Kazhes pierakstu burtnīca

Roberto Benini mani par sevi kā par vienu no labākajiem Eiropas traģikomiķiem pārliecināja ar tādām filmām kā "Dzīve ir skaista" un "Tīģeris un sniegs". Ar tādu filmā kā "Briesmonis" viņš mani gandrīz pārliecināja par to, ka viņa humors ir vienveidīgs un apnicīgs un ka savā ziņā Roberto Benini ir tāda Eiropas variācija par tēmu Vudijs Alens. Ok, te es ņemu varbūt nedaudz par stipru (turklāt ir arī Alena filmas, kas man patīk), bet tiesa kas tiesa - šī filma nav sevišķi izcila.

There have been tons of jokes regarding how old Harry Potter would be when he should be in his last year at Hogwarts (Daniel Radcliffe is now 19 and he will probably be around 21-22 by the time the last movie gets filmed), but it`s a much more serious issue with the Narnia films.

Ja nemaldos, uz 2002.gada septembra sākumā, kad ar Ziņģi bijām uz "H-Blockx" uzstāšanos "Back to school" koncerta ietvaros, "Get in the Ring" vēl nebija nācis klajā. Ja tomēr maldos, tad vismaz dzirdējis es to noteikti nebiju, un zināju no šī ieraksta vien pirmo singlu - "Ring of Fire". No koncertā dzirdētā ar garantiju atceros vienīgi "Berlin Monsta City", pat "The Power" ne.

"Nārnijas hroniku" droši vien vislabāk var raksturot kā trūcīgā cilvēka Gredzenu pavēlnieku. Ne velti tās autors Klaivs Sinkleirs Luiss bija arī Tolkiena draugs un kolēģis, kuram nedeva mieru T. bērnu grāmatu (ok - fantasy) panākumi un tad nu viņš radīja pats savu Vidusszemi, kuru viņš nosauca par Nārniju. Un līdzīgā veidā arī Nārnijas filmas ir trūcīgāka variācija par Gredzenu pavēlnieku. Tās tika filmētas vēlāk, tās (pirmās divas daļas vismaz) režisējis Jaunzēlandes režisors - tiesa, ne Pīters Džeksons, bet tāpat jaunzēlandietis, un tās arī saturiski ir labākajā gadījumā Gredzenu pavēlnieka atdarinājums.

Ja nemaldos, es līdz šim nevienu "Cieto riekstu" redzējis nebiju. Un kāpēc lai būtu? Action filmas mani sevišķi nesaista un Brūss Viliss arī ne. Bet svētdienas atkāzu pasākumā izvēle bija vienkārša - "Batman Begins" pret "Die Hard 4". Pirmo biju redzējis, bet otro negribēju redzēt, līdz ar to izvēle tomēr krita uz otro (ne jau mans viedoklis, protams, bija noteicošais, šeit es runāju par savu balsi), un patiesībā izrādījās, ka bija ļoti pat ok.

It seems that my descriptions of our Italian travels have led some people to believe that I`m one of those people who would rather die than enter a museum and that I would prefer a carrot over a Modigliani. Although I am really not much of an art buff, this statement is very far from truth. Several times over our Italian trip I planned: we will visit an art gallery in that city, but when we arrived there and there were crowds of people waiting in endless lines my enthusiasm faded.

"Faust" ir viena no pazīstamākajām tā sauktā krautroka grupām. Lai nerastos ne mazākās šaubas par viņu piederību šim "grupējumam", savā ceturtajā un pēdējā studijas ierakstā tā arī iekļāva gandrīz divpadsmit minūtes garu kompozīciju ar nosaukumu "Krautrock", kura ļoti labi atspoguļo to, kas patiešām ir Krautrock. No visām ievērojamajām krautroka blicēm Faust ir visindustriālākā un lielā mērā arī viena no visgrūtāk uztveramajām. Gan "Can", gan "Amon Duul", gan jo īpaši Kraftwerk bieži aizraujas ar tādām pasāžām, kas diez vai kuram katram klausītājam varētu patikt. Reizēm viņi gan spēj būt arī pilnīgi normāli (vai vismaz daļēji normāli) - tā, piemēram, "Just a second" pirmā minūte nepavisam nav kaut kas sevišķi alternatīvs, bet "Giggy Smile" ir (vismaz daļēji) tradicionāla progroka kompozīcija. Tā nav mūzika ar sevišķu grūvu, tā nav mūzika ar ļoti klasiskām melodijām, bet kaut kas šajā visā padarīšanā ir, un lai arī tā nav gluži man īpaši simpātiska mūzika, nenoliedzami Faust bija viena stipri īpaša grupa.

Pirmo reizi ieradies Rīgā, es biju patiešām pārsteigts. Man bija astoņi gadi un pirms tam lielākā pilsēta, ko biju redzējis, bija Ludza. Lai arī savā veidā es Ludzu joprojām mīlu, Rīga tomēr ir nedaudz cita mēroga pilsēta. Rīgā tu vari visu mūžu nodzīvot, tā arī neiepazinis personīgi nevienu cilvēku. Rīgā tu vari strādāt uzņēmumā, kur ir vairāk darbinieku nekā Ludzā iedzīvotāju. Rīgā tu vari iziet uz ielas pliks un neviens tev tāpat nepievērsīs ne mazāko uzmanību. Rīgā tu vari nomirt uz ielas un neviens tevi pat neapsegs ar vecu deķi. Un vienlaikus pēc vienas dienas Rīgā tev Ludzā vairs nav ko darīt.

Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" tiek uzskatīts par vienu no deviņpadsmitā gadsimta klasiskākajiem spoku stāstiem. Divi bērni kā eņģeļi nomaļā lauku pilī/muižā, jauna guvernante, kuras ieradusies par šiem bērniem gādāt, jo vecā mirusi dīvainos apstākļos. Klusēšana un puspatiesības, mīklaini apstākļi, kuru dēļ Mailsu - vecāko no bērniem - nevēlas pieņemt atpakaļ viņa līdzšinējā skola. Divi nezināmi stāvi, kurus guvernante reizēm ierauga, un par kuriem viņa jūt, ka tie mēģina tuvoties bērniem.

"Doktors Živago", cik esmu dzirdējis, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā diezgan lielais apjoms tomēr mani bija kavējis līdz šim ar to iepazīties, turklāt kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šis romāns esot šausmīgs un briesmīgs. Nez kāpēc biju domājis, ka šajā romānā runa varētu būt par kaut kādu briesmonīgu tipu, kas sgtrādā koncentrācijas nometnē. Proti, ka Živago varētu būt kās līdzīgs dakterim Mengelem. Taču izrādījās, ka ja šis romāns ir jebkādā veidā briesmīgs, tad tas ir - briesmīgi garlaicīgs.