Our city elders have decided that spending around 40-45 thousand euros on a huge foam pig in the city market is not a reasonable measure under the current economic situation. And as they now have "spare" 45 thousand euros they now can spend a 1.4 million euros on illuminating the Riga city canal. Isn`t it nice to live in a rich country?

Ja ir kāda lieta, ko lielajam gaļas gabalam Meat Loaf nevar pārmest, tad tā būtu nepietiekama atdeve. Viņa dziesmas nekad nav tādas, ka tev šķiet, ka tās būtu nepabeigtas, nenostrādātas, nepietiekami emocionāli piesātinātas vai kā tamlīdzīgi. Protams, vienlaicīgi tas nozīmē, ka viņš ir gandrīz vai "the king and queen of cheese", jo ir grūti iedomāties kādu mūziķi, kam būtu vairāk uzspēlētības un teatrāluma. Taču vienlaikus (domājams) viņš pats apzinās savu banālumu un, iespējams, viņš spēj par šo lietu arī pasmieties.

"Tsotsi" manā kino projektā, kā var jau nojaust, pārstāv Dienvidāfrikas Republiku. Tāpat, kā jau var iedomāties, DĀR kino ziņā ir vismaz galvastiesu priekšā vairumam Āfrikas valstu - šeit kino veido patiešām īsti profesionāļi nevis traki entuziasti, kuriem no kino mākslas ir ne vairāk sajēgas kā teiksim man. Līdz ar to nav ko brīnīties, ka Tsotsi nav pat vienīgā Oskaram nominētā DĀR filma. Bet tā ir vienīgā, kurai ir izdevies šo prestižo statueti savā rīcībā iegūt. Es gan nevaru apgalvot, ka tā būtu galvastiesu pārāka par citām attiecīgajā gadā nominētajām filmām (jo, izņemot "Paradise Now" nevienu no tām neesmu redzējis), bet prestiži tas, protams, ir.

You know the "Queen" song with this title? It sucks.

Ar "Bedlam Ballroom" vāveru grupa pirmo reizi tā kārtīgi iziet ārpus tīrās diksīlenda svinga tematikas un sāk pievērsties arī citiem retro mūzikas stiliem, kas reizēm dod labus, bet reizēm - ne tik ļoti lieliskus rezultātus. Protams, visu mūžu spēlēt vienu un to pašu varētu būt nogurdinoši un izaugsme arī ir laba lieta.

"Zobi" 2007.gada Sundance filmu festivālā kļuva par vienu no skandalozākajām filmām, un par to būtu lieki brīnīties. Filma, kuras galvenajai varonei ir vagīna ar zobiem, diez vai daudzus atstās vienaldzīgus. Jā, tu mani sadzirdēji pareizi - vagīna ar zobiem jeb vagina dentata. Kā izrādās, mīts par šādu no anatomiskā viedokļa pietiekami dīvainu parādību bijis pazīstams daudzām civilizācijām, un šīs filmas galvenā varone Dawn (nez, kā šo vārdu izrunāt latviešu valodā? Dona? Duona? Donna?) ir dzīvs šī mīta iemiesojums. Viņa pati gan līdz pat vēlīniem pusaudzes gadiem to neapjauš, jo ir iesaistījusies tajā lieliskajā organizācijā, kuru apjūsmo Diskonts - īstā mīlestība gaida. Jā, tie ir tie paši lieliskie gredzenu nēsātāji, kas svēti nosolījušies pirms stāšanās laulībā neiesaistīties nekādos dzimumsakaros vai tamlīdzīgās neķītrās nodarbēs. Dawn gadījumā, kā varētu secināt, abstinence nemaz nav tas sliktākais risinājums.

Patiesībā es nemaz nezināju, ka Vudhauzs 1963.gadā vēl ne tikai bija dzīvs, bet arī rakstīja. Lai nu ko Vudhauzam nevarētu pārmest, tad tā būtu pārmērīga ātra atvadīšanās no lasītājiem iemīļotiem varoņiem. Ne velti Džīvss, Bērtijs (tiesa - tolaik ne Vūsters) un pat tante Agata pirmo reizi kādā stāstā parādījās jau 1915.gadā, bet pēdējo - 1974.gadā, kopumā var teikt, ka šie varoņi nodzīvoja pāri par 55 gadiem, kas literāriem personāžiem noteikti nav tas sliktākais sasniegums.

Uzskatu, ka sevi varu dēvēt par lielu Eirovīzijas teorētiķi, jo ne vien jau daudzus gadus šo pasākumu skatos, bet arī tās rezultātu analīzei veltīju savu maģistra darbu (un cik daudz ir cilvēku, kas par sevi varētu teikt ko tādu?). Protams, tas vienlaikus nenozīmē, ka uzskatu sevi par šī pasākuma fanu. Vispār par Eirovīzijas faniem man radās kāda doma/jautājums. Mums ar draugiem Eirovīzija ir ikgadējs kolektīvas skatīšanās pasākums, kurā tev ir iespēja labi pasmieties un paņirgāties. Un, cik nojaušu, gandrīz visi, kas Eirovīziju skatās kompānijā, to skatās tieši ar mērķi paņirgāties. Bet vai ir cilvēki, kuri Eirovīziju draugu kompānijā skatās "nopietni"? Proti, tā kā hokeju vai ko tamlīdzīgu.

Ījena Makjūena romāns "Amsterdama" ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.

Šis bija tas ieraksts, kurā Queen atteicās no sava desmit gadus ilgā principa neizmantot sintezatorus, līdz ar to iezīmējot (ilgtermiņā) nopietnu grupas panīkumu. Un vienlaikus "The Game" ir droši vien pēdējais Queen ieraksts, kuru sintezatori vēl nav pārņēmuši un faktiski tie parādās vien dažās šī albuma dziesmās, nemaz neliecinot par to, kādi saturiski brīnumi bija "Flash Gordon" un "Hot Space".