus albumus? Es vēl saprotu tādus "Deep Purple" - viņiem vismaz ir garantēts, ka vienmēr atradīsies pietiekami tūkstoši cilvēku, kas gribēs simto reizi dzirdēt koncertā "Smoke on the Water", "Highway Star", "My Woman from Tokyo", "Speed King" un vēl virkni citu tās lielāko hitu. Bet "Uriah Heep"? Cik lieli gan varētu būt tie tūkstoši, kurus varētu interesēt viņi? Manuprāt, atbilde ir - pavisam nelieli. Bet droši vien naudas pietiekami daudz nav iekrāts, tāpēc arī Miks Bokss un kompānija turpina muzicēt. Patiesībā "modernie" UH diezgan lielā mērā izklausās pēc modernajiem Deep Purple (lai gan, protams, Stīvs Morss ir labāks ģitārists par Boksu), vienīgi kā jau tas ir vienmēr bijis raksturīgāks Hīpiem - viņiem ir arī diezgan izteikta liriskā puse.

Beidzot tas brīdis ir klāt - es varu atklāt pasaulei (hic!) savas domas par marķīza de Sada romānu "Justīne". Domājams, ka šī tikai retais nenojauš, ka marķīzs de Sads pasaulei vislabāk ir zināms tādēļ, ka viņa vārdā nosaukts sadisms. Un līdz ar to būtu tikai dabiski pieņemt, ka viņa darbos sadisma netrūkst. Es labprāt tagad tev paziņotu, ka patiesībā tā nemaz nav un ka de Sads "Justīnē" pievērsies audējas profesijas smagumam 18.gadsimta Francijā, bet tā nav. "Justīne" ir viens no visklasiskākajiem sadisma literatūras darbiem, kuru droši vien no galvas vajadzētu zināt katram daļēji nepieskaitāmam sadisma apsēstam indivīdam.

More of the same, tā varētu raksturot šo Meat Loaf albumu. Vispār tas gan laikam šim tipam ir raksturīgs, ka iepriekš nepieredzētos virzienos viņš īpaši iet nemēdz, un šis ieraksts jau nu nebūtu nekāds izņēmums. Par vienu no tā dziesmām vidusskolas laikos biju pamatīgi safanojies - proti, par "Modern Girl". Vēl joprojām to uzskatu par vienu no viņa veiksmīgākajām dziesmām (lai arī pašu Meat Loaf noteikti vērtēju ievērojami zemāk nekā tajos laikos). Lūk, arī šīs dziesmas videoklips:

Yesterday when I went out from work from my lunch brake I noticed that the rear tyre on my bicycle had gone flat. I wasn`t too happy about it as it meant that I would be walking and not riding on my way home. That wouldn`t be that bad, of course, as even walking it takes me less than an hour to get home, so I shouldn`t be complaining. However just as I left the office it started pouring. And walking in rain is less pleasant than walking when there`s no rain. As closer I got to my home, the stronger got the rain, so I got home 100% wet. And what happened afterwards? Just as soon as I had entered the front door, it stopped raining. Now isn`t it one heck of a coincidence?

Dīvaini, ka vieglāk agri no rīta ir piecelties, ja tu plāno doties kādā izpriecas braucienā, nevis uz darbu. Tāpēc arī šajā svētdienas rītā, lai arī gulēts iet bija vēlu, piecelties spējām gluži viegli (un nekas, ka cēlāmies pirms septiņiem). Mantas bijām sapakojuši jau iepriekšējā vakarā (un to bija daudz. Patiešām daudz), tā ka atlika vien nomazgāties, apģērbties, iekost kādas minimālas brokastis, aiznest visu uz mašīnu un startēt.

Ar "Driving Rain" sers Pols Makartnijs iesoļoja jaunajā 3. gadu tūkstotī, un faktiski neko spektakulāra šī iesoļošana viņam nepadevās. Tomēr nevienam nav noslēpums, ka šī vīra labākie gadi ir ļoti, ļoti tālā pagātnē un ka gaidīt no viņa kaut ko sešdesmito (vai septiņdesmito pirmās puses) līmenī radīto dziesmu līmenī ir līdzīgi kā gaidīt, ka Mišels Platinī atgriezīsies futbola laukumā un kļūs vēlreiz par Eiropas čempionu. Mūsdienu Makartnijs nav ģēnijs, viņš ir pietiekami labs dziesminieks, kas spēj uzrunāt savus klausītājus, bet ne vairāk.

Frenka Kapras "It`s a wonderful life" tiek oficiāli atzīta par vienu no lieliskākajiem ASV kinomākslas produktiem visā kino pastāvēšanas periodā. Tās pamatā ir skaists stāsts ar zināmu līdzību Dikensa "A Christmas Carol" par kādu vīru vārdā Džordžs Beilijs, kura dzīve ir bijusi viena vienīga cīņa pret ļauno baņķieri Poteru. Gadiem ilgi viņš ir bijis savas mazpilsētas pozitīvais varonis, kas cīnījies gandrīz vienatnē pret Potera patvaļu, taču nu reiz viņam ir pienākuši grūtākie laiki dzīvē un nekas cits kā pašnāvība vairs nešķiet esam prātīgs risinājums. Taču palīgā viņam tiek sūtīts eņģelis, kas Beilijam spēs parādīt, kāpēc viņa dzīve ir dzīvošanas vērta. Un lielākā daļa filmas ir atskats uz Beilija līdzšinējo dzīvi, lai mēs saprastu, kas viņš tieši ir par fruktu un kāpēc viņš ir tāds, kāds viņš ir.