No rīta Alessandro mums piedāvāja kopīgi aiziet iekost brokastīs (jo ledusskapis viņam esot tukšs), bet mēs laipni atteicāmies, jo no rītiem vispār sevišķi aktīvi ēdāji neesam. Alessandro piedāvāja arī variantu, ka viņš mums iedotu atslēgas, lai mums nevajadzētu startēt tikpat agri kā viņam (es personīgi droši vien svešiem cilvēkiem sava dzīvokļa atslēgas tomēr nedotu, bet tas ir cits jautājums), no tā mēs arī atteicāmies, jo mums vajadzēja kustēt tālāk uz La Spezia, kur mūs jau gaidīja nākamais CS dalībnieks. Tā vietā palūdzu Alessandro, lai viņš mūsu “Lonely Planet” kartē atzīmē labākās Dženovas apskates vietas, ko viņš arī izdarīja. Pateicāmies Alessandro par mūsu laipno uzņemšanu un devāmies staigāt.

Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.

Pēc ilgāka pārtraukuma skatījāmies filmu, kurā nebija ne miņas no humora. Fransuā Ozons gan ar humoru nepavisam nav uz "jūs", bet "Zem smiltīm" ir (cik esmu līdz šim redzējis) viena no smagākajām viņa filmām. Tās galvenā varone ir pusmūža sieviete vārdā Marī, kas devusies atvaļinājumā pie jūras ar savu vīru, kurš tur iegājis ūdenī un ņēmis un pazudis. Taču Marī nespēj samierināties ar vīra acīmredzamo nāvi (noslīkšanu tas ir) un turpina dzīvot tā, it kā viņš joprojām būtu viņai blakus (viņa arī "redz" vīru turpat blakus sev vien esot).

"Randiņfilma" ir viena no tām kino lentēm, kuras pilnā garumā, manuprāt, noskatīties nav nemaz iespējams - to stulbuma līmenis ir par augstu pat manām pietiekoši debīlismam tolerantajām smadzenēm. Līdz ar to šo aprakstu patlaban rakstu, balstoties uz redzētu aptuveni pusi šīs filmas, turklāt neesmu tai redzējis nedz sākumu, nedz beigas.

No rīta devāmies pie Nikolas, lai precīzāk noskaidrotu, kas tieši bija atgadījies iepriekšējā vakarā un izlemtu, kā pavadīt tālāko dienas daļu. Šķiet, ka ar savu ierašanos viņu pamodinājām (kas gan nav brīnums, jo sanāca, ka trešdien viņš bija nostrādājis savas 16-17 stundas), un tāpēc sākotnējais apgalvojums, kāpēc viņš bija tik ilgi palicis darbā viņam sanāca nedaudz neveikls. Proti, sakot tautas valodā – viņš bija par mums aizmirsis un neievērojis, ka ir jau tik vēls. Vēlāk gan radās skaidrojums par kaut kādiem svarīgiem klientiem, kuriem tu nevari atteikt neatkarīgi no darba laika beigām un tamlīdzīgiem sīkumiem, bet es personīgi labprātāk palieku pie sākotnējās versijas.

Savā ziņā es pats īsti nesaprotu, ko manā ierakstu kolekcijā dara šis "Duran Duran" dalībnieku sānsolis, ja ievēro, ka neviena Duran Duran albuma manā krājumā nemaz nav. Iespējams, ka te pie vainas ir Deivida Gilmora no "Pink Floyd" dalība divās ieraksta dziesmās - "The Promise" un "Missing" (viņa dalība aprobežojas ar absolūti neizteiksmīgiem un vienlaikus tipiskiem Gilmora ģitārsolo), bet bija laiks, kad es kolekcionēju ikkartu pirdienu no jebkura PF dalībnieka.

Aizvakar mums bija izvēle - otrais "Harolds un Kumārs" vai "Aizmirst Sāru Māršalu". Es personīgi jau sākotnēji biju pārliecināts, ka no divām šī būtu labākā filmā (lai arī, protams, konkurence ar Kumāru nav sevišķi smaga), taču izvēle krita uz narkomānu komēdiju. Tagad gan patiesībā nezinu, vai otrā filma būtu pasākumam labāk piemērota. Proti, arī "Forgetting Sarah Marshall" ir diezgan pasmaga, kas attiecas uz atklātām ainām (un tās ir tādas ainas, kurām pārbagātas filmas kompānijās parasti mēs nemēdzam skatīties), un arī tās skatīšanās procesā man nāktos ne reizi vien sarkt un bālēt par savu kino lenšu piedāvājumu. Taču vienlaikus nav šaubu, ka šī patiešām ir gana laba komēdija, kuras laikā izsmieties tu dabū nesalīdzināmi vairāk reižu nekā no Harolda un Kumāra jokiem.

Pēc iepriekšējā vakara garās pastaigas no rīta jutāmies nedaudz apdauzīti, līdz ar to ar iziešanu sevišķi nesteidzāmies. Nikola mums bija devis vairākus ieteikums, ko mums pilsētā vēl vajadzētu apskatīties un ap deviņiem mēs sākām tos pildīt.

"Mud" ir tādi trūcīgā cilvēka "Slade" - mazāk lipīgi, vēl nedaudz stulbāki un mazāk aktuāli mūsdienās. Pat glemroka aprindās viņi netiek sevišķi augstu cienīti (lai arī Lielbritānijā viņi savulaik bija itin veiksmīgi), un tur nav ko brīnīties. Savā trešajā studijas ierakstā grupas dalībnieki izlēma, ka viņi arī paši ir spējīgi sacerēt kādas dziesmas (ne visas, protams) un atteicās no saviem līdzšinējiem mūzikas autoriem, mēģinot pierādīt, ka arī viņi paši var radīt tikpat blāvu un neizteiksmīgu glemroka un retro mūzikas sintezējumu, kā tas bija viņu pirmajās divās platēs. Un to viņi visai veiksmīgi arī paveica.

Mūsu lidmašīna no Rīgas lidostas startēja ap 11:30 un Bergamo ieradās aptuveni vienos pēc vietējā laika (pusstundu pirms papīros paredzētā ielidošanas laika). Protams, Ryanair lidmašīnā tu nejūties kā kungs un serviss ir vairāk nekā minimālistisks, bet spamošana – pamatīga, taču mēs apzināti bijām izvēlējušies šo lēto ceļošanas modeli un līdz ar to bijām gatavi pieciest šādas tādas sīkas neērtības. Pozitīvais bija tas, ka jau lidmašīnā varēja iegādāties autobusa biļetes no lidostas uz Milānas centrālo staciju (lai arī Ryanair Bergamo lidostu pozicionē bezmaz kā Milānas daļu, faktiski tā atrodas pie Bergamo pilsētas, bet no Milānas to šķir aptuveni 50 kilometru).