Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.

Lasot "Doktora Moro salu" (dīvaini, ka nebija sanācis to izlasīt iepriekš), guvu kārtējo apliecinājumu, ka Mihails Bulgakovs sižetus patiešām zaga no Velsa. Un vienlaikus tam nāca līdzi apliecinājums, ka Bulgakovs tāpat bija par vairākām kārtām lielāks rakstnieks kā Velss. Proti, tēmu, ko viens pasniedz kā triviālu piedzīvojumu stāstu, otrs pārvērš par kaut ko daudz lielāku, daudz dziļāku, daudz paliekošāku. Velsa "Pasauļu karš" nav nekāds pasauļu karš - tas ir piedzīvojumu romāns, ko var izdot mīkstajos vākos, bet "Liktenīgās olas" sevī iemieso daudz vairāk. Tāpat ir ar "Doktora Moro Salu" un "Suņa sirdi".

Divi tūkstoši otrajā gadā mūzikas pasaulē bija maz "karstāku" grupu par "The Strokes". Viņi tika uzcelti garage rock revival kustības pašā augstākajā punktā, virs visiem "The Hives", "White Stripes", "Black Rebel Motorcycle Club" un citiem līdziniekiem. Un patiešām - tā bija pietiekami svaiga vēsma, ar ko Strokes ienāca mūzikas tirgū. Tāds godīgs un ne pārāk pretenciozs rokenrols kā "Last Nite" vienkārši nevarēja neiekarot sirdis. Zināmā mērā varētu teikt, ka Strokes un līdzinieki atteicās no pēdējo divu (trīs?) dekāžu mūzikas devuma un atgriezās pie saknēm - "The Stooges", MC5, zināmā mērā - "Velvet Underground" tradīcijām. Un tas bija labi.

Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs atbilstoši rakstam DELFI apgalvo sekojošo:

Actually it`s not a bet as I don`t put money on it, it`s just for me to check how accurate (or innacurate) my predictions are. In square brackets I`ll add the result that I would wish for (a one that I would find possible yet unlikely).

Ar "Third" Soft Machine diezgan droši no rokmūzikas lauciņa veic pāreju uz džezu, un vismaz sākotnēji šai pārejai nebija ne vainas (lai arī pirmie divi viņu ieraksti man tāpat patīk labāk par šo). Turklāt grupa, kamēr tajā turpināja darboties Vaiets, nevarēja pilnīgi atteikties no savām dīvainībām.

Atbilstoši informācijai, ko ievācām pēdējās dienās, veidoju apkopojumu par Ļeņina pieminekļu atrašanās vietām Latvijā. Man patiesībā ir vienalga, vai Ļeņina piemineklim mūsdienu Latvijā vieta ir garāžā, laukumā vai tikt pārstrādātam zvaniņos, bet vienkārši interesanti - kādi dažādi "likteņi" piemeklējuši šīs statujas.

Today on the road from Gulbene to Madona we got desperate - it seemed that there are no good and moderately priced motels near Madona, and then we found hotel Jānis. It is not cheap (30 lats from two persons) but quite fancy and there even is free wireless! And a nice TV set in the room.

Patiesībā es sevi neuzskatu par postmoderni alternatīvās mākslas cienītāju un no tiem cilvēkiem, kas tusē pa Andrejsalas alternatīvajiem pasākumiem, es nepavisam neesmu. Taču "Rīgas mākslas telpa" vismaz ar pirmo tur redzēto izstādi - paraspoguļiem - mani bija ieintriģējusi. "Nelāgs joks" arī ieinteresēja ar savu aprakstu, taču praksē sevišķi saistoša šī izstāde neizrādījās. Faktiski šajā izstādē patiešām tika rādīti dažādu mākslinieku un "mākslinieku" muļķīgi joki, kuri reizēm bija vienkārši nejauki (proti - tādi, kas man patīk), bet reizēm - stulbi. Dažādos žanros, dažādās tehnikās un kopumā pat nemaz ne garlaicīgi. Labs bija kāds velsietis, kas bija safilmējis pāris stundas ar dažādiem nelāgiem jokiem, tos bija tiešām interesanti skatīties. Bet viss šī pasākuma iekārtojums man vispamatīgāk atsita atmiņā Turīnas Kino muzeja iekārtojumu tikai tādā pusbomžu variantā. No video filmām, ko šeit izrādīja, kā jau minēju, daļa man patika - lieliskas bija plastilīna pornenes, minūti garais kaprača Baywatch bija spēcīgs, bet karostā filmētā bērnu futbola spēle bija bezjēdzīga, sieviete, kas ekrānā runāja par to, kā viņa izliekas par mākslinieci, nebija smieklīga un latvietis - porno video reklamētājs izstāžu prezentācijās nebija baudām ilgāk par vienu-divām minūtēm, jo pārāk atsita lētu un stulbu "Slēptās kameras" raidījumu. Vispār būtu interesanti pārmaiņas pēc aiziet uz kādu klasiskāku izstādi, bet redzēs kā nu sanāks.

"Baby Mama" ir viena no tām otrās šķiras komēdijām, kuras tev nepaliek atmiņā ne ar ko īpašu, kurās ir daži asprātīgi joki, daudz neveiksmīgu joku, maksimāli prognozējams sižets, klišejiski personāži un triviāla morāle. Un vienlaikus savā ziņā tā nemaz nav tik slikta filma (cik absurdi lai tas arī kādā brīdī nešķistu). Filmas tematika, protams, ir vistradicionālākā - par to, ka karjera nav viss šajā dzīvē, ka laiku vajag veltīt arī attiecībām, bērniem un tā tālāk. Nosaukt šādu pieeju filmā par kaut ko svaigu un nedzirdētu man pirksti neceļas. Tas ir redzēts šur un tur un pat "Click" bija par to. Bet šeit pieeja savā ziņā ir pat vēl ekstrēmāka - šis cilvēks, kam nav privātās dzīves, ir 37 gadus veca sieviete, kura tikai tagad sapratusi, ka viņa grib bērnu, bet nevar pie tāda tikt. Kā izrādās (tu noteikti vēlies dzirdēt šo detaļu) - viņai ir T formas dzemde, kas dara bērna ieņemšanu praktiski neiespējamu, un ārsts pasaka, ka iespēja viņai kļūt par māti esot apmēram viens pret miljonu. Vai man vajadzētu šeit iekļaut kādu spoileri? Ups, laikam jau iekļāvu.